90. gados deju mūzikas grupa 100. debija lokālā mērogā bija teju tikpat populāra, cik šobrīd ir Prāta vētra. Ar savu nupat izdoto albumu Lielisko mirkļu albumā… viens no tās dalībniekiem Agris Semēvics uzjundījis vēlmi atskatīties pagātnē, ielūkoties tagadnē un pasapņot par nākotni.
2011. gada 21. februārī Agris Semēvics izziņoja savu pirmo muzikālo veikumu pēc grupas 100. debija darbības pārtraukšanas - tā bija Artūra Palkeviča dziesma ar paša Agra vārdiem Paralēli. Akurāt pēc septiņiem gadiem šajā pašā datumā AGRIS SEMĒVICS laida klajā jau pilnu CD.
- Kā tu pievērsies šiem laikiem tik bezcerīgam pasākumam kā CD izdošana?
- Mūzika man šobrīd ir hobijs, kuru realizēju savam sirdspriekam. Man nebija uzstatījuma ierakstīt albumu un to baigi labi pārdot, līdz ar to atrados radošā labsajūtā. Taču dziesmas krājās, krājās un krājās, un bija sajūta, ka šo mapīti beidzot vajadzētu aizvērt, lai caur šīm dziesmām būtu kaut kas beidzot pateikts līdz galam. Šo mapīti kārtojot, bija neliela panika, jo visi šie darbi ir krājušies septiņu gadu garumā, turklāt tos veidojuši dažādi producenti dažādos laikos ar dažādām tehnoloģijām. Likās, ka nekas vairs neiet kopā, man nekas vairs nepatīk un ir pilnīgas auzas. Tāpēc milzīgs paldies Modrim Skaistkalnam, kurš ar savu ļoti punktuālo attieksmi pret studijas darbu un lietām kopumā šo mapīti māsterēšanas rezultātā salika kopā tā, ka 21. februārī, braucot uz Rīta Panorāmu un mašīnā pirmoreiz uzliekot šo albumu, man viss patika. Tajā brīdī biju radoši laimīgs!
Lielvārdes kultūras nams, 90. gadu sākums. «Atceros magnetofona lenšu smaržu, atceros tās izjūtas, kad sapratu, ka gribu būt dīdžejs,» stāsta Agris Semēvics / Foto: no privātā arhīva
- Albums bija izvirzīts arī Latvijas Mūzikas ierakstu gada balvai Zelta mikrofons, taču Top 5 neiekļuva.
- Iespējams, ka pasteidzos. Kādā brīdī mana mentālā sajūta bija tāda, ka vēlos albumu pabeigt 2017. gadā. Pašā pēdējā gada balvai iesniegšanas dienā to nopublicēju digitāli un tādā formātā arī iesniedzu. Kad jau to biju izdarījis, atnāca jaunā vīzija - pag, pag, čalīt, kur tu skrien, kur dzenies?! 2011. gada 21. februārī tika izziņots pirmais singls Paralēli - tā bija kā atgriešanās pēc vairāk nekā desmit gadu neko nedarīšanas šajā lauciņā - lūk, lieliska iespēja noslēgt šo ciklu ar maģisko septītnieku! Starp citu, savulaik biju pilnīgi pārliecināts, ja tiešām nonākšu līdz albumam, šo pirmo dziesmu pārdziedāšu, jo toreiz tas, pēc tik ilgas pauzes atkal dziedot studijā, bija vokāli bailīgi un neveikli. Es to izdarīju, taču no domas aizvietot sākotnējo versiju atteicos, jo dziesma tad zaudētu savu enerģētiku - šajā situācijā nebija jēgas septiņus gadus veco dziesmu pārdziedāt ar savām šā brīža izjūtām. Ja šis stāsts ir emocionāli autobiogrāfisks, un tāds tas ir, nevajag mēģināt ko labot.
- Vai kaut kur plāno arī uzstāties ar šo programmu?
