Ceturtdiena, 28.marts

redeem Ginta, Gunda, Gunta

arrow_right_alt Latvijā

Giljotīna valsts galvai

© F64

Jau kādu laiku internetā klejo vēstule, kurā izteikta prasība Saeimai izvērtēt Valsts prezidenta piemērotību amatam. Sociālajos tīklos tiek apšaubīta Andra Bērziņa spēja profesionāli vadīt valsti, atklāti apņirdzot viņa garīgo veselību, ko (it kā) ietekmējot vecuma marasms...

 Būtībā tiek izdarīts spiediens uz prezidentu, lai viņš protas un pats atkāpjas. Šīs iniciatīvas autori ir vairāki Latvijas inteliģences pārstāvji. Par ko tad īsti šajā gadījumā ir runa – vai mūsu valsts galva patiesi ir tik slima, ka vajadzētu to steigšus giljotinēt, lai nemaitā visu ķermeni, vai tā ir nepārdomāta iniciatīva, kura politiski nepiemērotā brīdī drupina valsts varas stabilitāti? Saruna ar Organiskās sintēzes institūta direktoru, ķīmijas profesoru Ivaru Kalviņu un Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras prezidentu Gundaru Strautmani.

– Kungi, paraksturojiet Andri Bērziņu!

G. Strautmanis: – Neesmu tas, kurš cītīgi sekojis līdzi katram prezidenta vārdam vai solim. Tāpēc baidos būt subjektīvs.

– Ja jūs būtu viņa ģimenes draugs, tad varētu vainot subjektīvismā. Jums tomēr ir nācies saskarties ar Bērziņu – darba jautājumos, strādājot Unibankā, kā arī Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamerā (LTRK). Kāds viņš ir? Tāds pats murmulētājs, kad jārunā par lietu?

G. S.: – Noteikti nē. Pirmā īpašība, ko gribētu uzsvērt – Andra Bērziņa spēju iedziļināties problēmas būtībā; it sevišķi, kad jāpieņem kāds svarīgs lēmums ar tautsaimniecību saistītos jautājumos. Turklāt Bērziņš nekad pa tukšo nemētājas ar vārdiem. Arī patlaban man ir saskare ar prezidentu Tirdzniecības un rūpniecības kameras Goda padomnieku konventā*, kuru viņš uzņēmies patronēt jeb vadīt.

– Grūti noticēt, bet arī mani kolēģi, kuri intervējuši prezidentu, stāsta, ka Bērziņš mierīgā atmosfērā esot pavisam savādāks nekā televīzijas kameru priekšā – absolūti sakarīgs un pat vieds.

G. S.: – Ņemot vērā Bērziņa kunga raksturu, pieļauju, ka viņu citā situācijā izsit no līdzsvara tiešā (vai šķietamā) žurnālistu agresivitāte. Saprotu, ka agresivitāte var būt viens no žurnālistu darba elementiem, bet tad tas ir savstarpēji saskaņojams sarunas formāts. Ja jau intervētājs vēlas būt uzbrūkošs, jo tāda ir iecerētās sarunas forma – hard talk, tad cilvēks ar to rēķinās un piekrīt vai arī nepiekrīt šādam dialogam. Bērziņam tiek pārmesta viņa reakcija tieši šādās epizodēs, bet, ja saruna ir mierīga un līdzsvarota, savstarpēji cieņpilna, tad vienmēr prezidenta skaidrojumi ir pamatoti. Jautājums, protams, kas ir labāk – vai dzirdam gludos vārdos ietērptu muļķību vai nedaudz neveiklākā formā vēstītu racionālu viedokli…

– Man kā bijušajai radio žurnālistei itin bieži nācies saskarties ar šādu paradoksu – pirmajā mirklī šķiet, ka esi uzklausījis ausij tīkamu, intonatīvi perfektu vēstījumu, bet, tikko mēģini to pārrakstīt, izrādās – viens vienīgs frāžu virknējums un saturisks tukšums. Protams, mēs gribētu, lai prezidentam nebūtu problēmu ne ar saturu, ne ar formu… Varat salīdzināt Bērziņu ar iepriekšējiem trim prezidentiem (atmetot nepatiku par viņa komunikatīvo formu)?

I. Kalviņš: – Ir nekorekti salīdzināt prezidentus, kuri nav strādājuši vienos un tajos pašos vēsturiskajos apstākļos. Katrs sastapies ar citādām problēmām. Protams, ja salīdzinām prezidentu publisko tēlu, tad neapšaubāmi vinnē profesionālā lektore un psiholoģe Vaira VīķeFreiberga. Ar viņu bija iespēja pabūt kopā kādā valsts vizītē. Jāatzīst, prezidente patiešām varēja ļoti veikli izteikties par daudziem jautājumiem. Taču, ja paskatāmies uz viņas darbības rezultātu, jāatzīst, ka šajā periodā ir bijušas lietas, ko es kā Latvijas pilsonis nu nekādi nevaru saprast. Piemēram, braucienu 9. maijā uz parādi Maskavā vai atteikšanos no Abrenes.

– Bērziņam pārmet braucienu uz Soču olimpiskajām spēlēm.

