Divu bezpajumtnieku strīds kādā dzīvoklī Rīgā beidzies ar slepkavību. Izkropļotais sievietes ķermenis vedina uz domām, ka varmāka mēģinājis ēst upuri. Slepkava skaidrojis, ka gribējis ēst.
Strīds izcēlies dzeršanas laikā
27. jūlijā vienā no dzīvokļiem Rīgā, Alīses ielā, atrasta ar vairākiem naža dūrieniem vēderā nogalināta 45 gadus veca sieviete. Aizdomās par smagā nozieguma izdarīšanu policija aizturēja mirušās sievietes paziņu – 40 gadu vecu vīrieti. Viņš savu vainu atzinis un pastāstījis, ka pēc kopīgas alkohola lietošanas starp abiem izcēlies strīds un viņš vairākas reizes iedūris sievietei. Aizturēšanas brīdī vīrietis bija trīs promiļu reibumā, taču slepkavība pastrādāta vairākas dienas iepriekš. Aizturētā persona jau iepriekš tiesāta par slepkavību, savukārt sieviete vairākkārt nonākusi policijas redzeslokā par alkoholisko dzērienu lietošanu.
No ārpuses nekas neliecina, ka vienā no Alīses ielas 6. nama pirmā stāva dzīvokļiem notikusi slepkavība. Mājoklim ir ielikti jauni logi, piekārti visai pieklājīga izskata aizkari. Gan istabas, gan virtuves logi ir atvērti. Tos pēc nozieguma vietas apskates vaļā esot atstājuši policisti. «Logi ir pietiekami zemu, lai pa tiem mierīgi iekļūtu dzīvoklī, nemaz negribas domāt, kas tur vēl var notikt,» policijas vieglprātīgais solis kaimiņiem nemaz nepatīk. Ielūkojoties pa logu, istabā un virtuvē paveras baiss skats – netīrība un nekārtība, gaisā virmo neciešama smaka. Šķiet, mājas iedzīvotāji pat nenojauš, ka varēja notikt vēl lielāka traģēdija – tikai nejaušība viņus ir pasargājusi no ugunsgrēka, gulta un uz grīdas nomestā sega ir nokaisītas ar cigarešu izdedžiem. Ieejot kāpņu telpā, degunā iesitas pamatīga smaka, kādu var sajust vien izgāztuvē. «Tā mēs te dzīvojam jau kādu laiku. Šajās kāpnēs ir 20 dzīvokļu, visi aizspiež degunus un pēc iespējas ātrāk pazūd dzīvokļos,» stāsta tieši blakus slepkavības vietai mītošā Jana. Viņa neslēpj, ka kaimiņa Nikolaja, kurš pats jau vairākas nedēļas atrodas slimnīcā, kur ārstējas pēc smagas piekaušanas, mājoklis pārvērties par bezpajumtnieku apmešanās vietu. Un bezpajumtnieku šeit ir pietiekami.
Slepkava un upuris – bezpajumtnieki
Teritoriju, kurā ietilpst vairākas viena projekta piecstāvu mājas Alīses un Kristapa ielā, apdzīvo kāda bezpajumtnieku brālība, skaidro vietējie. Vairākiem no bezpajumtniekiem pašiem iepriekš bijuši dzīvokļi šajos namos, taču dažādu iemeslu dēļ tie zaudēti. Arī nogalinātā Žanna un par viņas slepkavību aizturētais Viktors esot no šā bara. «Mūsu valdība un pati sabiedrība šos cilvēkus radīja, neviens par viņiem nerūpējas, sabiedrība atgrūž. Šiem cilvēkiem nav kur palikt, un tā viņi dienu un nakti te vandās, brīvo laiku pavada zālienā zem kokiem atkritumu konteineru tuvumā vai, kad vēsāks un lietains, slēpjas kāpņu telpās. Ziemā kāds laikam mēdz uzturēties arī patversmē,» stāsta 67 gadus vecais vietējais iedzīvotājs Volodja, kurš intensīvi vairākas reizes dienā vingro pagalmā. Bezpajumtnieki vācot tukšās pudeles un metālu, tādējādi tiekot pie nelieliem iztikas līdzekļiem, kas gan galvenokārt tiekot iztērēti alkohola iegādei. «Diemžēl šie cilvēki dzīvo starp mums – netīri, smirdoši, slimi. Mēs brīnāmies, ka izplatās hepatīts un citas briesmīgas slimības, mēs saindējamies no šiem cilvēkiem caur naudu, sabiedriskajā transportā, kāpņu telpās, pagalmos. Beidzot šī situācija būtu jāmaina,» vīrietis ir sašutis. Tiesa, par bezpajumtnieku brālību tā īpaši sūdzēties nevarot, jo cilvēki esot mierīgi, klusi, nevienu neaiztiek un nevienam neko sliktu nedara, pat savstarpējās ķildas neesot novērotas, tāpēc Žannas slepkavība visus šokējusi un pārsteigusi.
