APRITĒ: Tradicionālajā kultūrā ir kas tāds, kas vienmēr būs vajadzīgs
 
GiTA LANcERE: «Jaunībā visu laiku gribas jaunus iespaidus, bet vienā brīdī saproti, ka gribas arī jau zināmo un to, kas nemainās.» ©Rūta Kalmuka/F64

Ar orientēšanās sacensībām, teicēju un muzikantu koncertu, gājienu un lielkoncertu Šurp, Jāņa bērni! sestdien sāksies starptautiskais folkloras festivāls Baltica. Trīs ar pusi tūkstoši dalībnieku no Latvijas un ārvalstīm līdz pat 21. jūnijam, kad septiņās vietās Latvijā tiks svinēti vasaras saulgrieži, demonstrēs savu tautu tradicionālo kultūru – dziesmas, instrumentālo mūziku, stāstījumus, rotaļas, dejas, kā arī tautas lietišķo mākslu un amatniecību. Un aicinās darboties pašiem. «Aicinu nepaiet garām, domājot, ka cilvēki, kas muzicē, tērpti tautastērpos, attiecas uz citiem. Aicinu kaut solīti panākties pretī, un tad no klausītāja un skatītāja var viegli pārtapt darītāju. Cilvēki, kas iesaistījušies folkloras kustībā, ir ļoti draudzīgi un ietveroši, un citus pieņemoši,» saka festivāla Baltica programmu direktore Gita Lancere.

- Vai esam ieguvēji ar to, ka ilggadējais pasākums Baltica, kas daudziem asociējas arī ar Baltijas valstu neatkarības atjaunošanas laiku, mūsu un arī kaimiņvalstu simtgades gadā notiek tieši Latvijā?

- Gan, jā, gan, nē. Šis ir arī dziesmu svētku gads, bet divi lieli pasākumi tik ātri cits pēc cita, tas nav viegli - ne uzmanības ziņā, ne cilvēkresursu ziņā. Jo Baltica, gribi vai negribi, pazūd aiz masīvajiem dziesmu svētkiem, kuriem ir milzīga mārketinga kampaņa, pat arī tāda, kas rodas pati no sevis - ne īpaši plānota, ne organizēta, piemēram, tracis ar ieejas biļetēm uz dziesmu un deju svētku koncertiem mūsdienās ir kā mārketings, jo piesaista uzmanību pasākumam. Festivālam Baltica nav nekādu problēmu, nav skandālu, tajā viss notiek tik dabiski, un ar to milzīgu reklāmu nemaz nevar uztaisīt. Iespējams, nevajag arī.

Ieguvēji esam ar to, ka festivāls Baltica iekļauts valsts simtgades programmā, tas nozīmē - ar mums lepojas.

- Tas ir tik būtiski? Festivāls Baltica taču nav «iesācējs», pērn svinēja pastāvēšanas trīsdesmit gadus, vai tad tam vēl sevi jāpierāda?

- Festivāls sākās ar dažiem desmitiem grupu, tagad, domāju, ar to nevar nerēķināties.

Kā parasti, festivālā piedalīsies folkloristi no Lietuvas un Igaunijas, bet šoreiz būs brīnišķīga poļu jauniešu kapela, viņi bija gatavi braukt ar guļammaisiem un bija pārsteigti, ka dzīvos viesnīcā. Gribējām arī kādu Ziemeļeiropas valstīm, bet tur situācija krietni mainījusies - ja kādreiz nebija nekādu problēmu atrast Ziemeļeiropas valstu kopu, tad tagad parādās naudas faktors. Festivāls Baltica savus viesus uzņem, bet ceļa izdevumus neapmaksā, bet grupām no Ziemeļeiropas valstīm pat aktualizējas jautājums par honorāriem, saka - esam profesionāļi mūziķi, koncerti ir mūsu iztika.

- Tas jau ir pretrunā Baltica idejai.

- Tieši tā, tāpēc nolēmām par to īpaši neraudāt, un šogad nav pārstāvju no šīm valstīm. Toties būs no Gruzijas, no Baltkrievijas, no Dienvidkorejas, no Kamerūnas, lai gan - nebūšu droša par viņiem, kamēr viņi lidostā patiešām neizkāps uz mūsu zemes.

- Festivāla tēma šogad ir Ziedēšana. Jāņi.

