Personības: SARUNA ar romāna "Saplēstās mežģīnes" autori Karīnu Račko 22 komentāri
 
Personības

SARUNA ar romāna "Saplēstās mežģīnes" autori Karīnu Račko

 
F64

Nu kā vispār drīkst tā rakstīt? Vistīrākā izvirtībā! Tā puritāniski noskaņotā latviešu lasītāju daļa sauc un ne vien sauc, bet arī raksta sašutuma pilnas vēstules par nevienam nezināmās Karīnas Račko romānu Saplēstās mežģīnes, kas nenoliedzami kļuvis par vieglās literatūras sensāciju Latvijā 2017. gadā.

Kāpēc gan nedrīkst? Kurš to teicis?

Beidzot ir arī tāda latviešu autore, kuras grāmata mierīgi konkurē ar tulkotās literatūras straumi, par ko reiz taču jāatzīst - kas gan viss tajā peld. Un tomēr mūsu auditorija tur smeļas tik daudz sapņu, iedvesmas un arī svešas identitātes uzslāņojumus. Tie latviešiem itin noteikti iestāsta, ka dzīve kaut kādā Teksasas mazpilsētā ar 200 iedzīvotājiem ir īpašāka un pareizāka par viņu pašu dzīvi Latvijā, un tad mēs brīnāmies, ja cilvēki laužas prom no Latvijas, jo nespēj novērtēt to, kas ir te. Protams, kā jau žanram piederas, Karīnas Račko varoņi Saplēstajās mežģīnēs ne vien mīl un cieš no šīs mīlestības, bet arī mīlējas. Kā viņi to dara, var un kādam varbūt pat der izlasīt. Kāpēc gan liegt lasītājām pasapņot par skaisto dzīvi kā seriālā tepat Latvijā?

- Sociālie tīkli vārās, internets komentē, kā tu pati vērtē šo ažiotāžu ap Saplēstajām mežģīnēm?

- Tas ir ļoti interesanti - tagad pašai no malas vērot visu, kas notiek, kā cilvēki reaģē. Komentārus internetā nelasu, tomēr viedokļos, protams, orientējos. Interpretācijas ir tik ļoti dažādas - patiesībā mani pat pārsteidz, cik atšķirīgi cilvēki uztver pasauli, attiecības, seksu. Attieksme variē, sākot no sajūsmas pilnām vēstulēm, kurās meitenes raksta - katrai sievietei vajag tādu Džonatanu! Tālāk seko - visi taču to dara, tas nav nekas īpašs, tikai tu uzdrošinājies sākt par to rakstīt un izteikties skaļi. Tad ir cilvēki, kas uzskata, ka tā vispār ir kaut kāda utopija - neticami, tas nav iespējams, neviens tā nedara! Un, protams, daļai šķiet, ka Saplēstās mežģīnes ir neķītra pornogrāfija.

Es no malas skatos uz emocijām, kas virmo, un brīnos, kā viedokļi var būt tik dažādi. It kā par vienu un to pašu! Kas vienam šķiet normāls, citam - amorāls. Man patīk, ko šajā ziņā ir teicis Oskars Vailds Doriana Greja portretā - brīvi citējot, mākslas darbs atspoguļo ne tik daudz tā radītāju, cik vērotāju. Šajā ziņā man tieši tā arī liekas, ka Saplēstajās mežģīnēs katrs saskata to, ko grib saskatīt.

- Vēl viena problēma mūsu sabiedrībā ir tā, ka pastāv tēmas, par kurām it kā esam simtreiz runājuši, bet vienalga tās paliek tēmas, par kurām publiski runāt nav labais stils. Tavā romānā varoņi nodarbojas ar mīlestību. Diezgan daudz un dažādi. Tu taču neteiksi tagad, ka biji gaidījusi ko citu?