Pazaudējusi mājokli dēla dēļ
Žanna vietējiem pazīstama jau daudzus, daudzus gadus. Savulaik sievietei, kura mitusi kopā ar māti, vecmāmiņu un dēlu, piederējis dzīvoklis tieši virs tā, kur Žannu nogalināja. Kaimiņiene Jana atceras, ka pirms vairākiem gadiem Žannas dēls dzīvokli «nospēlējis», tāpēc ģimene no tā izlikta. «Vecmāmiņu pie sevis paņēma radiniece, bet Žannu un viņas māti, viņas abas nežēlīgi dzēra, izmitināja kaut kur laukos, šķiet, Alūksnes pusē. Žannas dēls arī dzer, rajonā gan nerādās, bet pilsētā esmu viņu redzējusi. Pirms dažiem gadiem Žannas māte atgriezās rajonā, «bomžoja», gulēja mūsu kāpņu telpā, divas reizes aizmiga ar cigareti un izraisīja ugunsgrēku. Beigu beigās viņa nosala vienā no apkārtnes mājām,» zina stāstīt Jana. Savukārt Žanna rajonā ieradusies pērn maijā, policija viņu vairākkārt aizturējusi, līdz sieviete «uzkūlusies» 62 gadus vecajam Nikolajam un ziemā ievākusies uz dzīvi pie viņa. «Nikolajs ir mazliet dīvains, iespējams, viņam kas ar galvu nav kārtībā. Agrāk tik ļoti viņš nemaz nedzēra kā pēdējā laikā. Drīz vien viņš sāka Žannu dzīt ārā, jo viņa par dzīvokli nemaksāja, bija netīra, smirdēja, taču tad Žanna atnāca ar diviem vīriešiem,» atceras Jana. Viens no viņiem bijis Viktors, kurš tikai šogad maijā atbrīvojies no apcietinājuma. «Iepriekš viņš te nebija redzēts, esot daudzus gadus nosēdējis par slepkavību. Viktors neesot rīdzinieks, it kā no Valmieras,» zina teikt sētniece Viktorija. Drīz pēc Žannas draugu ierašanās Nikolajs smagi piekauts, visticamāk, nelūgtajiem īrniekiem nav patikusi saimnieka mūžīgā ārā dzīšana. Kamēr Nikolajs slimnīcā ārstēja lauztās ribas un citas traumas, viņa mājoklī netraucēti dzīvoja Žanna, Viktors un vēl kāds no bezpajumtniekiem. Tiesa, kā norāda Jana, kaimiņi allaž esot bijuši klusi kā peles. «Viņi nedrīkstēja trokšņot, jo blakus dzīvoju es, ragana, kam nekad nekas nav labi, kam viss smird un kas regulāri sauc policiju,» pasmaida Jana.
Kanibāls vai tikai sadists?
Kas īsti un kad noticis Žannas un Viktora starpā, kaimiņi nezina. Žanna bijusi pavisam izkāmējusi, maza auguma, savukārt Viktors bijis ļoti garš, bet par spēcīgu viņu nevarot nosaukt. «Viņi jau nedzīvoja divatā, bet trijatā un nāca vēl citi. Neviens no kaimiņiem neko nav dzirdējis. Ja arī Žanna mēģināja kliegt, viņš viņu ātri apklusināja. Varbūt viņa bija tā piedzērusies, ka vispār nesaprata, kas notiek. Dzēra Žanna pamatīgi, bieži vien vīrieši viņu vilka mājās kā baļķi,» novērojusi Jana. Visticamāk, Žannas līķis dzīvoklī atradies dienas četras, uzskata sētniece, jo tieši tik ilgi viņa Žannu nav redzējusi. Viktors laiku pa laikam iegriezies dzīvoklī, taču, ierodoties policijai, no rajona pazudis. «Viņu aizturēja zem Kalnciema tilta, viņš gāja uz «točku»,» nosaka sētniece. «Smaka no tā dzīvokļa nākusi vienmēr, bet tas, ka Žannu neredz, aizdomas neradīja, vai mazums, «aizbomžojusi» citur».
Vēl dienu pirms baisā notikuma nākšanas gaismā Jana pie dzīvokļa durvīm satikusi Viktoru, kurš bijis piedzēries, turējis rokā alus pudeli. «Viņš mani uzrunāja, teica, ka zinot mani jau sen un ļoti mīlot. Teicu, ja jau mīl, lai sargā manas durvis, jo nebūšu mājās, es devos uz kāzām. Nākamās dienas vakarā, kad atgriezos, blakus dzīvokļa durvis bija aizzīmogotas, no kaimiņiem uzzināju, kas noticis,» stāsta Jana. Sētniece teic, ka par iespējamo slepkavību likumsargiem paziņojuši paši Žannas draugi, kas, viņu ilgi neredzot uz ielas, devušies sievieti apciemot un atklājuši šausmu ainu. «Tas skats, kas tur pavēries, esot bijis briesmīgs. Slepkava bija nogriezis viņai krūšu galus, visas iekšas mētājās zemē. Iespējams, viņš bija gribējis apēst upuri,» Viktorija atstāsta bezpajumtnieku stāstīto. Viktors esot atklājis, ka viņš gribējis ēst, taču tajā pašā laikā draugi apgalvo, ka ledusskapis bijis pilns ar pārtiku. Bez tam bezpajumtnieki uzsvēruši, ka Žanna pratusi labi gatavot un bieži vārījusi zupas un taisījusi otros ēdienus. «Vai viņš tiešām ir kanibāls vai tikai sadists, kuram patika kropļot, kas to lai tagad zina. Nu, sastrīdējās, iesita, iedūra prāta aptumsumā, kas bijis nebijis, bet ar tādu sadismu izrīkoties, briesmīgi,» ne tikai sētniece nespēj atgūties no šausmām Alīses ielas namā.