- Šogad ietvars bija ļoti viegli veidojams, jo festivāla noslēgums ir 21. jūnijā, tātad - vasaras saulgriežos. Parasti Baltica noris jūlija sākumā, bet šo laika periodu, kā zināms, šogad aizņēmuši dziesmu svētki, un tad nācās izlemt, vai iekļaujamies dziesmu svētkos un vispār zaudējam identitāti. Tā pirms pāris gadiem izdarīja lietuvieši, un pēc tam mums teica - nekad tā nedariet! Jo vienalga dziesmu svētki ir daudz, daudz lielāki, viņi apēd absolūti visus resursus, arī praktiskus - ēdināšana, guldināšana un transports vienmēr ir svarīgāks dziesmu svētku dalībniekiem. Vēl agrāk - jūnija sākumā - rīkot arī nevar, jo tad vēl turpinās skolas laiks, bet mums ir daudz dalībnieku šajā vecumā. Zinu, ka daudzi teiks - pirms Jāņiem ir izlaidumu laiks, bet, ja nevarējām rīkot jūlija sākumā, kad pabeigtas skolas un vēl nav sākušās aktivitātes augstskolās, tad rīkojam pirms vasaras saulgriežiem. Par festivāla norises laiku bija daudz diskusiju.

Ja festivālu rīkojam pirms vasaras saulgriežiem, tad festivāla noslēgumā arī rīkojam Jāņu rituālu, un festivāla laikā notiek gatavošanās tiem. Pirmo reizi noslēgums nebūs vienā vietā, bet Jāņu svinēšana notiks gan Rīgā, gan četros novados, septiņās vietās Latvijā - Turaidā, Jūrkalnē, Jelgavā, Dagdā un citviet, kur jau iepriekšējos gados svinēti vasaras saulgrieži, tāpēc viss notika kaut kā ļoti organiski. Skaisti nosvinēsim 21. jūniju, pieļauju, ka tam vajadzētu būt emocionālam un skaistam pasākumam.

- Rīkojot šādus festivālus, kam vairāk to taisām - pašu kopāsanākšanai vai skatītājam?

- Par šo tēmu daudz esam diskutējuši, un es pati esmu svārstījusies no galēja «par», līdz galējam «pret». Jo festivāls kā forma ir tradicionālajai kultūrai pilnīgi sveša, mākslīga forma. Tas ir viens «pret». Tradicionālajā kultūrā viss notiek tuvu - dzimtā, kopienā, bet festivālā nākam kopā daudzi no visām pusēm un - sveši. Par to daudz diskutējam - kā tālāk attīstīties? Igauņi jau vairākus festivālus iet intīmajā virzienā - ir mazās formas, piemēram, pilsētas parkā spēlē koklētāji, apkārt sēž septiņas māmiņas ar bērniem, un tas arī ir festivāla notikums. Bet vienmēr ir otra puse - tradicionālā kultūra mums ir visapkārt, bet, lai parādītu tās jaudu, visas tās bagātības, festivāla forma ir vislabākā, jo tā ir skaļa un pamanāma. Šī pretruna ir jāsabalansē - tradicionālās kultūras intimitāte ar festivāla skaļumu un ārišķību.

- Kādreiz festivāls Baltica bija ļoti pamanāms, bet šobrīd par brīvo laiku cīnās tik daudzas industrijas.

- Tā ir, bet man šķiet, ka Baltica nejūt īsti konkurentus, jo tie, kas sevi ir atraduši tradicionālajā kultūrā, ir pat ļoti pašpietiekami. It īpaši interesanti skatīties jauniešus - viņi veikli izmanto jaunās tehnoloģijas, bet tas netraucē turpat blakus mācīties dančus, tradicionālos instrumentus.

- Gribi - piedalies, negribi - ej garām?

- Tieši tā. Man vairs nešķiet, ka Baltica vajadzētu sevi milzīgi pierādīt. To apliecina kaut vai fakts, ka trīs gadu laikā, kopš mēs iepriekšējo reizi rīkojām Baltica, ir radušās 20 jaunas kopas. Šķita, ka kopas lēnām varētu iet mazumā, jo tagad ir individualitātes laiks, katrs grib izpaust sevi... Acīmredzot tieši tradicionālajā kultūrā ir iespēja izpaust savu individualitāti. Ar milzīgu prieku skatos uz jauniešu kopām - viņi ir izauguši tai paaudzei, kas sāka folkloras kustību, un arī viņi tajās pašās tīrajās lietās atrod to vērtību, un tas liek noticēt, ka tradicionālajā kultūrā ir kas tāds, kas mums vienmēr būs vajadzīgs.

- 20 jaunas kopas nozīmē arī to, ka individuālisma laikmetā vajag kopānākšanu.

- Turklāt šīs kopas izveidojušās jaunās vietās, kur līdz šim tādu nav bijis. Protams, ir tādas, kas dabiskā veidā novecojušas vai vadītājs mainījies, bet vecu kopu atbirums ir neliels, teikšu - dabiski nenovēršams, bet to vietā nāk vairāk.

