Personības: Jolanta Strikaite-Lapiņa pieņem sarežģītu lomu stāstā par holokaustu 1 komentāri
 
Personības

Jolanta Strikaite-Lapiņa pieņem sarežģītu lomu stāstā par holokaustu

 
DZIEDĀTĀJA Jolanta Strikaite-Lapiņa atzīst, ka loma Genādija Ostrovska jauniestudējumā Persiešu valodas stundas viņai ir vienlaikus gan interesants izaicinājums, gan jauna sadarbība, gan ļoti vērtīga pieredze / Dmitrijs SUĻŽICS, F64 Photo Agency

«Izlasot lugu un iepazīstoties ar tās varoņiem, ar to, kādās attiecībās viņi viens ar otru nonāk, man likās, ka to ir neiespējami uzlikt uz skatuves. Laikam tāpēc arī piekritu tajā piedalīties, jo sapratu: ja es kaut ko gribu redzēt, tad to, kā režisors to dabūs gatavu,» saka operdziedātāja Jolanta Strikaite-Lapiņa.

Viņai piektdien pirmizrāde - godalgotā krievu dramaturga un kinoscenārista Genādija Ostrovska (Maskava) lugā Persiešu valodas stundas, ko latviešu un krievu valodā viņš iestudējis Žaņa Lipkes - 2. pasaules kara laika ebreju glābēja - memoriālā muzeja telpā, kas tikusi īpaši piemērota šī darba iestudēšanai.

Nāves nometnē

Izrāde vēsta par neparastām upura un bendes attiecībām koncentrācijas nometnē. Lugas pamatā ir Genādija Ostrovska (1960) izdomāta epizode no poļu ebreju rakstnieka, mākslinieka Bruno Šulca (1892-1942) dzīves. No dzīves, ko dramaturgs viņam izdomājis pēc liktenīgā šāviena Drogobičā.

Uzraugs, vācietis Ginters starp ieslodzītajiem meklē cilvēku, kurš varētu viņam iemācīt persiešu valodu. Tas ir viņa sapnis kopš bērnības. Nometnē lielākoties ir ebreji, neviens nezina persiešu valodu, un tāpēc viņi visi dodas uz krāsni. Bet ebrejs Bruno Šulcs ļoti grib dzīvot. Vēl vairāk - viņš grib izglābt savu dēlu, kurš nometināts bērnu nometnē kaimiņos. Un viņš uzņemas iemācīt Ginteram persiešu valodu... Te saplūst traģēdija un groteska, vīriešu un sieviešu dzimumi, mūzika un klusums, lamas un poēzija. Lomās: Elita Kļaviņa (Jaunais Rīgas teātris), Rihards Lepers, Marija Daņiļuka (Maskava) un Jolanta StrikaiteLapiņa.

Izrādes scenogrāfiju veidojis Reinis Suhanovs, kostīmus un animāciju - māksliniece Velta Emīlija Platupe, mūziku - Jēkabs Nīmanis, horeogrāfiju - Agate Bankava, gaismas - Jūlija Bondarenko. Pirmizrāde krievu valodā 17. novembrī.

Piedzimst kaut kas jauns

«Mani šim projektam uzrunāja komponists Jēkabs Nīmanis, ar kuru jau iepriekš bijām sadarbojušies. Viņi meklēja divas balerīnas - vienu dziedošu, otru dejojošu. Komponista uzdevums bija atrast dziedošo. Viņš man piezvanīja, tad atsūtīja lugu - ar piebildi, ka man ir tiesības nedarīt to, kas nepatīk, un ka atbilde uzreiz nav jādod. Sākumā nesapratu, kāpēc viņš ir tik piesardzīgs,» stāsta Jolanta StrikaiteLapiņa. Lugu izlasījusi, viņa saprata, ka forma, kādā tā uzrakstīta, ir ārkārtīgi interesanta un neiedomājami intriģējoša. «Man likās, ka ir neiespējami to uzlikt uz skatuves. Jo katrreiz, lasot kādu grāmatu, mēs iztēlē redzam tēlus, izveidojam bildi, kā tas varētu izskatīties, bet, lasot, cik sarežģītās attiecībās nonāk šīs lugas varoņi, es sapratu, ka gribu redzēt, kā režisors to dabūs gatavu. Un vēl, zinot, kāds ir aktieru ansamblis, sapratu, ka man tas būs vienlaikus gan interesants izaicinājums, gan jauna sadarbība, gan ļoti vērtīga pieredze,» atzīst dziedātāja.