- Nē, protams, es biju rēķinājusies arī ar sašutumu, ar neizpratni, ar nosodījumu. Tomēr tajā brīdī, kad sāku rakstīt, un tad, kad lielākā daļa darba jau bija uzrakstīta, es vēl nezināju, vai to vispār kāds kādreiz lasīs, vai es to iesniegšu izdevniecībai. Man bija viegli, jo es nemaz nedomāju par lasītāju iespējamo reakciju - patiks vai nepatiks, sajūsminās vai šokēs. Apsvērt to, kā būs, es faktiski sāku tikai tad, kad saņēmu pozitīvu atbildi no izdevniecības un aicinājumu slēgt līgumu par grāmatas izdošanu.

- Vai Saplēstās mežģīnes ir tavs pirmais darbs?

- Pirmais izdotais. Es sāku rakstīt jau agrā bērnībā. Mamma stāsta, ka rakstīju jau tad, kad nepazinu burtus, vienkārši kaut ko skribelējot uz papīra. Acīmredzot jau tad man šī nodarbošanās šķita saistoša. Vēlāk sāku rakstīt stāstus - no sākuma īsus, tad garākus. Pusaudžu gados man bija blogs. Tam bija diezgan daudz sekotāju, bet viss notika anonīmi, toreiz es vēl nebiju gatava publiski atklāties. Protams, tēmas bija katrā vecuma posmā savas, atbilstoši dzīves pieredzei un tam pasaules redzējumam, kāds man tobrīd bija. Līdz vieglajai literatūrai es nokļuvu tieši sava amata sarežģītības dēļ. Bija posms, kad ļoti daudz strādāju praktiskajā zobārstniecībā, arī sestdienās. Vakarā atnākot mājās, brīžiem bija tā, ka galva plīsa pušu no mutes dobuma saslimšanu diagnozēm, pacientu klīniskajām kartēm, ārstēšanas plāniem un prognozēm. Man liekas, vieglā literatūra ir ļoti labs veids, kā atpūsties, atslābināties. Tāpēc es izlēmu arī pati rakstīt par tādām tēmām, ko nav pieņemts uzskatīt par dziļi nopietnām un smagām, kas ir vairāk izklaidējošas. Lai gan vienlaicīgi attiecības un jūtu pasaule - tieši tas jau ir mūsu dzīves pamatā.

- Nopietnās tēmas reizēm pārmet latviešu literatūrai. Kā autors esmu ar mieru atzīt, ka arī es reizēm par daudz rakstu par smagajām tēmām. Šādas grāmatas tiešām nevajag lasīt, ja esi pārguris pēc garas darba dienas un meklē atpūtu. Vai var teikt - tā ir pašas pozitīvā pieredze, kas palīdzēja tev izvēdināt smadzenes?

- Zināmā mērā, jā! Man liekas, jāprot atrast to brīdi, kad var un pat vajag ļauties vienkāršībai. Atpūsties var arī ar literatūru. Panākt, lai oriģinālliteratūra ieinteresē arī tos, kas iepriekš no tās vairījušies - tā ir sava veida pievienotā vērtība tam, ko daru. Man ir liels prieks, ka cilvēki tagad secina - viņi ir sapratuši, ka arī latviešu literatūru var lasīt un atpūsties.

- Jā, man līdzīgi teica arī pēc mana trillerīša, zinu, ka tādas grāmatas vajag, tāpēc prieks par tevi, jo latviešu literatūrā joprojām ir pārāk daudz brīvas vietas, ko aizpilda tulkojumi. Izklaidējošos žanros vajadzētu būt latviešu autoriem priekšā. Diemžēl nav! Tu taču negāji parasto iesācēju ceļu - filoloģiskās studijas ar sapni kļūt par rakstnieci un milzīgu vilšanos jau pirmajā studiju mēnesī, literārā akadēmija, rakstīšanas kursi?