I. K.: – Jā, bet Sočos nesvinēja Krievijas uzvaru II pasaules karā, kuras rezultāts bija Latvijas okupācija... Savukārt, runājot par atteikšanos no Abrenes, jautājums nebija simbolisks, bet arī gluži praktisks. Mūsu pilsoņiem tur taču piederēja īpašumi – zeme, mājas. Neviens tos nekompensēja. Turklāt arī ģeopolitiskā kontekstā skatoties, zaudējām 5% no Latvijas teritorijas. Tā ir cena, kuru varēja nemaksāt, jo neviens to neprasīja de jure.

Savukārt par Andri Bērziņu man ir divējāda attieksme. Bijusi iespēja parunāt ar prezidentu šaurākā lokā, un varu teikt, ka viņš ir gluži cits cilvēks. Skaidri redzams, ka ar loģisko domāšanu prezidentam viss ir labākajā kārtībā. Jā, publiskais tēls, kas viņam piemīt, varbūt nav pārāk izdevies… Redzams, ka prezidents nevēlas ielaisties konfliktos.

– Ja? Un kā tad tur bija 1. septembrī ar to izrunāšanos pret žurnālistiem, kuri gribēja nofotografēt prezidentu, kad viņš ved bērnu uz skolu?

I. K.: – Tas nenozīmē, ka aizkaitināts Bērziņa kungs nevarētu pateikt kaut ko asāku. Bet es gribētu atzīmēt vēl kādu niansi – kad cilvēkam karjera sāk iet uz augšu un viņa rokās nonāk arvien vairāk varas resursu, jo taupīgāk ar to sāk rīkoties. Prezidenta rīcība liek secināt, ka viņš ar varu rīkojas ĻOTI taupīgi… Dažkārt varbūt pat pārāk taupīgi. Protams, arī kļūdas ir. Šāds taupīgums man ļoti nepatika tobrīd, kad notika t.s. valodas referendums un citas ar to saistītas lietas. Protams, mēs tikai no malas varam paust savu viedokli, jo mūsu rīcībā nav tādas informācijas, kāda ir prezidentam.

– Bērziņam pārmet pārāk lielu taupīgumu arī knapajā viedoklī par notiekošo Ukrainā.

I. K.: – Jā, viņa reakcija ir tikpat taupīga – nepasteigties pa priekšu un nepateikt vairāk, nekā šobrīd to dara vareno valstu vadītāji. Mēs redzam, ka lielo valstu vadītāji vēl arvien ir ļoti atturīgi savos vērtējumos.

– Varbūt Bērziņam prātā bijušā Francijas prezidenta Žaka Širaka slavenā frāze par neizmantoto iespēju paklusēt, ko viņš veltīja Vairai VīķeiFreibergai.

I. K.: – Šajā gadījumā, iespējams, runa pat nav tik daudz par doto varu, kā par valsts sejas reprezentēšanu.

– Varbūt nav taisnīgi pārmest Bērziņam bezzobainu attieksmi pret Ukrainā notiekošo, jo prezidents taču pauž Latvijas ārlietu kursu, kuru izstrādā ministrs…

G. S.: – Visvairāk objektīvas informācijas ir tieši prezidentam, nevis ārlietu ministram. Pieļauju, ka ir kāds īpašs iemesls, kāpēc Bērziņa kungs runā tieši tā, nevis savādāk.

– Aha, bet lietuviešu prezidente Daļa Grībauskaite bliež kā ar haubici, pa tiešo. Viņai ir savādāka informācija nekā Bērziņam?

G. S.: – Negribu apspriest citu Baltijas valstu prezidentus, sevišķi Daļu Grībauskaiti. Nezinu gan, vai viņa varētu būt piemērs mūsu prezidentam…

I. K.: – Pilsoniski skatoties, man patīk cilvēki, kuri ļoti asi izsaka savu viedokli – ja tas ir pietiekami pamatots. Man nav iemesla apšaubīt mūsu kaimiņvalstu prezidentu cilvēcisko reakciju pret Krievijas agresiju Ukrainā. Jautājums: vai ar skaļiem vārdiem vien var ietekmēt situāciju? Pat ja tiktu pieņemts lēmums no Latvijas sūtīt uz Ukrainu bataljonu, lai aizsargātu Krimu – vai tādam lēmumam būtu liela jēga? Ja varētu tikai ar asu retoriku apstādināt invāziju Ukrainā, visi balsotu par to, ka Bērziņa kungam jāpaņem rupors un jāiet Doma laukumā izkliegt saukļus pret Putina agresiju. Valsts savu viedokli ir paudusi, sakot, ka nekādā mērā neatbalsta šādas metodes un nosoda tās.

– Prezidentu lielā mērā spēlē viņa galms. Kā vērtējat ļaudis, kas atbild par sabiedriskajām attiecībām? Viņi, jūsuprāt, ir pietiekami izdarīgi?

