Ingus Baušķenieks. Par zvaigznēm un sūdiem
 
INGUS BAUŠĶENIEKS: «Visa pasaule jau iet uz to, lai ietu prom no normālas dzīvošanas uz veģetāciju. Vienīgais mierinājums ir tas, ka tas ir apmēram no Lukrēcija laikiem zināms, ka pasaule iet uz grunti. Bet vēl līdz tam nav aizgājusi.» ©Mārtiņš ZILGALVIS, F64 Photo Agency

Sestdien Jaunajā Rīgas teātrī pirmizrāde režisora Alvja Hermaņa veidotajam jauniestudējumam Dieviņš pillā, kas veidots, balstoties uz Aivara Neibarta dzeju. Vienīgo lomu atveido Guna Zariņa. Mūziku komponējis Ingus Baušķenieks – kādreiz leģendārās grupas Dzeltenie pastnieki līderis, kura radošajā kontā ir arī vairāki soloalbumi.

- Es jau esmu taisījis mūziku dažādām teātra izrādēm, bet ne tik ļoti nozīmīgām. Jaunais Rīgas teātris man ir mīļākais no visiem teātriem, citus īsti neņemu par pilnu, nu uz to pusi… Var jau būt, ka citi teātri ir mainījušies, bet, kad es tur biju, tas man šķita kā nolakots komeršalšhits. Hermanis man ir visrespektētākais režisors, līdz ar to piedāvājums bija interesants, satraucošs un ambiciozs. Man gribējās iesaistīties, bet vajadzēja saprast - vai es to varu vai nevaru. Alvis ar Gunu atnāca, izstāstīja ideju, parādīja skices scenogrāfijai, arī kaudzi ar atlasītiem dzejoļiem. Es diezgan ilgi un pamatīgi domāju.

- Par ko? Pašam taču gribējās.

- Gribējās piedalīties, bet negribējās to izdarīt stulbi. Nevaru teikt, ka es ļoti labi pārzinātu Aivara Neibarta dzeju, ka tas būtu mans mīļākais dzejnieks... Nekas tāds. Patiešām daudz domāju par to, ka tā jau būs interpretācija, un tā var būt gan laba, gan stulba, visādi var būt. Tas, vai es to saprotu vai nesaprotu, vai es varu salieties kopā ar šo dzeju vai arī nevaru, vai rezultātā sanāks kas prātīgs vai kas stulbs, to jau es sākumā nevaru zināt. Bija korekti sarunāts, ka es dažu mēnešu laikā uztaisīšu skices muzikālajam materiālam, un, ja tas štimmē, ja režisoram ir pieņemams mans piegājiens, tad turpinu, ja nē, bija pietiekami laika atrast citu komponistu.

Ar Alvi nebiju kopā strādājis, domāju, ka mēs viens otru zinājām kā jēdzienu - es viņu, viņš mani.

- Kā ar Neibartu?

- Sāku viņa dzejoļus lasīt, pētīt, līdz kamēr sāku ievērot īpašības. Pirmkārt, to, ka viņa valoda ir apburoša, vienkārši kruzuļukruzuļaina, respektīvi, viņa dzejas forma ir brīnišķīga. Otrkārt, ka viņa dzeja, lai vai par ko rakstīta, tomēr visa ir par zvaigznēm un sūdiem. Sāku atlasīt tos dzejoļus, kas mani emocionāli piesaistītu, parādīju Gunai, rezultātā palikām pie tiem 20, ar kuriem mēs abi varētu nodarboties. Un tad sāku šķetināt.

- Gluži vai neticas, ka Neibarta dzeju bijāt palaidis garām.

- Mazliet jau zināju. Ja pareizi atceros, esmu viņu arī dzīvajā redzējis kādā uzstāšanās reizē.

- Dzejas vakarā?

- Man tā šķistu. Tas bija pietiekami sen, bet man liekas, ka tieši tā bija. Tā ka priekšstats man par viņu ir. Tomēr viena lieta ir klausīties vai lasīt vienu reizi, bet pavisam cita - vairākas reizes un apdzīvot... Tikai apdzīvošana ir tā mehānika, kurā kaut ko sāc ieraudzīt. Sistēmu ieraugi. To, ko viņš ir skatījis, ko būvējis, viņa pasauli ieraugi. Un katram jau savs kosmoss. Nezinu, kāpēc Hermanis un Zariņa izvēlējās mani. Iespējams, viņiem šķita, ka manam kosmosam ir saskares punkti ar Neibarta kosmosu.

