Vēstures nozares stāvoklis Latvijā ir kritisks, kam iemesls ir nepietiekamais valsts finansējums. Tas liedzis regulāru publikāciju izdošanu latviešu valodā un arī svešvalodās, un tas ir jo īpaši liels mīnuss patlaban, kad Krievijas autoritatīvā vara ar savu informatīvo telpu arvien vairāk izvēršas Latvijā, satraukumu pauž vēsturnieki.
«Nozares degradācija turpinās jau gadiem ilgi, un tās institūcijas nespēj realizēt savu potenciālu un nodrošināt saikni ar sabiedrību,» Saeimas Valstiskās izglītības apakškomisijā trauksmes bungas rībināja Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes (LU VFF) docents Mārtiņš Mintaurs, uzsverot, ka salīdzinājumā ar analogu nozares institūciju finansējumu Lietuvā un Igaunijā pēdējos sešus gadus Latvijas vēsturnieki bijuši visnelabvēlīgākajā situācijā.
Trīsreiz mazāk nekā igauņiem
2013./2014. gadā Latvijā tas ir 4,5 miljoni eiro (valsts budžets plus projektu līdzekļi), bet Lietuvā – 11,9 miljoni, Igaunijā 12,3 miljoni eiro.
Šāda valsts attieksme un mazās algas (galvenajam pētniekam 200 eiro, pētniekam 150 eiro mēnesī) novedušas pie tā, ka nozarē nav kvalitatīvas paaudžu nomaiņas. No 12 ārvalstīs izglītību ieguvušajiem maģistriem un doktoriem tikai viens strādā Latvijā. Satraucoši ir arī tas, ka skolēnu zināšanas aizvien sarūk. «Pērn matemātikā centralizētā eksāmena rezultāti bija slikti, bet vēsturē – vēl bēdīgāki. Un tas ir situācijā, kad gan pamatskolas, gan vidusskolas posmā tiek iziets viens un tas pats periods,» teica LU VFF dekāns Andris Šnē, piebilstot, ka vēsturei jākļūst par izglītošanas politikas daļu. Izglītības un zinātnes ministrijas pārstāvis Anatolijs Melnis gan sacīja, ka tik slikti jau nav, – šobrīd vēsturi trijās augstskolās kopumā apgūst 400 studentu (piektdaļa – par maksu). Pērn studijas pabeiguši 122 vēsturnieki, no tiem – 13 jaunie doktori. Arī starptautiskie eksperti labi novērtējuši vēstures programmas.
Apdraud kvalitāti
LU Latvijas Vēstures institūta direktors Guntis Zemītis neslēpa bažas, ka naudas trūkums ietekmē nozares kvalitāti: tas liedz doties komandējumos darbam arhīvos, piedalīties konferencēs un īstenot citas aktivitātes. Neregulārā līdzekļu plūsma apdraudot arī institūta žurnāla izdošanu, bet valsts pētniecības programmas neparedz periodisko izdevumu finansēšanu. «Mums saka – prasiet Valsts Kultūrkapitāla fondam (VKF), bet arī tas vienmēr naudu neiedod,» žēlojās vēsturnieks, gan atzīstot, ka tieši fonds ir sniedzis nozarei galveno atbalstu – pērn tas bijis 268 502 eiro. Viņu neapmierinot arī tas, ka programmas ir īslaicīgas – tās ir jāuzsāk un arī jāpabeidz, bet šāda terminēšana neļauj turpināt iesākto pētījumu. «Labi panākumi ir tad, ja pētnieks specializējas kādā konkrētā posmā, piemēram, viduslaiku vēsturē, kas prasa ļoti daudzpusīgas zināšanas, tostarp arī valodas prasmes. Un ko tas dod, ka cilvēks ir tik sagatavots, ja nav garantijas, ka to varēs likt lietā.» Tāpat šie ierobežojumi traucē datora enciklopēdiju, kas ir ļoti pieprasītas, tālāku uzturēšanu un papildināšanu.
Grib lielāku atbalstu
Latvijas Nacionālā vēstures muzeja direktora vietniece Anita Meinarte vērsa uzmanību uz to, ka ekspozīcijā tiek izlikti labi ja 3–4% no visiem krājumiem. Diemžēl nepietiek naudas, lai tās biežāk mainītu (pašlaik tās ir tikai divas izstādes gadā) un padarītu saistošākas – tādas, kas atbilst 21. gadsimtam. «Ir pēdējais laiks, lai apvienotos kopīgā darbā un Latvijas simtgadi sagaidītu ar cieņu,» pauda A. Meinarte. LU VFF profesors Ilgvars Misāns sacīja, ka lielākais sprungulis riteņos ir ilgtspējīgas, saprotamas sistēmas trūkums.
Zinātnieki iespējamu risinājumu saskata tieši VKF atbalstā. «Viens no krīzes stabilizācijas instrumentiem būtu izveidot atsevišķu vēstures nozari ar pastāvīgu finansējumu VKF sistēmas ietvaros, sākot ar 2015. gadu, paredzot šim nolūkam 400 000 eiro. Tas ļautu sniegt atbalstu jaunu pētījumu sagatavošanai, publicēšanai un popularizēšanai,» viņi norāda vēstulē Saeimas deputātiem. Tautas kalpi gan lielu entuziasmu nepauda, un sēdes vadītāja Inguna Rībena atzina, ka «nav tāda skaidra un konstruktīva risinājuma. Jāmēģina to rast un pēc tam jāatgriežas pie šā jautājuma.»