- Nē, negāju. Bet sapnis man bija! Sapnis likās tik nereāls un neiespējams. Es to sapni kaut kur pazaudēju…

- Beigās viss izrādījās tik vienkārši! Ņem un raksti…

- Tagad tā liekas, jā. Katrā ziņā es nenožēloju to ceļu, kuru gāju. Interese par medicīnu man radās nopietna. Iestājos Rīgas Stradiņa universitātē, ieguvu zobārsta grādu, mani uzreiz arī uzaicināja palikt akadēmiskajā darbā par pasniedzēju. Dzīves pieredze, ko es ieguvu… Kā lai pasaka? Medicīnas studijas ir ļoti smagas, nepieciešams stingrs mugurkauls un spēcīgs gribasspēks. Tikai ārsti paši zina, kam jāiziet cauri. Gūtais rūdījums ir ietekmējis manu pasaules redzējumu, uzskatus un prioritātes. Protams, tas atspoguļojas arī tajā, ko rakstu.

- Latvijā tiklīdz kāds ierunājās par seksa tēmām, mediji viņu cenšas padarīt par tādu kā seksa guru. Sevišķi interneta portālos. Vai tevi jau mēģina?

- Es nezinu, vai tas ir mēģinājums padarīt mani par seksa guru, bet dzeltenā prese ļoti interesējas, cik Saplēstajās mežģīnēs ir no manis pašas.

- Pieklājīgi sakot, vai tiešām esi tāda izvirtule?

- Jā, jā. Mēs jau Zvaigznē ABC par to smējāmies, ka šādos gadījumos vajag atbildēt - viens notikums no romānā aprakstītajiem ir patiess, pārējie izdomāti. Lai uzturētu lielāku intrigu. Patiesībā es uz šiem jautājumiem atbildu ļoti atturīgi, par savu privāto dzīvi ne ar vienu nerunāšu. To, kas ir starp rindām, zinu tikai es pati. Tas, ko cilvēki runā, mani, godīgi sakot, netraucē.

- Māris Čaklais reiz jokoja - ja raksti dzeju par mīlestību, lasītājas tevi mīl. Ja raksti par drūmām lietām vai dzeršanu - domā, ka esi drūms dzērājs. Patiesībā ir tā, ka lasītāji vienmēr mēģina vilkt paralēles starp tekstu un autoru. Vai, piemēram, tavas studentes uz tevi tagad neskatās savādāk, nesarkst, piemēram?

- Protams, skatieni tagad ir parādījušies. Bet studenti ir ļoti inteliģenti un ieturēti. Studentes ir nākušas klāt, apsveikušas, teikušas, ka interesējas par grāmatu un noteikti lasīs. Ir tādi, kas nesaka neko, kaut pieļauju, ka tagad zina visi. Darbā nekas nav mainījies, esmu profesionāle un attiecīgi izturos. Arī ar kolēģiem ir dažādi - viena daļa klusē, citi lasa, priecājas par panākumiem, nes līdzi grāmatu, lūdz autogrāfus. Ar daudziem attiecības patiesībā ir uzlabojušās, grāmata savā ziņā ir veicinājusi emocionālo satuvināšanos. Man joprojām ir grūti pierast, ka atpazīst un uzrunā svešinieki - uz ielas, veikalos.

- Droši vien to tev visi prasa. Ko tagad darīsi? Turpināsi labot zobus, lasīsi lekcijas, rakstīsi grāmatas?

- Pēc bērna kopšanas atvaļinājuma es praktiskajā zobārstniecībā tā arī neatgriezos. Strādāju ar studentiem. Vēl pirms Saplēstajām mežģīnēm biju pieņēmusi lēmumu praktisko zobārstniecību pamest un palikt medicīnas akadēmiskajā vidē. Kāpēc? Iemeslus sapratu jau agrāk. Man ir ļoti izteikta empātija pret pacientiem. Esmu ļoti emocionāla, visu pasauli izlaižu caur sevi. Droši vien tā ir rakstniekam svarīga īpašība - ja viņš stāstu caur sevi neizlaidīs, kāpēc lai tam noticētu lasītājs? Tomēr ārstam, strādājot ar pacientiem, ir jāprot distancēties. Neviens taču pie zobārsta nenāk ļoti laimīgs un priecīgs - cilvēkiem ir bail, viņiem sāp. Lai arī labu gribot, ārstam šīs sāpes tiešā vai netiešā veidā jānodara vēl vairāk. Man no šī emocionālā viedokļa strādāt praktiskajā zobārstniecībā vienmēr bijis smagi. Bet tā ir nianse, ko neviens nevar saprast brīdī, kad iestājas Zobārstniecības fakultātē. Saprašana nāk ar laiku un pieredzi. Līdz ar to izmantošu iespēju strādāt akadēmiskajā sfērā un savienot šo darbu ar rakstīšanu.