Viņa stāsta: lai arī sākotnēji tika meklētas divas baletdejotājas, beigās palikusi viņa viena, turklāt dziedāšana šai izrādē ir viņai ļoti neierastā veidā. «Šādā formā līdz šim vēl nebiju darbojusies, šī nav mana komforta zona. Bet man, protams, ir interesanti, jo, tiklīdz cilvēks ir spiests izkāpt no savas komforta zonas, noteikti piedzimst kaut kas jauns. Katrā ziņā es varu sevī sameklēt citas krāsas, un es esmu pārliecināta, ka mēs katrs no šī projekta sev paņemsim ko tādu, kas bagātinās mūsu pieredzi,» domā Jolanta Strikate-Lapiņa.

Upuris vai bende

Dziedātāja stāsta: režisors jau vasarā izrādes radošajai komandai deva uzdevumu - noskatīties viņa ieteiktās filmas par attiecīgo tēmu, izlasīt viņa atsūtītos informatīvos materiālus, lai, sākot mēģinājumu procesu, visi jau būtu uz viena viļņa. «Es atzīšos: lielāko daļu no filmām nespēju noskatīties līdz galam, man tās bija par smagu.

Par holokausta tēmu daudz ir runāts, jebkura kara sekas ir kaut kas prātam neaptverams, skaitļi ir šausminoši. Tāpēc arī, strādājot pie šī darba, to cenšos uztvert kā mākslas formu, pieiet šai tēmai konstruktīvi,» saka Jolanta. Viņa gan nenoliedz, ka Genādija Ostrovska luga liek aizdomāties, ka mūsu visu likteņi ir ierakstīti lielajā Grāmatā, kur, atverot katru nākamo lappusi, tu nekad nezini, kas būsi - upuris vai bende. Jo katra konkrētā situācija vai apstākļi liek rīkoties tā vai citādi. «Es, piemēram, neesmu agresīva, bet, iespējams, tāda varētu kļūt, ja man būtu jāaizstāv kāds no saviem mīļajiem cilvēkiem, jo īpaši savs bērns. Jā, bērna dēļ es varētu reaģēt un rīkoties pilnīgi savādāk, nedomājot kategorijās, tas ir pieklājīgi vai nē,» aizdomājas desmit mēnešus mazās Lotes mamma.

«Es negribu nevienu attaisnot vai nosodīt, bet mēs varam vien lūgties, lai mums nevajadzētu iepazīt savas esības galējās izpausmes formas,» viņa piebilst. «Kas man patīk šajā darbā - ka dramaturgs nenorāda, kurš ir labais, kurš - ļaunais. Elle bija abās pusēs. Viņš runā par situāciju, kādā bija nonākuši konkrēti cilvēki, kuriem neviens nejautāja, grib viņi to vai nē. Un daudzi, gribot izdzīvot, bija gatavi uz visu, labi zinot, ka robeža, uz kuras balansē, ir ārkārtīgi trausla - starp dzīvību un nāvi.»

Samulst un ir šokā

Jolanta atminas, ka, piekrītot lomai izrādē Persiešu valodas stundas, domājusi: kad sāksies mēģinājumi, meitiņai būs deviņi mēneši - būs jau liela. «Bet pienāca septembris, bija jāliek mēģinājumu grafiks, skatījos uz viņu un domāju: cik viņa vēl ir maziņa... Kur man vajadzēja skriet?! Viņai tieši bija sācies «mammas periods», un pirmās pāris nedēļas mums bija ļoti grūti atvadīties - gan man nebija viegli pateikt, ka tagad iešu uz darbiņu, gan viņai bija vajadzīgs laiks, lai pielāgotos jaunajai situācijai,» stāsta Lotes mamma. Tajā pašā laikā viņai ir ļoti interesanti būt šajā darbā, un mēģinājumu process ļauj pilnībā aizmirsties. Un tagad, kad iestudējuma process jau ir finiša taisnē, sirds ir mierīga, jo mājās viss ir labi.