Neibarts bez šaubām ir ļoti kolorīta personība latviešu kultūrā. Un kad tam kolorītam pieej tuvāk klāt, tad atskārsti, ka tajā ir daudz kā melna un negatīva. Vienubrīd man bija situācija, kad sapratu - es negribu atrasties tajā melnajā teritorijā. Aprunājos ar savu draudzeni, un viņa iedeva pavisam citu skatījumu, proti, ka es varu tam melnumam pieiet kontra, nav jau jābūt tajā iekšā, un tad es ieraudzīju leņķi, kādā var pret to attiekties.

- Melnumu šķērsot, nevis tajā būt?

- Apmēram tā.

Es nevaru izdarīt labāk, kā varu, bet varu vismaz neiekrist uz ko kaut ko galīgi stulbu. Šis man nav bijis nesvarīgs darbs.

- Dzīvoklis jums ir arī studija - divi vienā?

- Tā sanācis, jo te ir lielas telpas - apmēram 90 kvadrātmetru, bet mazākā dzīvoklī būtu pārāk šauri. Pērn bijām domājuši, ka varbūt vajag pārcelties uz šaurāku dzīvokli, bet te ir brīnišķīga vieta, arī kaimiņi ir brīnišķīgi, saprotoši, jo reizēm es uzvedos ļoti skaļi.

- Skatos, ka jums joprojām ir padomju laika skaņu tumbas.

- Pagājušajā gadā liku citas, labākas, bet nekas nesanāca, liku atpakaļ šīs, tikai slikti, ka tās ir nevis divas, bet astoņas, tomēr tilpums dod apjomīgumu skaņai. Tas, ka tās skan tieši tā vai tā, ir viens jautājums, otrs - es pie tās skaņas esmu tiktāl adaptējies, ka... nu es zinu, kas notiek, ja skan šādi.

- Kā jums klājas šajā laikā?

- Taisu jau vienu otru projektu.

- Jūs esot sācis strādāt pie grupas Dzeltenie pastnieki jaunā albuma. Šķita, ka šī vienība sen pieder pagātnei.

- Tā ir, ar pastniekiem taisām albumu.

- Esat reanimējušies?

- Pēc kāda laika... Pagājušajā pavasarī ienāca prātā šāda ideja. Mēs jau laiku pa laikam esam spēlējuši kopā, pirms padsmit gadiem bija jauns albums. Bija doma par koncertu, bet tas mainījās, savukārt radās cits...

- Kad domājat finišēt?

- Mūzikai vajadzētu būt pabeigtai pēc pāris mēnešiem, bet, kad iznāktu plate, ir dikti stiepjams jēdziens. CD taisīt vairs galīgi nav... Vinila platēm skaņa nav pārāk laba, bet...

- Koncerti arī būs?

- Nē, nē, tikai tāda mājas būšana. Jo galvenā darīšana ir tā, ka es visu rakstu ar maģīšiem. Man ir tāda mūzikas ierakstu studija, kurā nav ekrāna, un tas nav bieži sastopams.

- Nevis digitālais, bet analogais variants.

- Absolūts analogs. Protams, mūsdienās ir labāki magnetofoni, skaņa - brīnišķīga. Digitālā skaņa ir pilnīgs draņķis.

- Skatos, ka jums ir arī Majak magnetofons.

- Lai būtu, uz kā atskaņot vecās lentes. Kad iegribas.

Ik pa laikam jau uzrodas cilvēki, kas novērtē lenšu ierakstus, teiksim, es rakstīju albumu grupai Manta, bet daudz jau nav tādu ļaužu. Lielākoties cilvēki dara tā, kā mūsu dienās ir pieņemts. Es arī esmu slikts mārketinga pratējs, es absolūti nemāku izdarīt tā, lai kļūtu vairāk un plašāk redzams, pazīstams, gribams, sadabonams. Līdz ar to noslodze man ir šausmīgi maza, līdz ar to arī iztikšana, par kuru es teiktu - krasi kritiska.

Deviņdesmito gadu sākumā es rakstīju mūziku reklāmām, bet tas bija vēl laikos, kad nebija reklāmas aģentūru, kad reklāmas biznesā vēl nebija izveidojusies matrica, bet, kad izveidojās matrica, kas pati grib pelnīt, kas pati grib vadīt procesus, ar strukturētu pieeju amatiem, esmu no tā distancējies. Reklāmas, kādas tās bija senāk, vairāk atradās ideālu pasaulē, mūsdienās tas ir kaut kas tik truls... Vispār - to, ko rāda pa televizoru, es neredzu. Jo tā ir tik pasīva laika tērēšana, tik neaktīva darbošanās. Es sēžu uz beņķīša, vai padomāju, vai palasu, vai vakarā dzeru alu... Esmu pārmērību cilvēks, un, ja es tajā televizorā iesēžos, tad nosēžu līdz programmas beigām, un tas ir postoši.

