Saruna ar Atmodas laika populārā LTV raidījuma Labvakar žurnālistu, Latvijas Tautas frontes (LTF) 1. kongresa delegātu un vēlāko domes un valdes locekli Edvīnu Inkēnu.
– Šoruden atzīmējam LTF 25 gadu jubileju. Fronte neradās tukšā vietā. Jau pirms tam bija grupa Helsinki86, demonstrācijas pie Brīvības pieminekļa, bija aktīva Vides aizsardzības kluba darbība, radošo savienību plēnums, LNNK dibināšana, viļņojās prese un sabiedrība. Sabiedrība mutuļoja, un tieši tāpēc diezgan populārs ir viedoklis, ka LTF radīja no augšas Latvijas Komunistiskā partija un pat Valsts drošības komiteja, lai šo tautas kustību turētu savā kontrolē un ievirzītu sev vēlamā gultnē.
– Ja paceļamies mērogā virs Latvijas, tad šim viedoklim kaut kādā mērā var piekrist, jo pirmais un galvenais bija tas, ka Padomju Savienībā bija nomiris ne tikai Staļins, bet arī staļinisms un viņa tuvākie pēcteči – Brežņevs, Andropovs, Čerņenko. Tas laiks bija nomiris, un bija atnācis cilvēks [Gorbačovs], kurš ticēja tam, ka spēj pārveidot PSRS un padarīt to cilvēcīgāku, patīkamāku, inteliģentāku, taču saglabāt valsti un sistēmu. Viņš iedeva pirmās brīvības, kas saucās glasnostj un perestroika. Glasnostj, lai cilvēki drīkstētu teikt to, ko viņi domā, un perestroika, lai ieviestu tirgus mehānismus sociālistiskajā ekonomikā. Ja pie varas nonāktu jebkurš cits politibiroja loceklis, nekas tamlīdzīgs nenotiktu. Pie jebkuras citas varas cilvēki, kas mēģinātu organizēt tautas fronti, būtu izdzenāti jau labi sen pirms tam, kad šāda doma viņiem ienāktu prātā. Helsinku grupa būtu arestēta utt. Bija atnācis cits laiks, kad varēja vairāk atļauties. Šīs jaunās Maskavas ideoloģijas ietvaros bija uzskats, ka jāņem vērā tautas domas un ar to vairāk jārēķinās. Tautas frontes bija īpaša Baltijas specifika, jo Baltijas intereses krasi atšķīrās no pārējās PSRS interesēm. Protams, Komunistiskā partija un Gorbačovs gribēja šīs frontes ietekmēt un pat visādi tām palīdzēt, jo baltiešu tautas frontes sākumā pozicionējās kā atbalsts perestroikai un Gorbačova jaunajam kursam. Mēs ar kolēģiem tagad taisām filmu par LTF veidošanos, un mums ir intervija ar cilvēkiem, kuriem tā laika LKP CK pirmais sekretārs Boriss Pugo piedāvāja uzņemties vadīt fronti. Viņi atteicās un vēlāk kļuva par redzamiem politiķiem Latvijā. Vēlēšanās infiltrēt LTF uzticamus cilvēkus, VDK aģentus bija. Bet bija otra puse. Tautai tas bija vienalga, un nevienam atļauju tā neprasīja. Kad Cēsīs nodibinājās LTF grupa, tur izveidojās tā simbioze, kura bija raksturīga tam laikam. LKP pirmais sekretārs Druvis Skulte kopā ar neformāļiem veidoja vienotu organizāciju Latvijas labā. Robežšķirtne starp formālajiem un neformālajiem spēkiem sāka pazust, jo visiem bija viens mērķis. Ne ceka, ne čeka neko tur nevarēja ietekmēt, jo LTF politika bija pavisam vienkārša. Tur visu runāja un darīja atklāti. Kāda jēga no čekas aģenta, ja viņš sēž valdes sēdē, kur viss ir atklāts? Instrumenti, pie kuriem bija pieradusi padomju vara, vairs nedarbojās. Es pat nerunāju par to, ka tie cekas un čekas cilvēki arī bija latvieši un kādā brīdī viņi pamodās un sāka pāriet uz mūsu pusi. Tā bija sistēmas sairšana, nevis sistēmas radīts auglis.
