Skriešana šķiet tik vienkārša un dabiska, ka šī sporta veida tehnikai pat nepievēršam īpašu uzmanību. Jo, pat skrienot, kā sanāk, bieži vien var gūt visai ievērojamus rezultātus. Taču tie nāks ar nevajadzīgi lielu organisma piepūli un bieži vien arī traumām. Ko darīt? Jāpievēršas efektīvākai skriešanas tehnikai.
Kāpēc mēs varam ilgstoši skriet, neiemācoties nekādu tehniku? Tas iespējams tāpēc, ka cilvēks ir kā ekonomiska sistēma, kura organismam ir milzīgas adaptācijas spējas. Arī izmantojot mazāk efektīvu skriešanas tehniku, var gūt apmierinošu rezultātu un ilgstoši nesaskatīt iemeslu tehnikas maiņai.
Cilvēka ķermenī ir daudz resursu – daudz atšķirīgu ceļu, lai panāktu vienu un to pašu rezultātu. Ja viens muskulis slinkos, citam būs jāstrādā ar divkāršu spēku. Daži no muskuļiem rūpējas par ķermeņa stabilitāti, citi par kustināšanu, tomēr lomas var arī mainīties. Piemēram, muguras muskuļi muguru pārsvarā stabilizē, neļaujot augumam sabrukt gravitācijas spēka ietekmē, bet tie ķermeņa augšdaļu var arī aktīvi kustināt. Līdzīgi darbojas muskuļi ap augšstilbu. Četrgalvu muskulis ceļa priekšā vairāk piemērots stabilizācijai, bet ķermeņa kustību nodrošināšanai – daudz masīvākā muskuļu grupa ap dibenu. Ja skrējiena laikā dibena muskuļi slinko, priekšējai grupai jādarbojas papildus. Locītavu stabilitāti nodrošina trīs sistēmas – kaulu novietojums un forma, saišu aparāts un muskulatūra. Piemēram, pēdas locītavai darboties palīdz pēdas arka. Šo struktūru papildina saites, bet, ja tās ir vājas, iesaistās muskulatūra. Skrējēja muskulatūrai vispār ir jābūt ļoti spēcīgai un harmoniski trenētai, un to var panākt ar attiecīgiem spēka, stiepšanās un skriešanas vingrojumiem.
Kvalitatīvā skrējienā cilvēka ķermenis ir ļoti ekonomisks – ārkārtīgi daudz enerģijas nākamā soļa veikšanai tas gūst jau no iepriekšējā soļa.
Vairāk lasiet žurnāla Maratons jaunākajā numurā