- Nav jau beigas programmai.

- Kad es atmetu televizora skatīšanos, tad vēl bija programmas beigas. Lai atturētu sevi no atrašanās tajā kastē, es skatījos televizoru, kamēr tas gāja pa āra antenu un rādīja TV3 un LNT diezgan draņķīgā kvalitātē. Man televizora skatīšanās bija jāatmet, jo to atkarību var salīdzināt ar datorspēlītēm vai dzeršanu. Trīs dienas abstinence, tad tiek ārā... Tas ir atmests, līdzīgi kā cilvēks atmet smēķēšanu. Tas man bija principiāli.

- Par dzīves garlaicību nesūdzaties?

- Nē, par to nesūdzos. Vienīgais, par ko es varu sūdzēties un reizēm arī sūdzos, ir par materiālās dzīves problemātiku, bet par to jau atkal nav jēgas sūdzēties.

- Darīt kaut ko var?

- Nevaru iedomāties.

Es jau visu laiku strādāju - taisu savu jauno soloalbumu.

Brīnišķīgi ir tas, ka laika ir diezgan. Gan sākt, gan turpināt. Visu laiku jau viss kaut kas notiek, tikai ir par maz, lai materiāli varētu izdzīvot. Pērn ASV iznāca Dzelteno pastnieku albums, Beļģijā taisa manējo albumu izlasi, faktiski visu laiku tā kā taisās notikt, bet visu laiku ir baža, ka...

- Ja televizoru neskatāties, kā zināt, kas pasaulē notiek?

- Paskatos internetā. Bet man nepatīk tas viss, ko lasu.

- Pieņemat zināšanai, un viss?

- Apmēram tā. Es labprāt atteiktos no datora kā tāda, bet to es nevaru izdarīt, jo tad nevaru samaksāt rēķinus bankā, ne arī ziņas saņemt... Citādi es mestu ārā to kasti.

- Un dzīvotu vien savā kapsulā? Tad vismaz klausāties radio, lai zinātu, kas notiek pasaulē?

- Nē, jo radio ir televizors bez bildes. Man ir plašu kolekcija, ko var klausīties. Galvenais jau ir nodarboties ar kaut ko radošu, pašam nodarboties. Tikai tas jau ir svarīgi.

Kad izeju uz ielas, es jau redzu, kāda ir pasaule. Puisis Amerikā izlaiž pastnieku plati - es zinu, kas notiek. Pasaule jau rāda sevi ne tikai sižetos, ko veido žurnālisti, tātad - tie cilvēki, kuriem tas ir darbs. Dzīvošana pasaulē un pasaule jau nav vienādas lietas. Protams, man sabiedrība ir vajadzīga, jo - ja nav sabiedrības, tad tev nav, no kā dzīvot. Varbūt esmu drusku tāds tā kā... sauksim to tā - izvēlīgs. Varbūt tas ir savstarpēji. Daudziem cilvēkiem varētu būt radies iespaids par mani kā par diezgan augstprātīgu cilvēku, tas var radīt savstarpēju atgrūšanos. Savukārt, satiekot cilvēkus, kur es redzu kaut ko kontaktējošu, kopīgu, komunicējamu, vai dieniņās - esmu ārkārtīgi atvērts, bet laikam tādā kokteiļvakaru stilā gan ne.

- Uz Mūzikas gada balvas pasniegšanu bijāt?

- Nē. Maza interese.

- Kolēģi taču.

- Šobrīd es tajā nepiedalos.

Gadījās pat, ka draugi man piedāvāja ielūgumus, bet sapratu, ka mani tas patiešām maz interesē. Jo meinstrīms, kas notiek mūzikā... Popzars, manuprāt, ir amatniecisks, tas nav tas, kas mani interesētu. Ja es būtu labs amatnieks un man izdotos taisīt kaut kādus pompa gabalus, tādus, par kuriem redzu, ka varu to darbu izdarīt labi un ka cilvēkiem tas kaut ko dod, ka tam ir atsaucība, iespējams, ka būtu citādāk, bet šobrīd man ir sajūta, ka populārais komerciālais mūzikā ir totāli garām, vismaz mani tas neinteresē.

- Vai tad tā nav bijis vienmēr?

