Tikai pateicoties cilvēku atsaucībai, Zanei Lazdiņai varēja veikt plaušu transplantāciju un viņa dzīvo.
«Esmu tikpat laimīga kā pirms 32 gadiem, kad Zane piedzima,» saka Zanes Lazdiņas mamma Inita. Jau vairākas dienas Zane ir mājās Ērgļos Latvijā pēc Austrijā veiktās plaušu transplantācijas. Ne tikai emocionāli, bet arī praktiski daudzas lietas Zanei pēc sarežģītās operācijas jāmācās no jauna, gluži kā tikko pasaulē nākušam zīdainim. Arī elpot – bez skābekļa aparāta. Lai gan kopš operācijas brīža pagājuši jau trīs mēneši, Zanei vēl tagad sniedzas roka pēc skābekļa. Tik pašsaprotamu lietu kā dziļu elpas vilcienu cilvēks novērtē tikai tad, ja tas ikdienā ir liegts vai apgrūtināts. Tāpat kā pastaigu līdz Ogres upei, kurp Zane pirms operācijas pati aiziet nevarēja. «Es varēju paspert tikai dažus soļus – no skābekļa aparāta istabā līdz skābekļa aparātam virtuvē,» saka Zane.
Plaušu transplantācijas operāciju abas ar mammu uzskata par Zanes otro dzimšanas dienu. Par to ģimene ir pateicīga visiem cilvēkiem, kuri rekordīsā laikā saziedoja Zanes operācijai, visiem, kuri palīdzēja un turpina palīdzēt ģimenei tik sarežģītā laikā.
Mājās un laimīga
Zane mūs sagaida mājas pagalmā, un atšķirībā no iepriekšējām reizēm, kad sieviete satikta Rīgā, viņa vairs drudžaini neturas pie skābekļa maskas. Arī runā Zane pavisam citādi – ātri, smejoties, un vissvarīgākais – viņa staigā un kopā ar mammu izved mūs īsā ceļojumā pa pilsētu. Tiesa, Zanei sabiedrībā pēc plaušu transplantācijas vienmēr jāiet ar medicīnisko masku uz sejas, kas pasargā no vīrusiem, putekļiem... Zane konstatē: apkārtējie jau pieraduši un atsaucas uz mazo puišeļu sveicienu, kuri ar velosipēdiem traucas garām, saukdami čau, čau!
Pastaiga svaigā gaisā, sarunas, ēst gatavošana, darbs, pat matu izmazgāšana Zanei pirms operācijas bija neizdarāmas lietas. «Kādas pastaigas? Viņa taču pati nevarēja vairs piecelties no gultas, aiziet līdz virtuvei, pēdējā laikā viņa varēja apēst tikai vienu karoti ēdiena,» stāsta Inita, Zanes mamma. Pulmonālā hipertensija tā novājina cilvēku, ka viņš nav spējīgs – jāsaka – uz dzīvošanu. Vēl nezinot, vai kādreiz vispār atveseļosies, viņa apķērusies mammai ap kaklu un teikusi: vai es dzīvošu, vai es būšu vesela? Tagad Zane stāv virtuvē priekšautā ar uzrakstu Bīstamā mājsaimniece un gatavo maltīti – arbūza kokteili, auksto zupu... «Kad esi vesels, tu nedomā par ikdienišķām lietām. Ej, skrien, dari darbus, atpūties,» stāsta Zane, «bet, kad slimība nospiež pie zemes, tikai tad saproti, kāda vērtība ir tieši veselībai, tam, ka vari paelpot pats, piecelties, paēst.»