– 1988. gadā galvenā persona, kura personificēja šo tautas atmodas kustību, bija Jānis Peters. Taču LTF 1. kongresā viņš samērā negaidīti pēkšņi atteicās būt par LTF priekšsēdētāju un savā vietā izvirzīja Daini Īvānu. Kāpēc tā notika?
– Man ar Jāni Peteru bija labas attiecības, un es jau par to zināju nedaudz agrāk. Mēs ar Ojāru [Rubeni] un Jāni [Šipkēvicu] vasarā aizbraucām pie Jāņa Petera uz viņa vasarnīcu un mēģinājām viņu pierunāt uzņemties LTF organizēšanu, ko viņš arī vēlāk izdarīja. Tas bija laiks, kad pēc radošo savienību plēnuma bija iestājies tāds neveikls klusums. Pēc radošo savienību plēnuma beigām zālē palika neliela grupa, kurā bija arī Viktors Avotiņš, un tika izteikta ideja par tautas frontes izveides nepieciešamību. Taču pēc tam tas viss noklusa. Klusums bija nomācošs, jo bija skaidrs, ka ir iegūta dinamika un nedrīkst zaudēt brīdi. Mēs aizbraucām pie Jāņa [Petera] un pierunājām, lai viņš to dara, lai gan viņš gribēja, lai to dara kāds cits. Tam bija vairāki iemesli. Jānis uzskatīja, ka viņš to akmeni ir iekustinājis, jo radošo savienību plēnums savā garīgajā bagātībā un atklātībā, kā arī iedvesmā, ko deva sabiedrībai, bija jau aizgājis tālu aiz frontes. Jānis uzskatīja, ka savu darbu ir izdarījis. Tas bija redzams pēc viņa nostājas. Viņš bija patiesi inteliģents cilvēks, un bija skaidrs, ka LTF būs mazliet tautiskāka, dažādāka un iekšēji vairāk plosīta no dažādām kustībām, nekā tas bija radošajiem. Jānis bažījās, ka nevarēs tik komfortabli saprasties kā ar rakstniekiem un mākslniekiem. Trešais, ļoti svarīgais iemesls bija tas, par ko nupat runājām. Viņš bija LKP CK loceklis un formāli skaitījās cieši saistīts ar kompartiju. Viņš negribēja vadīt LTF, lai neviens nevarētu teikt, ka tas atkal ir kārtējais CK izdomājums. Tāpēc tika izdomāts priekšplānā izvirzīt Daini [Īvānu] kā tīru cilvēku, kuram neviens nevar piesiet saistību ar LKP CK vai kaut ko tamlīdzīgu. Tas bija taktisks gājiens, kurā savienojās vairāki plusi. Peters tomēr izdarīja vienu labu lietu. Tikko Latvijā viesojās Dalailama, kurš tiek uzskatīts par Tibetas garīgo līderi. Jānis tolaik bija neapšaubāms latviešu garīgais līderis. Tikai viņš varēja vienot abas Helsinku grupas, zaļos, vides klubu un visdažādāko uzskatu cilvēkus vienam mērķim. Atceros pirmo kopā sanākšanu Rakstnieku savienības namā, kur zālē sēdēja ļoti dažādi cilvēki, un viņš tos visus spēja vienot. Tā bija Jāņa personības loma. Viņš noorganizēja LTF. Pēc tam sākās jau iekšējā cīņa par varu, kas ir nākamais posms.
– Var jau teikt, ka ikvienā organizācijā jau no paša sākuma ir cīņa par to, kurš būs galvenais, kuram būs lielākā ietekme un kurš komandēs parādi, bet LTF mērķi bija tik augsti, ka gribētos ticēt – idejas bija svarīgākas par personiskajām ambīcijām. Kurā brīdī cīņa par varu, ietekmi un perspektīvā par nākamajiem amatiem jau valsts varas līmenī guva pārsvaru par cīņu par idejām? Ja vispār varam runāt šādās kategorijās.