- Nē. Tie ir viļņi, laiku pa laikam. Ar mūziku it īpaši tā ir - kāda plate var šķist pilnīgi garām, bet paiet 15 gadi, un domā - baigi labais, bet vēl pēc 15 gadiem - ē, nu nekas, un vēl pēc desmit gadiem - baigi labais! Man tiešām tā ir bijis.

- Par savu darbu?

- Citu. No tā man ir salicies, ka mūzika dzīvo kaut kādā uztveres substancē, tādu kā viļņveida dzīvi - kādu laiku ir mazāk aktuāla, kādu laiku vairāk aktuāla, tas mainās. Un mainās, šķiet, objektīvi. Protams, digitālā būšana man, precīzi sakot, derdzas, bet mūsdienās mūzika ar to ir saistīta. Līdz ar to ar amata brāļiem profesionāļiem faktiski nav par ko runāt. Jo es objektīvi pēc tā, kā es dzirdu - tāda skaņa, kāda skan no magnetofona, ir brīnišķīga, laba, skaista.

- Jums nav vientuļā vilka sajūtas?

- Ir, ir, ir. Ir tāda sajūta. Protams, ir.

- Ar to vienkārši jāsadzīvo?

- Ja tas nebūtu kritiski tādā nozīmē, ka nav par ko dzīvot, tad tas būtu tikai filozofisks jautājums. Sēdi uz beņķīša, un viss ir kārtībā, bet tas ir tik kategorisks, ka robežojas ar to, ka redzi, ka tūlīt nebūs no kā reāli eksistēt. Tā ka tas ir kategorisks jautājums. Bet vienalga tur nekā nevar darīt.

- Visu laiku pa Rīgu?

- Tikai. Un tik labi kā šeit juties es neesmu nevienā no citām dzīvesvietām.

- Esat pilsētas cilvēks?

- Dikti. Ar mašīnu nebraucu jau vairāk nekā desmit gadu, bet kad kaut kā tomēr izbraucu uz laukiem, es, protams, uztveru to svaigo gaisu un klusumu, un tīrību, un tad es varu pusstundu jūsmot, pēc tam teikt - braucam atpakaļ. Pusstundu to varu baudīt, pārējais ir mocīšanās. Man vajag, lai nokāpju pa trepēm un uzreiz esmu cilvēkos. Attālināti un abstrakti būt cilvēkos, jo tie taču sveši ļaudis. Bet viena lieta ir dzīvot mikrorajonā, kur ir tāda un tāda publika uz ielām, cita lieta - dzīvot Tērbatas ielā, kur publika tomēr ir citādāka, ne tāda kā Ķengaragā Kad mans vecākais dēls, kaut kādus darbus meklēdams, bija nonācis tādā vietā, ko sauc Bolderāja, viņš teica - tēti, tas nav purčiks, tas ir, kā es sapratu, vēl smagi baisāk.

- Kā klājas dēliem?

- Jaunākajam drīz beigsies 6. klases skološanās, vajadzēs meklēt citu skološanās vietu, jo tā skoliņa kaut kur ziepīšos ir maziņa, tikai sešas klases. Viņš ir iekšā tikai kompju spēlītēs, mazajos ekrānos, pilnībā atrodas tajā pasaulē.

- Jūs varat to ietekmēt?

- Man šķistu, ka nē. No otras puses, pareizi teicis viņa vecākais brālis - tas bērns rūpējas par to, ka viņam būs jādzīvo tajā pasaulē. Man kompju pasaulē nebūs jādzīvo, bet viņš tajā dzīvos visu savu mūžu, tāpēc pareizi vien ir, ka viņš tajā dzīvo jau tagad. Jaunāko dēlu biju izdomājis reiz aizvest uz muzeju, citādi man liekas, ka viņš skatās tikai planšetē. Lielas saprašanās mums nav. Jo viņu tiešām interesē tikai tas, kas viņu interesē, un man ir tāpat. Katram sava kapsula.

Savukārt vecākais dēls Latvijā tā arī nevarēja atrast, kā naudu nopelnīt, lai gan meklēja sirsnīgi viss kaut ko un viss kaut kur. Viņš ir biologs, bakalaurus un maģistrus beidza ar desmitniekiem, bet ar darbu šeit nekas nesanāca. Un tad viņš nobrauca uz Poliju, meklēja darbus interneta mārketēšanas jomā, bet nekas nesanāca, un pēc tam devās uz Holandi, tur kaut kādas kurpju kastes krāmēja vai ko tamlīdzīgu, tagad viņš ir Grieķijā, dara tāda rakstura darbu, kur nepieciešams atbildēt uz epastiem un telefona zvaniem. Tā kā tiešajā nozīmē izglītība iegūta nelietderīgi, bet es domāju, ka izglītība daudz ko dod tajā, ka cilvēks pavadījis laiku inteliģentos domājienos.