- Man ir sava koncertprogramma - kopā ar pianistu Haraldu Stenclavu un ģitāristu Gati Ivanu, taču cilvēki lielākoties grib dzirdēt 100. debijas repertuāru, un vajag viņiem šo prieku ļaut. Esmu sapratis, ka nav jēgas mēģināt skaidrot - es negribu, es taču to nevaru viens bez Modra [Skaistkalna] spēlēt utt. Es gribu un varu! Taču man ir liels prieks, ka ir arī jaunās dziesmas, ar kurām visu šo repertuāru varu pašķaidīt, un līdz ar to šis mans 100. debijas stāsts neož pēc naftalīna. Ļoti metodiski no menedžmenta viedokļa es gan sevi šajā ziņā nepiedāvāju. Radu dažādas aktivitātes, un, ja cilvēki jūt, ka esmu viņiem vajadzīgs, es pie viņiem nāku. Bet neeju apkārt ar karogu - pērciet mani, esmu gatavs jums uzdziedāt! Es arī saprotu, ka mani klausītāji objektīvi ir tā pati publika no 90. gadiem, nav vērts dzīvot ilūzijās, ka tā nav! Līdz ar to bieži sanāk uzstāties maziem kolektīviem vai cilvēku grupām, kuri vēlas atgriezt to laiku izjūtas. Neesmu akadēmiski perfekts izpildītājs, taču tās izjūtas, kuras cilvēki atceras no tiem laikiem, varu radīt - gan caur debijas prizmu, gan ar saviem dīdžeja setiem, jo aktīvi piekopju 90. gadu stilā ieturētas dīdžeja performances no sērijas dziesma - komentārs - dziesma. Izmantojot tikai tā laika esences, varu ikvienu, kas gājis uz diskotēkām 90. gados, četru stundu laikā atgriezt toreizējās izjūtās. Uzskatu to par lielu savu vērtību.
- Savulaik tu biji viens no populārākajiem dīdžejiem.
- Savu muzikālo interesi apzinos no 1984. gada - tolaik manā topā bija Niks Keršovs, Pols Jangs, The Twins, Laid Back u.c. Atceros tās izjūtas, kad sapratu, ka gribu būt dīdžejs, jo tolaik tā automātiski kļūsti par tādu kā jauniešu elku. Toreiz mūzika bija kulta statusā, tāpēc dīdžejs bija ļoti cienījama profesija. To varēja izmantot jebkur, tostarp pārkāpjot ceļu satiksmes noteikumus - arī vietējie autoinspektori taču apmeklēja disenes (smejas). Kā tiku pie ierakstiem? Latvijā bija daži cilvēki, pie kuriem tos varēja dabūt, protams, braucu arī pie leģendārā [Jura] Lapinska - ar 25. autobusu uz Mārupi. Bet lielākais palīgs ar ierakstiem man tolaik bija kāds draugs, kura tēvs, ja tā var teikt, bija Lapinska konkurents. Sāku dīdžejot 80. gados, bet 1989. gada janvārī nokļuvu Lielvārdes kultūras namā - tas man bija kā aklai vistai grauds, tas labā nozīmē sagrieza manu dzīvi par 360 grādiem pa spirāli uz augšu, jo es tiku vienā no katram dīdžejam iekārojamākajām vietām Latvijā. Pirms manis tur bija strādājuši tādi leģendāri dīdžeji kā Jānis Krauklis un Uģis Polis, taču viņi kaut kādu iemeslu dēļ aizgāja, izveidojās vakuums, kurā pēkšņi tiku ierauts es, pavisam zaļš čalis, absolūti bez pieredzes, bet ar nenormālu vēlmi kaut ko darīt. Es ļoti centos. Mājās pats sev vismaz četras vai piecas stundas katru dienu spēlēju disenes - man aiz muguras bija divas lielās tumbas, uz rakstāmgalda trīs magnetofoni, meklēju miksus un izkopu komentāru prasmes, piestrādāju pie intonācijām utt. Paralēli mācījos Rīgas elektromehāniskajā tehnikumā - patiesībā nemācījos, bet stundās caurām dienām rakstīju sev programmas, dziesmu secības, domāju komentārus. Līdz ar to Lielvārdē noturējos ar savu darbu. Kā papildu bonuss klāt nāca pozitīvā kaimiņu būšana, jo turpat Jumpravas kultūras namā par dīdžeju strādāja Modris Skaistkalns, ar kuru sadraudzējāmies un profesionāli braukājām viens pie otra ciemos.
PIRMĀ ATZINĪBA. Gada balvu pasniegšanas ceremonijā Agris Semēvics un Modris Skaistkalns tika apbalvoti par 1994. gadā izdoto Debijas albumu - tas ieguva Latvijā pirktākā albuma titulu. «Likās, ka vairs nav, kur augstāk uzlidot,» atminas Agris / Foto: no privātā arhīva
- Uz šīs sadraudzēšanās bāzes laikam tad arī tapa 100. debija?