«Diendienā esot mājās ar mazu bērnu, ir brīži, kad piezogas sajūta, ka gribas kaut ko vēl, jo īpaši, ja esi pieradis pirms tam aktīvi darboties. Bērnam piedzimstot, tava ikdiena pilnībā izmainās. Reizēm arī ir sajūta, ka visa sabiedriskā dzīve skrien garām. Protams, ka, gatavojoties mazuļa ienākšanai ģimenē, tu apzinies, ka tā būs, bet, kad tas notiek, tu vienalga mazliet samulsti, esi šokā, un - pie tā ir jāpierod. Paiet laiks, kamēr visi kopā aprod ar jaunajiem apstākļiem. Man tie bija kādi trīs mēneši, kamēr apjēdzu, ko tas viss nozīmē,» Jolanta dalās savās sajūtās, sakot, ka vienlaikus viņa arī apzinās: kad tad vēl būt kopā ar bērnu, ja ne pirmajā dzīves gadā, kad notiek visstraujākā attīstība. Tāpēc viņa sev nosolījusies pēc šī projekta būt maksimāli daudz līdzās Lotei. «Arī tagad, aizejot mājās pēc mēģinājuma, man gribas kompensēt to, ka neesmu bijusi, un - es esmu mamma uz pilnu slodzi. Un, lai arī sapņoju par astoņu stundu nepārtrauktu miegu, es zinu, ka kādreiz jau būs...»

Roberta, Martins un Lote

Iespējams, kādreiz atkal kopā būs arī šarmantās un atraktīvās vokālā trio Ladie’s Sweet dalībnieces - Jolanta StrikaiteLapiņa, Vineta Elksne un Karīna Tropa, kuras visas nu ir mammas. Vinetas meitiņai Robertai 19. novembrī būs trīs gadi, bet Karīnas dēliņš Martins ir vien pāris mēnešus vecāks par Loti. Šajā rudenī visas trīs ģimenes kopā atpūtās Sicīlijā, un, kā saka Jolanta, tāda kopā būšana bija ļoti svētīga. «Vairs nebija tādas ballēšanās kā jaunībā, līdz rīta gaismai. Visām bērni, katram savs režīms. Bet mēs ļoti labi atpūtāmies un baseina malā kopā arī uzdziedājām. Mums kopā vienmēr ir bijis forši, tāpēc, ja man jautā, vai vēl būsim kopā arī uz skatuves, nesaku ne jā, ne nē, jo - kas zina.»

Kas zina, kā attīstīsies arī Jolantas interese par interjera dizainu. Viņa ir pieteikusies uz kursiem, kas sāksies tūlīt pēc pirmizrādes un būs vakaros, reizi nedēļā. «Es esmu izslāpusi pēc kaut kā jauna, un, ja man ir tāda iespēja mācīties un pilnveidoties, kāpēc to neizmantot?» viņa priecīgi saka, piebilstot, ka radošas attīstības vārdā var iztikt arī bez tām astoņām stundām nepārtraukta miega - jo patiesībā ir jau pierasts pie tāda režīma.

***

Jolanta STRIKAITE-LAPIŅA

• Operdziedātāja

• Populārā meiteņu trio Ladie’s Sweet dalībniece

• Dzimusi: 1985. gada 24. maijā

• Izglītība: Latvijas Mūzikas akadēmija (maģistra grāds operdziedāšanā)

• Pirmās operlomas saistītas ar operstudijas Figaro darbību

• Atjaunotajā Latvijas Operetes fonda iestudējumā Jautrā atraitne atveido Valensjennas lomu

• Lomas Latvijas Nacionālajā operā un baletā: Mazā burvju flauta (Pamina), Sikspārnis (Adele), Figaro kāzas (Barbarīna), koncertprogramma Dzejnieka mīla

• Koncertējusi kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri, Liepājas simfonisko orķestri

• Kopš 2014. gada muzicē kopā ar ērģelnieci Kristīni Adamaiti un saksofonistu Arti Sīmani

• Precējusies (2015) ar plastikas ķirurgu Jāni Lapiņu. Meitiņai Lotei ir 10 mēneši



Komentāri [1]
#
Dagnis 7.novembris 2017 17:54 atbildēt
Skaista sieviete!!! Veiksmi viņai!
 
Pievienot komentāru
Vārds *
Komentārs *
 
Custom creative templates for DoubleClick for Publishers