- Kā sazināties? Skaipā?

- Nē, skaipu es nemīlu. Runājam pa telefonu, man labs telefons ar pogām. Kad deviņdesmito gadu sākumā kaut ko sāka taisīt uz ekrāniem, tad pirmais, ko man iemācīja - ar pirkstu neaizskart monitoru, neķēpāt to! Tas manī ir tik dziļi iekšā, ka es šobrīd no ekrāna ķēpāšanas, kamēr vien varēšu, iztikšu.

- Gribas vaicāt - jūs esat piedzimis īstajā laikā?

- Domāju, ka jā. Es jau diezgan garu mūžu esmu nodzīvojis.

- Nu jau! Īsi pirms gadumijas apritēja tikai 61.

- Nevaru sūdzēties, ka pa šiem gadiem maz kas būtu noticis. Man nav priekšstata par, teiksim, 17. gadsimtu. Es tikai skatos, kādas ir lietas, ko cilvēki taisa, un, pēc būtības, tās nemitīgi degradējas. Teiksim, mēbeles. 50. gadu mēbeles ir foršas, un 30. gadu mēbeles ir vēl foršākas, un šitā viscauri.

Cilvēki man saka, vai tad lentes ar laiku nenobirst? Ierakstāmie CDROM arī ir beigušies kā līķi pa šo laiku, bet lentes es varu klausīties. Tā ka viss ir komercbūšana, nevis īstenības būšana - ieinteresētie cilvēki bīda savas darīšanas uz priekšu un ir noskaņoti arī aizbīdīt... Un tikai tāpēc vien, ka viens muļķis domā, ka kaut kas ir labāk, bet kaut kas ir sliktāk, nebūs iemesls, kāpēc lai viņi beigtu pelnīt naudu. Teiksim - elektromobiļi, kas pēdējos gados it kā tikai sākas, bet tāda ideja bijusi nez cik desmitus gadu, bet kaut kas acīmredzot bremzē to. Jo tie, kas ir investējuši esošajā lietu kārtībā, negrib to pazaudēt. Un līdzīgi ar visām citām lietām.

- Kad ejat cilvēkos, tad kur?

- Vairāk nāk pie manis. Dažreiz aizeju uz kino, dažreiz - uz teātri. Dažreiz aizejam pie manas meitenes mammas uz dzimšanas dienu. Nu tā. Gadiem ejot, tas kļūst arvien izteiktāk.

Visvairāk kino skatāmies datorā. Mums ir kompromiss - kompim pieslēdzam lielās sistēmas, tad skaņa ir liela, un pēc brīža var aizmirst, ka bilde ir maza.

- Ko ejat skatīties? Latviešu kino arī, šogad daudz latviešu filmu pirmizrāžu.

- Man patīk Vesa Andersona, Vudija Alena filmas.

- Un neraugoties uz skandālu par Alena seksuālo vardarbību, kā apgalvo viņa audžumeita?

- Neticu es tam skandālam. Es skatos, ko cilvēks parāda ar savu darāmo, un redzams, ka man šis cilvēks ir ļoti mīļš, pat drusku atgādina manu tēti. Kāpēc man jātic kādam, kurš kaut ko apgalvo, ja no darba es redzu, ka šis cilvēks ir labs, ir gudrs.

- Un latviešu filmas?

- Man viens no tuviem draugiem ir režisors Andris Gauja. Viņa filmas es skatos.

- Kad būs jūsu soloalbums?

- Praktiski jau gandrīz gatavs. Sauksies Tardigrades.

- Ko tas nozīmē?

- Tie ir mikroskopiski kukaiņi vai tārpiņi apmēram pusmilimetru līdz desmitdaļmilimetru lieli, kuri, izrādās, spēj izdzīvot da jebkur. Nenormāli! Ja gadījumā vispār nav no kā dzīvot tad tā kā iekapsulējas, kad viss mainās, tā atkapsulējas un dzīvo tālāk. Fenomenāli! Bet albums varētu nākt klajā pēc gadiem trim. Man arī negribas pārplūdināt tirgu ar ne sevišķi vajadzīgiem produktiem. Labāk mazāk. Rupji izsakoties - esmu mazliet kautrīgs. Kaut vai emocionālā pieredze, kura ieliekas iekšā tajā darbā. Apjomam vajag sakrāties, lai tas nav tukšs.