- Tavi romāna varoņi ir ārkārtīgi pārtikuši Latvijas apstākļiem. Sākumā domāju - nu gan par traku, bet tad sapratu, ja reiz pasaka, kā gan savādāk?

- Jā, es gribēju, lai ir tāds īsts un skaists pasakas scenārijs - izpaudos pēc pilnas programmas. Otrajā grāmatā esmu drusciņ piezemētāka, zīmoli kļuvuši mazsvarīgāki. Manuskriptu es pagājušajā nedēļā atdevu izdevniecībā. Trešajā darbā, ko tagad rakstu, mēģināšu atiet no pasakas scenārija klasiskajā izpratnē, bet kaut kas jau, protams, paliks. Varbūt ne tik standartizēti.

- Bet no izklaides literatūras rakstīšanas taču neatteiksies?

- Nē, es turpināšu rakstīt izklaidējošas grāmatas, par to nav nekādu šaubu. Profesionālajā sfērā esmu izstrādājusi zinātniskas publikācijas un tēzes konferencēm, zinu, ka spēju rakstīt par nopietnām tēmām. Bet man patīk rakstīt par to, ko rakstu - preparēt dvēseles, analizēt jūtu ķīmiju un seksualitāti.

- Ko tava ģimene teica par Saplēstajām mežģīnēm?

- Vīrs man visā grāmatas tapšanas un izdošanas procesā bija vislielākais atbalsts, viņa viedoklis man ir pats svarīgākais. Viņš īstenībā varēja būt tas, kurš pasaka - tev to nevajag. Tad es arī noteikti nebūtu uzdrošinājusies. Tomēr vīrs man jau no paša sākuma ļoti ticēja un mudināja iet uz maksimālo rezultātu. Tāpēc jau es ar visām tām sava veida mārketinga aktivitātēm vēl pirms romāna izdošanas Facebook nodarbojos. Lai potenciālajiem lasītājiem rastos interese par Saplēstajām mežģīnēm, vispirms taču jāuzzina par grāmatas eksistenci kā tādu. Sapratu - ja jau es riskēju, ko tādu uzrakstot, tad tagad ir par vēlu slēpties, nolīst bunkurā vai izdomāt pseidonīmu. Ja reiz esmu uzrakstījusi, par to arī jāatbild. Mamma joprojām nav grāmatu izlasījusi - varbūt viņa baidās lasīt, jo, protams, ir mulsinoši, ka meita tik atklāti raksta par seksu. Domāju, ka kopumā ģimene ir nedaudz pārsteigta - viņi negaidīja, ka man pietiks drosmes spert tik spēcīgu soli, bet tajā pašā laikā priecājas, redzot, cik man tas bija svarīgi.

- Kā ir ar salīdzināšanu ar Greja piecdesmit nokrāsām, ko visi piesauc?

- Tas ir tikai loģiski. No visa tā ierobežotā erotiskās literatūras klāsta, kas mums Latvijā ir pieejams, Greja piecdesmit nokrāsas zina visi. Protams, ka ar to arī salīdzina.