- Sākotnēji kopā spēlējām projektā Dejas 3 balsīgi - es, Modris un vēl arī Uģis Kārkliņš jeb MC Uncle U. Reiz Modris man teica: klau, uztaisām kaut ko savu! Jau tolaik dīdžeji centās radīt savu mūziku, ko izmantot savos setos - tā darīja Roberts Gobziņš, arī Westbam un citi. It īpaši miksējošajiem dīdžejiem vajadzēja savas kompozīcijas. Kopš sevi atminos, kopā ar tēvu esmu vizinājies pa kultūras namiem, jo viņš strādāja par administratoru un skaņu operatoru ansamblim Proventus Ādažos, līdz ar to es Adriana Kukuvasa dziesmas zināju no galvas. Man skatuve bija bērnības dienu sapnis. Tā nu atmetām jebkādas bažas, ka kaut kas varētu neizdoties un izveidojām divu dziesmu kaverversijas. Modris darbojās Jumpravā, līdz ar to viņam ļoti aktuāla bija Jumpravas daiļrade, un tā nu tapa mūsu pirmā kaverversija - dziesmai Vēlreiz. Savukārt man aktuāls bija Kukuvass, un es no savas puses piedāvāju dziesmas Piezvani man versiju. Šīs dziesmas aizgāja graujoši, jo tas bija pilnīgi un radikāli kaut kas jauns. Mums bija plāns sagatavot pilnu albumu ar šādām populāru dziesmu kaverversijām - nebija vēl drosmes rakstīt kaut ko pašiem savu, taču atdūrāmies pret to, ka īsti nav, ko paņemt, jo minētie divi gabali pie mums atnāca pēc mūsu iekšējām izjūtām. Un pēkšņi Modris sāka rakstīt pats. Iesākumā es tajā vispār neiejaucos, biju tikai kā izpildītājs un vizuālais frontmens.
- Kuri bija 100. debijas ziedu laiki?
- Grupai bija trīs lieli lēcieni. Pirmais - kad Dailes teātrī notiekošajā pašā pirmajā Latvijas Mūzikas ierakstu gada balvā dabūjām Latvijā pirktākā albuma statusu par 1994. gadā izdoto Debijas albumu - likās, ka vairs nav, kur augstāk uzlidot. Otrais - dziesma Man dimantu nav, 1995. gads, kuru cilvēki joprojām atceras. Trešais - dziesma Day By Day. Atminos, ka tolaik vēl bija peidžeru ēra. Man uz to atnāca ziņa no [Guntara] Rača - ja stāvi, tad apsēdies, bet vispār labāk piezvani. Iegāju telefona būdiņā un piezvanīju - izrādījās, mūsu dziesma ir iekļuvusi Japānas lielākajā deju mūzikas dziesmu izlasē. Tas bija pilnīgs kosmoss! Mēs ļoti tiecāmies uz starptautisko tirgu, lai gan tolaik nesapratām, ka patiesībā mums tam nav potenciāla. Nebija valodas prasmju, arī teritorija, kurā darbojāmies, nevarēja stimulēt uz starptautiskiem panākumiem. Lai popmūzikā kaut ko muzikāli sasniegtu pasaules līmenī, ir jādzīvo Losandželosā, Londonā vai vismaz Berlīnē, jo citādi tas ir tāpat kā censties būt slavenam Rīgā, dzīvojot Kārsavā. Mums jau pašiem liekas, ka esam baigi forši, bet tiem, kas dzīvo lielajās megapolēs, tā nebūt nešķiet. Diemžēl.
- Klīst leģendas par grupas albumu milzīgajām tirāžām.
- Debijas albums tika pārdots apmēram 50 000 kasešu lielā tirāžā, un šis ir tikai legāli pārdoto ierakstu skaits - cik tika pārrakstīts un pārkopēts, pēc tam pārdots dažādos tirgos, to nezina neviens. Protams, pēc tam tirāžas kritās, jo mode, kā zināms, ir mainīga un nežēlīga, bet kopumā Latvijā esam pārdevuši kādus 100 000 albumu kopiju. Toreiz ar izdevējiem bija noslēgti visi līgumi, tie tika arī punktuāli un godīgi izpildīti, tā ka, ja man nav divstāvu mājas Baltezerā, tad tas nozīmē to, ka man tajā laikā bija nekam nederīgs aģents, bet aģents sev biju es pats (smejas). It kā milzīgas tirāžas, bet tolaik tās bija kapeikas, par kādām tika tirgotas kasetes. Liela slava, bet maza nauda uz visiem.
- Kā notika 100. debijas pašķiršanās?
- Lietas gāja lejup, arī statusu vairs nevarējām noturēt iepriekšējā augstajā līmenī. Tas bija 1999. gads, Jelgavas estrāde, kas savulaik bija uzbūvēta iepretim pilij. Sēdēju uz estrādes stalažām, bija noslēdzies koncerts un, kā tagad atceros, debesīs bija milzīgs pilnmēness. Šajā brīdī man pienāca klāt Modris un teica - zini, Agri, es izdomāju, ka mēs pārtraucam 100. debijas projektu! Protams, es biju pilnīgā šokā, jo grupa tolaik bija visa mana dzīves filozofija. Pēc gada, izdodot Labāko dziesmu albumu, 2000. gada 30. jūlijā mēs Ventspilī nospēlējām pēdējo koncertu, braucām mājās un… Es vienā mirklī atmetu smēķēšanu, nav ļaunuma bez labuma (smejas)!
