Šodien, 7. maijā, mūzikas namā Daile virtuozais pianists Gints Žilinskis rīkos boogie woogie šovu – nevis tāpat vien, bet par godu savai 50 gadu jubilejai!
Klavierspēle sešrocīgi
Šķiet, atraktīvais un smaidīgais klavierspēles improvizācijas meistars Gints Žilinskis ir uz skatuves jau mūžību, viņš piedalījies (un piedalās) neskaitāmos projektos, taču lielāku solokoncertu rīko pirmoreiz. «50 gadu jubileju tomēr vajag atzīmēt,» uzsver Gints. «Ik pa pieciem gadiem parasti saviem draugiem muzikantiem rīkoju tādus kā banketus, kuros tāpat vienmēr notiek jam session, bet šoreiz gribējās uztaisīt tādu lielāku koncertpasākumu ar publiku, lai tas būtu lielāks notikums un arī pašam gandarījums.»
Lai gan Gints var nospēlēt visu un jebko, viņa sirds pieder boogie woogie - afrikāņu izcelsmes amerikāņu mūzikai, kas īpašu popularitāti guva 20. gados. «Boogie woogie ir jautra mūzika, ko no pašiem pirmsākumiem lielākoties spēlēja tikai uz klavierēm, jo šī stila faktūrā viss ir iekļauts: kreisā roka spēlē it kā ģitāras, basa un bungu partijas, bet labā - solo vai kāda cita instrumenta partijas, līdz ar to rodas pilnīgs skanējums. Savulaik bugi vugi spēlēja arī Igaunijā un Lietuvā, bet pēdējos gados gan nekas par to nav dzirdēts. Arī pie mums izteikti neviens cits to nespēlē, taču daudzi spēlē rokenrolu un blūzu, kas ir diezgan tuvu šim stilam,» skaidro Žilis, kurš pat izdevis savu bugi vugi soloalbumu - tas ierakstīts 2006. gadā, bet izdots tikai 2015. gadā. «Ilgu laiku domāju, kā un kas to varētu izdot, līdz beigās izdevu pats.»
Šī vakara koncerta programma būs divās daļās. «Pirmajā daļā iesākumā spēlēšu klavieres viens, tad būs boogie woogie šovs ar divām klavierēm - spēlēsim četrrocīgi un pat sešrocīgi, kad uz skatuves kāps trio,» stāsta Gints. Bez viņa šajā unikālajā trio spēlēs Romāns Vendiņš, kā arī paša dēls Matīss. «Vēl pirmajā daļā uzstāsies dziedātājs Laimis Rācenājs, kurš izpildīs 50.-60. gadu skaņdarbus, kas ir arī mans mīļākais mūzikas stils - boogie woogie kā džeza pirmsākumi, kā arī ragtime un svings. Koncerta pirmo daļu noslēgs meiteņu vokālais ansamblis Neaizmirstulītes - viņas arī dziedās vecā bugi vugi un džeza krustojumu.» Savukārt otrajā daļā ar saviem oriģināldarbiem un pašu gaviļnieku pie klavierēm uzstāsies Latvian Blues Band, Keksi, Ivars Pētersons ar grupu, kā arī Billy B And His Sonic Rockets. «Ar visām šīm grupām esmu sadarbojies. Ar kādu varbūt vairāk, ar kādu - mazāk, bet pastāvīgi sadarbojos ik pa laikam joprojām.»
Pianisma brīvdomātājs
Par šādu plašu sadarbības fronti nav jābrīnās, jo Žilis nudien piespēlējis ļoti daudzos projektos, it īpaši tādos, kuros nepieciešama improvizācijas māksla - klasiskā muzicēšana nav viņa gaumē, tāpēc arī Gints iemīļojis bugi vugī, kas prasa īpašu pirkstu veiklību un arī humora izjūtu. «Ja viss gludi iet un šādos jam session piedalās labi muzikanti, tad pēc tam ir liels gandarījums.» Ir daudzi pazīstami mūziķi (piemēram, Aija Andrejeva), kas joprojām kā vienu no savām spilgtākajām bērnības dienu atmiņām stāsta gadījumus, kad it kā ne no kurienes uzrodas Žilis, piesēžas pie klavierēm, sāk spēlēt un nodod tādu rokenrolu, ka mute paliek vaļā. Arī šo rindu autors joprojām atminas viņa meistarstiķi - klavieru spēlēšanu ar… kāju. «Klavieres mani pievelk kā magnēts. Agrāk jaunībā, kur vien bija klavieres, es uzreiz sēdos tām klāt un spēlēju - lūdza to darīt kāds vai nelūdza!» smejas Gints. «Pašlaik esmu mazliet mierīgāks, turklāt pietātei arī jābūt - nevaru ienākt jebkurā restorānā un sākt spēlēt, bet agrāk, kad man bija kādi 20 gadi, kā jau jaunietis visu ko varēju atļauties. Vienmēr uzspēlēju, un kāds klausītāju bariņš jau atradās. Savulaik skolā tā spēlēju starpbrīžos - gāju uz zāli un spēlēju. Parasti saradās arī citi skolēni, atskanēja zvans, un skolotāja visus dzina pa klasēm, bet man netika klāt, jo riņķī bija milzīgs pūlis, visi klausījās!» smejas Gints.