– Domāju, ka īsti tomēr nevaram. Kaut kādi elementi jau tur ir, jo vienmēr kāds ir gatavs uzņemties vairāk atbildības, cits mazāk. Pavisam nesen mēs ar Daini [Īvānu], tiekoties Cēsīs, runājām, ka būtu interesanti papētīt LTF valdes sēžu protokolus. Kādi jautājumi tur risināti? Pie valdes sēžu galda bija ļoti dažādi cilvēki, kas bija LTF reālā vadība. Bija arī cilvēki, kas strādāja LTF katru dienu – Sandra Kalniete, Jānis Škapars un citi. Viņi, kas tikai ar to nodarbojās, zināja vairāk, un tādā veidā izveidojās kaut kāda grupa, kas ir līderīgāki. Tas ir, kuriem ir lielākas iespējas vadīt. Parādījās profesionāļi un politiskā vadība. Ja runājam par varu kā uz skatījumu, kurš tad pēc tam būs lielajos amatos, tad LTF tie amati bija tikai nomināli svarīgi, jo visus jebkurā brīdī varēja sasēdināt vagonos un aizvest uz Sibīriju, kur tiem amatiem nebūtu sevišķi lielas nozīmes. Tas nebija svarīgi līdz brīdim, kad uz galda parādījās pīrādziņi. Pīrādziņi uz galda parādījās LTF 3. kongresā, un tur mēs jau redzējām cīņu.
– Ko tu saproti ar pīrādziņiem?
– Protams, tā ir simbolika.
– Kaut kādi labumi?
– Pat ne tikai labumi, jo tie izriet kā kaut kā sekas. Sākums bija tad, kad cilvēki sajuta, ka var piekļūt nevis pie varas LTF, bet valstī. Atceros, kā nomainījās cilvēki. LTF bija uzvarējusi divās vēlēšanās, un visi, kas bija LTF kodolā, bija jau kādos amatos. Vai nu PSRS Tautas deputāti, vai Latvijas PSR Augstākās Padomes deputāti. Tur bija jāstrādā, un tas bija ikdienišķs darbs. Atbrīvojās vieta LTF, un vietā nāca citi. Diemžēl tas bija LTF norieta sākums, jo, aizejot pirmā ešelona cilvēkiem, viņu vietā nāca citi, kas nebija tik spēcīgi, taču viņi, skatoties uz jau esošajiem deputātiem, domāja – bet mēs arī gribam. Tā ir tā varas degradējošā lieta jebkurā sistēmā. Pirms tam varbūt kāds cīnījās par labāku vēlēšanu iecirkni vai ko tamlīdzīgu, bet tas nebija būtiski, jo visi gāja uz vienu mērķi. LTF, līdz tika ievēlēta Augstākā Padome, bija vienota savā uzvaras gribā, un tas bija daudz augstāk par kādām personīgām domstarpībām, pretrunām un interesēm.
– Konfrontācija starp LTF un tolaik radikālāko LNNK bija jau iepriekš. PSRS Tautas deputātu vēlēšanās ļoti asa cīņa izvērtās Kurzemes apgabalā, kur LTF izvirzīja LKP CK sekretāru Ivaru Ķezberu un LNNK savu toreizējo līderi – Einaru Repši.
– Tā nebija vienīgā vieta. I. Ķezbers, kurš bija LKP CK cilvēks, un Repše, kurš bija tuvu Gunāra Astras ģimenei, bija šīs galējības. Neatceros, kāpēc LTF tieši atbalstīja Ivaru, bet viņš nekad nenorobežojās no LTF. Kad Maskavā notika PSKP CK plēnums, kuram sekoja Politbiroja lēmums, un visiem likās, tūlīt būs viss cauri un galvas tiks cirstas, Ķezbers atnāca uz LTF un teica – es esmu ar jums. Viņš labi zināja, ja kaut kas notiks, tad viņš būs ar visiem pārējiem tajā pašā vilciena vagonā. Piekrītu, ka pretnostatījumi dažkārt bija nevajadzīgi. Es biju vienā apgabalā pret Vilni Edvīnu Bresi. Pēc tā laika mērauklas viņš bija ļoti progresīvs Ministru Padomes priekšsēdētājs. Viņš veica virkni reformu, kaut vai atceramies Breša zemniekus. Mani, jaunu žurnālistu, kas tolaik maz saprata no ekonomikas, un pieredzējušu saimnieku sagrūda ar pierēm. Uzvarēju tikai tāpēc, ka bija Labvakar un LTF teica – šis cilvēks ir mūsu kandidāts. Vēlāk abi esam sēdējuši Saeimā un kopā strādājuši. Tolaik cilvēki izšķīrās par labu tiem, aiz kuriem stāvēja LTF, jo tas bija kā garants.