- Par ko tas liecina?

- Par šo jautājumu vajadzētu dziļāku pētījumu. Pati sev esmu radusi skaidrojumu - tas saskan ar mūsdienu interesi par ekoloģiskām lietām, un tradicionālā kultūra ar to visu saistās - tajā ir zināšanas, kas ir ļoti ekoloģiskas gan par prāta kultūru, gan par to, kas notiek ar cilvēku, gan par vidi ap cilvēku - kā to sakārtot. Ko tu ēd, kā izturies pret cilvēkiem, un tradicionālā kultūra iedod visas šīs formulas, tāpēc vilinājums uz to ir milzīgs. Kādreiz Ilga Reizniece stāstīja, ka sākusi lasīt latvju dainas, un atradusi, ka tajās viss ir tik pareizs - attiecības ar citiem, ar pasauli, un mūsdienu cilvēkam tas ir vajadzīgs, un pieņemu, ka tas daļu mūsdienu cilvēku atkal atved atpakaļ.

- Tas nozīmē, ka mūsdienu cilvēks ir tā kā apjucis, viņš intuitīvi meklē, jo cilvēks, kam viss ir skaidrs, neko nemeklē.

- Vai tad mūsdienu cilvēkam nav grūti? Visapkārt ir tik daudz mācību, kas izskaidro pasauli - un jaunas, un senas, un visas saka, ka balstās senās zināšanās. Tradicionālajā kultūrā nekas nav pārtrūcis, tie cilvēki tā ir domājuši, un, kad izlasi dainu, saproti, ka tas attiecas arī uz tevi - attiecības ar pasauli ir tādas, turklāt - nevis svešas, bet savas tautas. Man vienmēr bijusi pretestība pret lietām, kas nāk no ārpuses. Visas garīgās mācības ir interesantas, tās var pētīt, bet man vienmēr bijis svarīgi saprast - kas ir mans, un kāpēc man jāmeklē kaut kur citur, ja ir šeit?

- Mērķis - iesaistīt, lai sāk darīt pats - gan festivālā, gan pēc tā.

- Cilvēki ir pārskrējušies, izdzīvošana ir tik skarba, ka atrast laiku savām interesēm... Tāpēc man liekas, ka folkloras kustība vairāk ir ģimenes lieta. Kad piedzimst bērni, pirmkārt, ir drusku vairāk laika, mazliet apstājies, otrkārt - gribas savu bērnu audzināt pareizi, un tad meklē pareizo pasaules uzskatu, un folklora ļoti nāk pretī, iedod to. Man ļoti patīk jaunās kopas, ar dažām esmu parunājusies, un viņi tieši tā saka - vairākām bija bērni sadzimuši, gribējās iet arī cilvēkos un kaut ko darīt kopā, bet visdabiskākā kopādarbošanās ir folklorā. Viņi meklē pasaules izpratni, un folklorā ir dabiski, ja mamma un tētis darbojas kopā ar bērnu.

- Mūsdienu cilvēks ir tendēts visu laiku uz jauno, bet tradicionālā kultūra saka - spēks ir atkārtošanā.

- Atkārtošana ir tradīcijas būtība. Cilvēks katru gadu ir citādāks, jo mainās viņš un viņa dzīve, tomēr viņš zina, ka kaut kas dzīvē ir nemainīgs, un cikliskums ir iespēja sevi sakārtot. Jaunībā visu laiku gribas jaunus iespaidus, bet vienā brīdī saproti, ka gribas arī jau zināmo un to, kas nemainās.

- Ko gribētos skatītājiem iedot ceļamaizē, sagaidot festivālu Baltica?

- Ja, ejot ikdienas gaitās, ieraugāt kādu folkloras kopu muzicējam, tad esiet pietiekami ziņkārīgi un pieejiet tuvāk, nepaejiet garām ar domu - tie jau tautastērpos, tas jau nav man. Mans aicinājums - panākt pussolīti tuvāk. Un izbaudīt iespēju nosvinēt vasaras saulgriežus.

Mēs esam vērotāji, mums patīk noskatīties, par to pareflektēt, un tad atkal mesties savos darbos. Es zinu cilvēkus, kas vērojuši, vērojuši un tad sākuši darīt. Iesaistīšanās ir aktīva dzīves pozīcija. Pa īstam cilvēks piedzīvo tad, kad kaut ko dara, kamēr esi vērotājs, tikmēr esi pasīvs.

- Pat Jāņus tā īsti nemaz nevar piedzīvot.

- Nuja - ja cits pin vainagu, sien sieru, tad pats nejūti ne gatavošanos, ne īsti svinēšanu.