Klavierspēli viņš apguvis mūzikas skolā. «[Klavieres] man ieteica vecāki - ģimenē esmu muzikants jau trešajā paaudzē, un klavieres tika uzskatītas par labāko instrumentu. Bet man arī patika tās spēlēt, tiesa, vairāk to [repertuāru], kas pašam patika, nevis to, ko skolā uzdeva,» atzīst Gints. Jaunībā viņš aizrāvies ar rokmūziku un pat mēģinājis spēlēt ģitāru, «bet man tomēr teica - spēlē labāk klavieres, ko tu mokies!» «Savam priekam tomēr paspēlēju arī ģitāru, ar visu draivu.» Starp citu, šī paspēlēšana savulaik rezultējās ar īslaicīgu darbību latvju smagā rokenrola supergrupā Rūsa, un Žilis ir pat līdzautors trim pazīstamām Viestura Polikarpa blices dziesmām - Cik ilgi, Uz pērkoņkrēsliem un Lai dzīvo 8. marts. «Pie klasiskās mūzikas ir ļoti daudz jāstrādā, lai varētu izvirzīties, jo notis ir vienādas, nepieciešama tikai muzikalitāte un izpildījums. Jāiegulda liels darbs, lai visu varētu precīzi nospēlēt, bet man vairāk patīk improvizācija - džezs, blūzs, boogie woogie. To katru reizi var nospēlēt citādi, un tas ir pat labi, jo tieši to publika arī gaida! Man tas šķiet radošāk,» uzskata Gints.
Nāk ceturtā paaudze
Gintam ir labi mūziķa gēni: viņa tēvs ir klavieru pedagogs Valts Žilinskis, bet vectēvs - komponists un pianists Arvīds Žilinskis, kura komponētās bērnu dziesmiņas Kaķīt’s mans, Lelles jaka, Pulkstens deviņus jau zvana un citas būs dzirdējis ikviens. Taču tas nenozīmē, ka Gints būtu paļāvies tikai uz iedzimtu talantu. «Daudzi saka, ka talants ir tikai 20-30% no nepieciešamās uzvaras, bet pārējais ir darbs. Tā jau laikam ir!» smejas Gints. «Taču, ja nebūtu ieguldīts darbs, piemēram, es nepazītu notis, ar talantu vien cauri tāpat netiktu. Protams, ja ir talants un arī laba muzikālā dzirde, tad visu var apgūt daudz ātrāk. Piemēram, es daudz vieglāk varu pēc dzirdes iemācīties nospēlēt kādu gabalu: dažkārt mājās pirms ieraksta pat to nepaskatījos, pirms pasākuma ātri noklausījos, kaut ko atzīmēju un varēju nospēlēt. Iespējams, ka citiem tas prasa ieguldīt lielāku un ilgāku darbu. Dieva dotās muzikālās dotības vai nu ir, vai nav, bet trenēties tomēr vienalga ir nepieciešams.»
Pianistu Žilinsku dinastija turpinās - šovakar kopā ar Gintu uz skatuves kāps arī viņa dēls Matīss (18 gadi), kurš mācās Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolas otrajā kursā populāro un džeza mūziku. Līdz šim viņš lielākoties manīts duetā kopā ar dziedātāju Unu Aizgali, ar kuru viņi uzspēlē nelielākus koncertiņus, repertuārā - džezs, pops, r&b. «Kad man kādreiz sakrīt kādas spēles, viņš mani uz vienu taimu var aizvietot, bet nu jau smejos, ka drīz tā vairs nevarēšu noangažēt viņu uz īsu brīdi, jo būs lepns - vai nu dod visu spēli, vai vispār nenākšu!» joko Gints un ne bez lepnuma turpina stāstīt: «Matīss mīl sagatavoties - viņam vajag notis, repertuāru, viņam ir ļoti nopietna attieksme. Man viņa vecumā tādas nebija - ja pasauca, es piekritu, pat nedomājot par to, kas būs jāspēlē. Bet viņš tā nav mācīts, viņam vajag rūpīgi sagatavoties, ja nav pārliecības par labu iznākumu, spēlēt nemaz nepiekrīt.»
Ja kaut kur darbībā vēlaties redzēt Gintu Žilinski, tad pāris reizes nedēļā viņš manāms spēlējam restorānā MoonShine, reizi nedēļā brīvdabas atpūtas parkā Egle, dažkārt arī nesen atvērtajā desu un grila terasē Nāk nakts Līvu laukumā. Tāpat viņš ir koncertmeistars dažādos koros, piemēram, Ave Sol senioru jauktajam korim Dziedošie draugi un citos. Vēl - Dailes teātrī ir izrāde Svinības, kurai septembrī bija pirmizrāde, bet izrādes būs gan šo, gan arī nākamo sezonu. «Par darba trūkumu nesūdzos, bet, ja piedāvātu vairāk, tad neatteiktos,» smaida mūždien pozitīvais pianists.