– Ir gadījies dzirdēt rūgtuma pilnas frāzes, piemēram: «Kamēr mēs uz barikādēm stāvējām un sargājām valsti, daži jau gudroja shēmas, kā privatizēt un sagrābties tautas labumus.» Pieļauju, ka viens otrs arī Edvīnu Inkēnu ierindo šajos privatizētājos. Nav gadījies pašam dzirdēt ko tamlīdzīgu?
– Godīgi sakot, īsti neesmu dzirdējis. Zini, kāpēc? Lai būtu kritērijs, paņemam LTF valdes sastāvu pēc 2. kongresa. Vai no tiem cilvēkiem kaut viens ir kļuvis bagāts? Neviens. Saproti? Tie, kas ir turīgi un bagāti, parādījās pēc tam. Tad, kad izveidojās valsts. Tad, kad sākās privatizācija. Bet tie nebija tie cilvēki, kuri izveidoja un vadīja LTF. Jā, Sandra Kalniete ir Eiroparlamenta deputāte, un viņai ir liela alga, bet šaubos, vai viņa kaut ko ir ieguvusi no privatizācijas. Par šo tēmu klīst ļoti daudz pasaku. Ja mēs paskatāmies, kas ir kļuvuši bagāti, būdami tuvu klāt politikai, tad tas viss bija daudz vēlāk. Pirms diviem gadiem braucām intervēt Daini Īvānu, un visu ko var par viņu teikt, izņemot to, ka viņš ir kļuvis turīgs.
– Sarmīte Ēlerte gan ir miljonāru sarakstā.
– Pagaidi, tā ir taisnība, bet viņa jau šajā sarakstā iekļuva ne jau saistībā ar darbību LTF, bet tad, kad privatizēja Dienu un vēlāk pārdeva savas akcijas. Es biju viens no tiem, kura galvā dzima ideja par to, ka ir nepieciešama Latvijas Neatkarīgā televīzija (LNT), un tur kaut kādā veidā piedalījos. Bet tās ir profesionālās zināšanas, un tam nav nekāda sakara ar to, ko mēs darījām LTF. Es televīzijā joprojām strādāju un neko neesmu privatizējis, izņemot savu dzīvokli.
– Mēdz teikt, ka revolūciju taisa ideālisti, bet tās augļus piesavinās ciņiķi...
– Ir cits teiciens, kuru mūsu filmā arī izsaka Viktors Avotiņš, – revolūcija apēd savus bērnus. Pēc tam, kad revolūcija ir uzvarējusi, nāk jauna paaudze jau pēcriska periodā, kad viss ir gatavs un viss jau ir noticis. Nav jau runa tikai par to, ka gads ir uzklāts, bet nav vairs bažas par to – arestēs vai nearestēs. Pirms tam ir avantūristu, romantiķu un drosmīgu cilvēku laiks. Pēc tam nāk karjeristi, kas grib strādāt politikā. Ar šo vārdu nedomāju kaut ko sliktu, jo tādi ir vajadzīgi, bet tie ir pavisam dažāda kaluma cilvēki. Tas tā vienmēr notiek. Tie pirmie visbiežāk nemaz nav tik ļoti spējīgi ikdienas ritmā strādāt, jo ir vairāk vērsti uz ekspansīvāku un agresīvāku darbību.
– Tu vairākkārt pieminēji šo savu filmu. Kas tā ir par filmu?