Operācija astoņas stundas
«Kad man piezvanīja dakteris Skride [Stradiņu kardiologs Andris Skride, Zanes ārstējošais ārsts] un pateica, ka jābrauc uz Vīni, mani pārņēma stress, es raudāju, man negribējās nekur braukt,» stāsta Zane. Taču viņa saņēmusi visus spēkus un ticējusi: ja dakteris brauks ar viņu, viss būs kārtībā. Dakteris piedalījies arī operācijā, jo tieši viņa seju Zane atceras kā pēdējo, ko redzējusi pirms operācijas. Zane ir pirmā Latvijas paciente, kurai veikta plaušu transplantācija, bet Austrijā šādas operācijas ir ikdienas medicīnas prakse.
Operācija ilga astoņas stundas, un pēc tam Zane vēl vairākas dienas bija mākslīgajā miegā, gulēja pieslēgta aparātiem. Zane vēl neapjauta, bet mamma jau bija atbraukusi pie viņas un ik dienu pavadīja pie meitas gultas. «Viņa atver acis, atkal aizmieg. Ārsti teica, ka jāstāsta Zanei, ka viņai ir veikta operācija, ka viņai ir jaunas plaušas, taču man šķita, ka Zane neklausās, un viņa arī nesaprata, ka operācija jau ir notikusi. Zane arī nevarēja parunāt, viņa elpoja pa caurulīti,» atminas Inita. Pati Zane atceras, ka dienā, kad jau bija piecelta sēdus, viņa pamanījusi lielo operācijas rētu un tad apjautusi, ko mamma grib pateikt... Līdzīgi kā citus pacientus pēc transplantācijas arī Zani uzrunājis psihologs, lai saprastu, cik grūti vai viegli cilvēkam ir pieņemt faktu, ka veikta transplantācija. Zane sarunā atzīst: ir savāda sajūta, tu ievelc elpu un uzreiz par to iedomājies, taču ar katru dienu kļūst pierastāk: «Tā ir liela laime, ka ar mani tā ir noticis.» Mamma gan piebilst, ka dažreiz Zane prasot savu skābekļa aparātu, aizmirstot, ka to vairs nevajag.
Plaušas strādā perfekti
Neatkarīgā rakstīja, ka apmaksāt Zanes operāciju Nacionālais veselības dienests atteica, jo plaušu transplantācija nav apmaksājamo pakalpojumu sarakstā. Latvijas Pulmonālās hipertensijas biedrība sadarbībā ar ziedot.lv sāka ziedojumu vākšanu, un trīs nedēļu laikā cil
vēki Zanei saziedoja 120 000 eiro. «Mēs nevaram vārdos aprakstīt, cik ļoti esam pateicīgas visiem cilvēkiem, kuri ziedoja, kuri mūs atbalstīja, rīkoja pasākumus, dievkalpojumus,» saka Inita, «arī tagad cilvēki Ērgļos apjautājas, sveicina, raud.» Zanes ģimene ir pateicīgi arī Latvijas vēstniecībai Austrijā, īpaši Daigai Krievai, Austrijā strādājošajam latviešu pediatram Edgaram Liepiņam, Ievai Plūmei no Hipertensijas biedrības, dakterim Andrim Skridem un visiem, visiem ziedotājiem.
Zane turpina atveseļošanos – reizi nedēļā viņu pārbauda Stradiņu slimnīcā, rudenī būs jādodas uz pārbaudēm Vīnē. Zanes ārsts Andris Skride saka: jaunās plaušas šobrīd strādā perfekti, elpošanas un sirds mazspējas vairs nav vispār. Savukārt izteikti paplašinātā sirds, kāda tā bija slimības laikā, atgriezusies normas robežās. Līdz ar plaušu transplantāciju Zanei turpmāk jālieto imūnsupresori, kas apspiež imūnsistēmas reakciju uz jauno orgānu. Savukārt medikamenti, kas paredzēti pulmonālai arteriālai hipertensijai un sirds mazspējai, vairs nav nepieciešami. Zanei ir nākotnes plāni, taču pagaidām jaunā sieviete tos nav gatava atklāt, viņa arī aktīvi turpinās darboties Pulmonālās hipertensijas biedrībā, runājot par pacientiem svarīgām lietām.