- Vēl jau ir Meredita Vailda…

- Ar Vaildu arī, bet mazāk. Vēl jau ir Anna Toda ar After, bet Greja piecdesmit nokrāsas - tas ir top, ar ko mēģina salīdzināt. Pati es neuzskatu, ka būtu ietekmējusies no Greja. Esmu izlasījusi diezgan daudz attiecīgā žanra literatūras, un ir citi autori, kas mani uzrunā vairāk nekā Džeimsa. Galvenās atšķirības starp Saplēstajām mežģīnēm un Greja piecdesmit nokrāsām? Pretstatā Grejam, manu varoņu attiecībās nav nekā patoloģiska vai sadistiska. Būtībā vienīgais kopīgais elements, manuprāt, ir vīrišķīgs, dominējošs galvenais varonis, bet tas savā ziņā ir fundamentāls faktors, bez kura erotiskā literatūra vispār nevar pastāvēt. Patiesībā arī šie salīdzinājumi ar Greja piecdesmit nokrāsām ir ļoti dažādi. Daži raksta, ka Saplēstās mežģīnes patīk vairāk, jo darbs šķiet emocionāli smalkāks. Citi uzskata - tas ir pakaļdarinājums. Vieni to dēvē par pieklājīgāku Greja versiju, kamēr otra daļa ir šausmās par aprakstītajām neķītrībām. Starp citu, lai gan man pašai šķiet, ka vīrišķais tēls stāstā dominē, tomēr sociālajos tīklos Saplēstās mežģīnes izraisīja diskusijas par to, cik pieņemama vai nepieņemama ir sievietes vadošā loma seksā. Kā jau teicu, viedokļi ir atšķirīgi un kardināli pretēji, bet rakstot jau par to nedomāju.

- Vai būs turpinājums?

- Es domāju, ka ne. Vienu brīdi likās, ka gribētu. Pirms grāmatas sūtīšanas uz tipogrāfiju kopā ar redaktori strādājām pie tās aplauzuma katru dienu, izdarot pēdējās sīkās korekcijas. Kad viss tika paveikts, pirmajā mirklī iestājās tāda kā tukšuma sajūta. Teicu vīram - ko lai tagad dara, man pietrūkst manu varoņu. (Smejas - A.J.) Bet nē, pietiek. Jūtu un attiecību tēma ir bezgalīgi plaša, modeļu ir pietiekami daudz, tāpēc turpinājuma nebūs. Arī otrais romāns, ko nupat iesniedzu izdevniecībā, būs par attiecībām. Savā ziņā tajā atspoguļotas manas pārdomas par monogāmijas un poligāmijas jautājumiem. Stāsts ir par to, cik daudz cilvēks var zaudēt, ja īstajā brīdī neprot atpazīt un nodefinēt mīlestību.

- Kā saprotu, esi nopietni nolēmusi rakstīt. Viens romāns nupat izdots, otrs nodots izdevniecībā, trešo esi sākusi rakstīt…

- Jā! Izmantošu iespēju, ka man ir tās dažas brīvās dienas nedēļā, ko varu atļauties veltīt rakstīšanai. Tā ir pavisam cita sajūta, kad saproti, ka no rīta celies un darbs, kas jādara, patiesībā nav darbs, bet gan sirdslieta, aicinājums. Man ir liels prieks, ka esmu atradusi savus lasītājus, kuriem tas, ko es rakstu, ir vajadzīgs.

***

Karīna Račko

• Dzimusi 1988. gada 5. jūnijā Ventspilī

• Latviešu bestsellera Saplēstās mežģīnes autore, sertificēta zobārste (DDS)

• 2012. gadā absolvējusi Rīgas Stradiņa universitātes Stomatoloģijas fakultāti, pilnveidojusi teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas Norvēģijā un ASV

• Latvijas Zobārstu asociācijas biedre

• Veic pedagoģisko darbu ar Rīgas Stradiņa universitātes Zobārstniecības fakultātes studentiem

• Precējusies, audzina meitiņu



Komentāri [22]
#
Kiāra 10.decembris 2017 18:47 atbildēt
Īsts mediķes darbs. Viss izsvērts gluži vai pa gramiem. Tik daudz seksa, tik daudz asaru, tik un tik ļaunuma utt. Turklāt paralēles ar "Gerju" ļoti skaidri nolasāmas, par spīti tam, ka autore to noliedz. 1. sarežģītas galveno varoņu attiecības. 2. daudz erotikas. 3. ļaunums, kas galvenajam varonim seko no pagātnes un gandīz izjauc attiecības, 4.happy end. Tikai atšķirībā no "Greja", nav nekā par mīlestību...
 