G. S.: – Domāju, ka – jā. Pilnībā piekrītu, ka tā ir komandas rūpe – sakārtot prezidenta uzvedības modeli tā, lai sabiedrība reģētu pozitīvi. No kādiem apsvērumiem viņi vadās, veidojot to, kas ir iznācis, ir grūti teikt…

– Kā jūs vērtējat publisko vēstuli, kurā prasīta prezidenta atkāpšanās? Tā ir pilsoniska drosme vai arī mēģinājums (apzināti vai neapzināti) destabilizēt situāciju valstī?

I. K.: – Par sava viedokļa paušanu mūsu valstī nevienu cietumā nesēdina. Pat ja kritiski izsakās par visaugstāko valsts amatpersonu. Interneta vietnēs vismaz simt reižu dienā parādās arī rupjības, diemžēl. Jautājums šoreiz ir cits: vai šādas aktivitātes vajadzīgas tieši tagad? Ir tāds teiciens: uz pārbrauktuves zirgus nemaina… Patlaban mēs atrodamies kā uz pārbrauktuves, kur vienā upes krastā ir karš, bet otrā – miers. Es, protams, nevaru nosodīt kolēģu rakstnieku un mākslinieku vēlmi izteikt savu viedokli. Varbūt viņos šī sāpe ir daudz skaudrāka nekā mums, vairumam tehniskās inteliģences pārstāvju, kuri nereaģē tik emocionāli. Mēs vairāk domājam par to, ka nav īstais brīdis apspriest šādus jautājumus. Ja Bērziņa kungs pats jūt vajadzību atkāpties, tad tā ir viņa personīga izvēle. Bet mudināt uz šādu soli valsts pirmo amatpersonu brīdī, kad pasaulē draud uzliesmot trešā pasaules kara ugunsgrēks, manuprāt, nav prāta lieta. Kam tas ir izdevīgi? Latvijai jau nu noteikti nē.

G. S.: – Es arī gribu pasvītrot, ka pašreiz nav kategoriskas nepieciešamības aizvietot prezidentu Bērziņu ar kādu citu cilvēku. Tagad nav pareizais laiks to darīt. Pilnīgi noteikti – nē!

– Situācija ir līdzīga kā t.s. Lietussargu revolūcijas laikā. Tolaik arī bija sarežģīts iekšpolitiskais un ārpolitiskais fons, jo sākās finanšu krīze. Tagad pasauli satricinājusi Krievijas brutālā agresija Ukrainā un ieroču žvadzināšana. Sakiet, kas, jūsuprāt, var nodarīt lielāku ļaunumu – štoterējošs prezidents vai valsts varas drupināšana pašu rokām?

G. S.: – Es pilnībā piekrītu Kalviņa kunga teiktajam. Turklāt nav tikušas izmantotas visas iespējas, lai uzrunātu prezidentu. Manuprāt, šī pati aktīvistu grupa, kura aicina atkāpties prezidentu, varēja uzaicināt Andri Bērziņu uz tikšanos, lai izrunātos. Zinu, ka prezidents ir ļoti atsaucīgs jebkurai atklātai sarunai un vienmēr atbalstījis radošo inteliģenci. Nav taču nekādu problēmu šādu tikšanos noorganizēt, atklāti izrunāties un piedāvāt savu palīdzību. Skatoties televīzijā prezidenta «skalošanu» Sastrēgumstundā, skaidri varēja manīt politisko zemtekstu. Tā, lūk, ir tā bēdīgā lieta… Un tagad patiesi nav īstais laiks sākt kārtējās politiskās spēles. Tā kā dialoga formāts nav izvēlēts, tas liek domāt, ka pamatā šīm aktivitātēm ir politisks iemesls. Nedomāju, ka visi, kuri parakstīja šo vēstuli, ir iesaistīti varas spēlītēs – noteikti nē. Tomēr politiskais formāts, kas pamanāms, nav korekts šajā gadījumā un ir aizvainojošs prezidentam gluži cilvēciski. Jā, viņam vienmēr jārēķinās ar savu amatu, ko var pavadīt šādas epizodes, bet galu galā – vai tiešām tik mazā valstī kā Latvija, galvenais ierocis ir kašķēšanās?

– Neviens taču negrasās saukt Bērziņu uz sarunu! Ko jūs – runāsim atklāti! Prezidentu mēģina pataisīt par garā vāju, senilu opi, ar kuru mūsu superintelektuāļiem nav par ko runāt. Un tur arī patiesi nekas nesanāktu, jo Bērziņš tiktu provocēts. Kā zinām, uztraucoties viņš kļūtu pavisam nesakarīgs savās verbālajās izpausmēs. Nē, labāk nevajag pazemot prezidentu vēl vairāk...

G. S.: – Vai tas ir godīgi? Manuprāt, nē.

I. K.: – Mēs gribam, lai valsti vada saulvedis, kas zelta zirgā kāps un kristāla kalnā pēc Saulcerītes jās…

– Protams, gribam!

I. K.: – Mēs esam tādi, kādi esam. Un mūsu vidū ir cilvēki, kuri dzīvē kaut ko sasnieguši arī nezogot, izmantojot savu prātu. Viņi ir jāciena, nevis jāzākā.

Visu interviju lasiet 17. aprīļa Neatkarīgajā Rīta Avīzē.