- Paskatoties ar vēsu prātu atpakaļ, ko tu būtu darījis citādāk?
- Tolaik nemaz nedrīkstēja kādā procesā iejaukties, jo viss tāpat notika - tas bija kā enerģija no kosmosa. Par nevienu no tajā laikā radītajiem darbiem man nav kauns, es ar tiem joprojām ļoti lepojos. Protams, es debiju būtu vilcis arī tālāk. Sakostiem zobiem. Kaut ko mainījis, kaut ko meklējis no jauna un pilnīgi mierīgi sevi piepildījis, ik pa laikam uzrakstot kādu jaunu dziesmu. Domāju, ka Ralfs Rubenis no grupas Tranzīts, kas tika izveidota pāris gadus pēc mums, bet pastāv joprojām, nejūtas nelaimīgs. Kad viņš atbrauc uz Rīgu, klubi ir pilni! Arī mēs varējām turpināt priecēt cilvēkus, kuri joprojām vēlas mūs redzēt. Protams, mēs nekad nebūtu kļuvuši vēl populārāki, nekā tas bija 90. gadu vidū. Atzīšos, ka visu šo laiku tomēr gaidīju un cerēju, ka Jelgavas estrādes pilnmēness kaut kad pāries un kaut ko atkal atsāksim darīt, taču 2011. gadā sapratu, ka vairs gaidīt nav jēgas, un sāku nodarboties ar to, ar ko šobrīd esmu ticis līdz albumam.
- Pašlaik tu sevi pozicionē kā sabiedrisko attiecību speciālists, kura hobijs ir fotografēšana?
- Kā fotogrāfs es sevi realizēju jau desmit gadus un esmu jau sasniedzis konkrētu pašapziņas līmeni, lai sevi nebaidoties sauktu par fotogrāfu - ne tikai par čali, kas mācās fotografēt. Es sevi jūtu kā fotogrāfu un uzskatu, ka šajā ģildē varu ienākt un lepni nostāties pārējiem līdzās. Savukārt sabiedriskās attiecības - patiesībā ar šo jomu nodarbojos visu laiku. Kad iesākām 100. debijas projektu, es arī būtībā bīdīju sabiedriskās attiecības šīs grupas vārdā. Pēc tam nāca līdzīga satura darbi, kad no 100. debijas pārtapām par citu muzikantu producentiem un menedžeriem. Producentu apvienības Aktiv Music paspārnē taču bija tādi mūziķi kā Linda Leen, Lauris Reiniks, Jenny May, Ladybird, Mixeri, C-Stones un daudzi citi. Pucēju un spodrināju viņiem spalvas, un palīdzēju kļūt populāriem, līdz ar to devu pienesumu kopējā attīstības kasē. Tas bija mūsu bizness, mēs no tā dzīvojām. Lai gan tagad esmu prom no šīs lietas muzikālās puses, tomēr kā profesionālis jūtu sevi visspēcīgāk tieši sabiedrisko attiecību jomā. Kurš var nofotografēt, kurš pārzina sociālos tīklus, kurš ir spējīgs tiem radīt saturu, turklāt man ir vajadzīgā izjūta, lai kaut ko popularizētu. Un pats svarīgākais - man šī joma ļoti patīk. Šobrīd ļoti uzmanīgi un lēnām cenšos sākt strādāt ar kādu lielu Latvijas uzņēmumu. Mans klusais, bet ambiciozais mērķis, ja šis process pilnvērtīgi sāksies, ir septiņos gados izveidot no šī uzņēmuma vienu no Top 20 Latvijas mīlētākajiem uzņēmumiem. Tas būs ļoti grūti, tas ir liels izaicinājums, bet tam ir visas potences.
- Noslēdzot šo sarunu, pieņemsim, ka tavs atskaites periods ir septiņi gadi, kādā tapa šis albums, - ko Agris Semēvics darīs 2025. gada 21. februārī?
- Esmu pat par šo lietu domājis. 2018. gada 21. februārī es nokļuvu ļoti interesantās izjūtās. Albums izdots, it kā viss beidzies un iestājusies neliela pēcdzemdību depresija, taču nav tā, ka šobrīd valdītu bezcerība - galīgi, nē! Diametrāli pretēji - viss ir ar pozitīvu perspektīvu! Nezinu, ko tas nozīmē psiholoģiski, taču gluži vai fiziski šobrīd apzinos, ka stāvu durvīs un man priekšā ir ļoti plaša, balta telpa. Man ir brīvi visi ceļi, un tagad atliek vien pareizi šo telpu aizpildīt. Šobrīd esmu tādā stadijā, ko varētu raksturot ar Prāta vētras dziesmas tekstu - mēs šodien piedzimsim no jauna!