– Tā nav tikai mana filma. Tā ir autoru kolektīva filma. Ideja radās uz puča divdesmitgadi. Man bija izjūta, ka mēs – latvieši – savu visjaunāko vēsturi arī visātrāk aizmirstam. Projekts bija pavisam vienkāršs – intervēt vecos Latvijas politiķus, kuri vai nu nobalsoja par neatkarību, vai bija PSRS Tautas deputāti. Tā jau vairāk nekā trīs gadus mēs ierakstām garās intervijas, jo cilvēki jau aiziet. Piemēram, Ilmāru Bišeru mēs nepaspējām ierakstīt. Cilvēki daudz ko aizmirst. Aizmirst detaļas, un tad ir veco revolucionāru stāsti, kā mēs gājām un darījām, bet bez detaļām. Bet detaļas raksturo laiku visvairāk. Esam nointervējuši vairāk nekā 40 cilvēkus, bet vajadzētu to darbu turpināt un vismaz simts cilvēku kolekciju sakrāt. Tas bija vairāk domāts kā materiāls vēsturniekiem, lai viņiem kādreiz būtu dzīvu cilvēku stāstījums. Turklāt to cilvēku stāstījums, kuri paši to darīja. Tā kā paši intervētāji bija bijušie deputāti, tad neviens nevarēja pastāstīt to, kas nebija, jo paši bijām tur iekšā. Šā iemesla dēļ ar mums runāja atklātāk un neviens nepārspīlēja savu lomu. Rezultātā mums ir korektas garās intervijas. Tagad, kad nāk LTF 25 gadu jubileja, izdomājām, ka no šo interviju fragmentiem izveidosim atsevišķi filmu. To rādīs vispirms Saeimā un pēc tam sabiedriskajā televīzijā. Tā ir mūsu pateicība savai valstij, ka tā mums ir. Mēs to izdarījām bez naudas, no darba brīvajā laikā, un mums par to neko nemaksāja. Ceru, ka šo filmu rādīs arī skolās, jo tas ir vēstures apkopojums. Nosaukšu visus autorus. Viktors Avotiņš, Normunds Beļskis, Edvīns Inkēns un Jānis Gavars intervēja. Režisors un operators, kurš veidoja vizuālo noformējumu, Ilgonis Linde, scenārija autors, kurš izdarīja objektīvo materiāla atlasi – Artūrs Snips.
– Pajautāšu tev pašam – kurš mirklis visā Atmodas periodā tev personiski visspilgtāk iespiedies atmiņā?
– Man pārklājas divas lietas – laikraksts Atmoda un Labvakar, kas viena otru papildināja. Tas periods manā dzīvē bija tik spilgts, ka tajā var atrast simtiem punktu, kas bijuši neatkārtojami. Protams, ir daži, kas virs šīs rindas paceļas. Minēšu vienu – nebūt no tiem patīkamākajiem brīžiem. Tas bija PSRS Tautas deputātu kongresa laikā. Mēs bijām panākuši un to zinājām, ka kongress atzīs faktu, ka Ribentropa–Molotova slepenie protokoli ir bijuši. [PSKP CK sekretārs Aleksandrs] Jakovļeva kungs to izdarīja viltīgi, atrodot rakstāmmašīnu, ar kuru tas protokols bija rakstīts, un tā rakstāmmašīna joprojām PSRS Ārlietu ministrijā vēl strādāja. Šādi tika pierādīts, ka protokols ir nevis vāciešu viltojums, kā gadiem bija stāstīts, bet autentisks. Mēs zinājām, ja PSRS vadības vīri pat atzīs šo protokolu, viņi negribēs iet nākamo soli. Bija skaidrs, ka pēc atzīšanas vairs nevarēsim ne runāt, ne tribīnē tikt, nekā. Bet procedūra paredz, ka drīkst uzdot jautājumus. Visu triju Baltijas valstu tautas frontes nolēma, ka baltiešiem par katru cenu jātiek tribīnē un kaut kas jāmēģina pateikt. Es tiku nosūtīts kā viens no tiem, kuriem jātiek tribīnē. Sēdes vadītājs Lukjanovs mani tribīnē uzlaida, piebilstot – tikai jautājumu, citādi izslēgšu mikrofonu. Man gan nebija ko jautāt. Man viss bija skaidrs, un man bija kaut kas jāsaka. Tad es pateicu dzīvē īsāko runu. Pateicu – sakarā ar to, kas tagad ir atklājies, priekš mums karš nav beidzies un mēs neesam brīva valsts. Kolēģi teica, ka tā bija pirmā reize, kad Maskavā tika izrunāts vārds okupācija, bet es biju tādā stresā, ka neko neatceros. Lukjanovs uzbļāva, ka jāuzdod jautājums, un es uzdevu – vai nevajadzētu turpināt [Ribentropa–Molotova pakta izpētes] komisijas darbu. Emocionāli spēcīgi tas bija ne jau tāpēc, ka es pateicu to, kas mūsējiem jau tāpat bija skaidrs, bet tāpēc, ka sajutu tādu naidu no zāles plūstam. Saproti, fiziski es redzēju melnu vilni nākam no zāles man pretī. Visa Vidusāzija, centrālā Krievija ieraudzīja to dzīvo ienaidnieku, kas viņu jauko dzīvi grib izbojāt. Sajutu naudu fiziskajā izpausmē. Man pilnībā izkalta mute, un neko vairāk nevarēju pateikt. Tiesa, mikrofons jau bija izslēgts.