#
Ralfs 8.decembris 2017 20:07 atbildēt
Džonatans izvilka roku no Ketlīnas kājstarpes, piespieda to viņas lūpām un pavēlēja , nolaizi. Visa grāmata šādās brutālās perfersijās. Kaut ko tādu vīrietis darīs ar prostitūti, par ko samaksāts. Karīna Račko to darījusi bez naudas, pretējā gadījumā kaut ko tādu nevar izdomāt. Bet izrādās, ka mums ir pietiekoši šādu m...u, ja viņas ir sajūsmā par šādām brutālām perversijām.
 
#
Nelaimīgajai "Ralfs" » Ralfs 10.decembris 2017 21:36 atbildēt
Par laimi, "m...u" t.i. normālu sieviešu mums patiešām pietiek! Tev gan, mīļā svētā, manāmi kremt, ka nav izdevies atrast normālu veci, kurš parādītu, cik tās brutālās perversijas patiesībā ir patīkamas :D :D :D
 
#
Grafiti... 6.decembris 2017 22:47 atbildēt
Man trūkst vārdu par komentāriem...tak kas liedz pašiem mēģināt uzrakstīt kaut ko baudāmu?! Grāmata nav slikta....ir jauki, ka beidzot ir kāds autors, kurš raksta tieši to, ko vēlas lasīt lasītājs...beidziet skaust...ir dažas frāzes, kuras atkārtojas....savā grāmatā esmu atzīmējusi tās vietas, bet lai teiktu, ka grāmata ir slikta-apkaunaties...sanāk, ka, ja man ir vīrs un es lasu TĀDAS grāmatas, man kaut kas pietrūkst???? nevajag noliegt to, ko nesaprotat...
 
#
Anna 5.decembris 2017 16:57 atbildēt
Tādus komentārus var rakstīt neizglītots latvietis jo viņš savā dzīvītē neko nav paveicis tikai citus aprējis .
 
#
Lasītājs » Anna 5.decembris 2017 17:30 atbildēt
Jāpiekrīt, grāmata nebija slikta. Kā jau autore intervijā saka- tā ir vieglā literatūra. Ja kādam šķiet, ka attēlotās seksuālās ainas ir kaut kas nosodošs, tad taču var nolikt grāmatu malā un nelasīt nevis bļaustīties, manuprāt tur tiešām nekas nereāls un pretdabisks nebija aprakstīts. Vispār šķiet, ka runāšana, rakstīšana, lasīšana par seksu nebūtu jānosoda, galu galā, tā ir dabiska lieta, atšķiras tikai tas vai tu esi gatavs tādu informāciju pieņemt vai ne.
 
#
dodo 5.decembris 2017 13:49 atbildēt
Freids teica, ka cilvēks visvairāk runā par to, kas viņam pietrūkst. Kas trūkst šai meitenei, arī ir skaidrs. Un visi nebūt nav lasījuši draņķi, kuru sauc par Greja nokrāsām.
Arhetips ar Pelnrušķīti jeb fantāzijas par bagātu, seksīgu un dabūjamu vīrieti - kura sieviete par šo nesapņo savās erotiskajās fantāzijās? Te arī lielā popularitāte jeb pieprasījums...var rakstīt 2 un 3 sēriju un vēl nākošās 3564 sērijas...
 
Skatīt visus 22 komentārus >
Pievienot komentāru
Vārds *
Komentārs *
 
Custom creative templates for DoubleClick for Publishers