Latvijas zinātne un jaunie zinātnieki var nodrošināt valstij ekonomisko izrāvienu ar nosacījumu, ja zinātnei tiek nodrošināts atbilstošs finansējums un sabiedrības morālais atbalsts, šādu viedokli pauž Latvijas Zinātņu akadēmijas Senāta priekšsēdētājs akadēmiķis Jānis Stradiņš. Pašlaik valsts atbalsts zinātnei ir kritisks, līdz ar to Latviju nevar uzskatīt par inovatīvu valsti pretstatā Igaunijai un Lietuvai.
Vērtējot aizvadītajā nedēļā notikušās akadēmiķa Jāņa Stradiņa 80 gadu jubilejai veltītās akadēmiskās konferences Zinātnes un kultūras mijiedarbība Latvijā un pasaulē rezultātus, akadēmiķa J. Stradiņa domubiedri un konferences organizētāji secina: konferencei un tās ietvaros noritējušām diskusijām izdevies augstākā līmenī pacelt sarunu Latvijā par to, vai Latvijai ir vajadzīgi zinātnieki un zinātne. Tieši ar šādu provokatīvu jautājumu pie sabiedrības, tostarp politiķiem, vērsies J. Stradiņš, kurš stingri pastāv pie sava viedokļa: Latvijas neatkarīgā valsts velta pārāk maz vērības, pārāk maz uzmanības un pārāk maz finansējuma zinātnei. «Mums ir zemākais kopprodukta procents, kas atvēlēts zinātnei, ja neskaita Rumāniju un Bulgāriju, un mēs ļoti atpaliekam no inovatīvās Igaunijas un apsviedīgās Lietuvas,» saka
J. Stradiņš. «Man par šo tēmu bija saruna ar premjeru Valdi Dombrovski, tieši valdības krīzes dienā, mēs apsēdāmies un padzērām kafiju, un tā nebija tāda grāmatvediska spriešana, mēs runājām par zinātni, varētu teikt, kā domubiedri. Jā, valdības vadītājs ir taupīgs, taču ir jāsaprot, uz ko var taupīt un uz ko nevar. Mēs nonācām pie kopīga secinājuma, ka Latvija nav inovatīva valsts. Visa valsts politika nav vērsta, lai nodokļu, fiskālā, budžeta dalīšanas politika būtu vērsta ekonomiskā izrāviena nodrošināšanai ar inovācijām. Es premjerministram teicu, ka tādā gadījumā tas nebūs izrāviens, bet tikai izklupiens. Šo pieeju vajadzētu radikāli mainīt.»
J. Stradiņš arī uzskata, ka zinātnes attīstībai nozīmīga ir sabiedrības attieksme un diemžēl «Latvijā zinātne nav pieprasīta un tai nav morāla lobija». Viens no iemesliem ir fakts, ka zinātnieki strādā nākotnei, ka viņu darba rezultāti būs redzami, sajūtami pēc desmit, 20 gadiem, taču ar nosacījumu, ja atbalsts zinātnei būs tūlīt. Situāciju zinātnē akadēmiķis salīdzina ar franču zinātnieka Antuāna Lavuazjē likteni – viņš tiek uzskatīts par mūsdienu ķīmijas pamatlicēju, kas devis nosaukumu skābeklim, bet pašam zinātniekam tika piespriests nāvessods giljotinējot. «Skābeklis pašlaik tiek nogriezts pašai zinātnei,» salīdzina J. Stradiņš.
Valstij ir jāmaina sava politika attiecībā pret zinātni, kas pašlaik ķepurojas saviem spēkiem. Situāciju zinātnē raksturo Latvijas Organiskās sintēzes institūta direktors Ivars Kalviņš: «Maza valsts, kā Latvija, varēs izdzīvot tikai tad, ja tā stiprinās savu identitāti, cilvēkkapitālu, izglītību, zinātni.» Zinātnes uzdevums ir radīt zināšanas, bet tālāk – inovācija ir tas process, kurā zināšanas pārtop produktā, un šo procesu pārtrauca trešās Atmodas rezultātā atjaunotā valsts. Inovācijai nepieciešama zināma infrastruktūra, piemēram, testēšanas laboratorijas, pilotražotnes, zinātnei atņēma, privatizēja un likvidēja, līdz ar to Latvijai nav instrumentu, ar ko zinātnieki savas idejas varētu pārvērst darbojošos modeļos, lai varētu pārdot
rūpniecībai.
Igaunija un citas valstis zinātnes inovācijai veido jaunu infrastruktūru no Eiropas naudas kā privātās un publiskās partnerības objektus, kur var ienākt rūpnieki un zinātnieki, izmantot šos resursus un pārvērst zināšanas produktā. Latvija to nav darījusi un «spītīgi neveidos arī turpmāk». «Pamatproblēma ir tā, ka mēs nožēlojam uz sēklu, kas zinātnē ir līdzfinansējums zinātnes projektiem, piesaistot Eiropas naudu. Ar pilnu atbildības sajūtu varu teikt: ja Organiskās sintēzes institūtam ļautu izstrādāt zāles līdz tālākai pakāpei, nekā to drīkstam, mēs varētu valstij nopelnīt dažus miljardus eiro,» saka I. Kalviņš.
Latvijas Zinātņu akadēmijas viceprezidents Juris Ekmanis uzskata, ka pašlaik svarīgākais ir pārtraukt šo ignoranci attieksmē pret zinātni, kas valdījusi 20 gadus, un panākt, lai atbalsts kļūtu stabils, ilglaicīgs. «Politiķiem jāsaprot, ka rezultātus zinātnē var sasniegt pēc
15 gadiem, ja šodien uzsākam, nevaram domāt četru gadu plānos, kāds tas ir Saeimas sasaukumam,» spriež J. Ekmanis. Latvijas Universitātes rektors Mārcis Auziņš pauda viedokli, ka konferences, ko organizēja Latvijas Organiskās sintēzes institūts, Latvijas Universitāte un Latvijas Inovatoru apvienība, mērķis – pacelt diskusiju par zinātnes un augstākās izglītības nozīmi kultūras līmenī – ir sasniegts.
