Pēc spožas koncerttūres pagājušā gada nogalē, 5. augustā Dzintaru koncertzālē publika atkal neviltotā sirsnībā sveica operdīvu Kristīni Opolais. Šoreiz brīvdabas koncertprogrammā ar savulaik Latvijas Nacionālajā operā biežu viesi – čehu tenoru Pāvelu Černohu un diriģentu Sesto Kvatrīni, kura vārds un sniegums palicis atmiņā no rudens koncertiem Liepājā, Rēzeknē un Rīgā. Atceroties, cik cildinoši par Sesto Kvatrīni izteicās Kristīne Opolais, kuras izvēle saviem koncertiem dzimtenē jau otrreiz kritusi tieši uz temperamentīgo MET mēģinājumos sastapto asistentdiriģentu, likās saistoši aicināt uz sarunu pašu jauno maestro, kurš ne tikai izceļas ar ekspresīvu diriģēšanas stilu, bet, izrādās, arī komponē un kādudien sapņo vadīt operteātri, kur skanētu arī laikmetīgās operas un simfoniskās mūzikas programmas.
- Jūs atgriežaties Latvijā ar jaunu Kristīnes Opolais programmu relatīvi drīz pēc spilgtās tūres pagājušā gada nogalē. Ar kādām sajūtām?
- Ar milzīgu atbildības sajūtu. Kad Kristīne Opolais man piedāvāja diriģēt koncerttūri Baltijā, mēs bijām tikušies pavisam nedaudz. Es strādāju MET kā aizstājējdiriģents jeb koveris, sagatavojot repertuāru ar orķestri, solistiem un kori ar iespēju stāties diriģenta vietā, ja kāda iemesla dēļ viņš nevar diriģēt. Kādu dienu galvenais diriģents Fabio Luizi bija saslimis, un mani aicināja vadīt Manonas Lesko mēģinājumu HD tiešraidei. Ar Kristīni strādājām pie ārijas In quelle trine morbide. Pēc tam viņa atnāca uz orķestra mēģinājumu un izteica piedāvājumu diriģēt četrus koncertus Baltijā. Jutos ļoti pagodināts un apzinājos, ka tā ir liela atbildība. Šāds piedāvājums nāca no dziedātājas, kura sadarbojas ar pasaules klases diriģentiem Fabio Luizi, Danieli Gati, Antonio Papano, Marko Armiljato, turklāt viņas vīrs Andris Nelsons ir viens no šobrīd labākajiem diriģentiem pasaulē, bet manu vārdu neviens tā īsti pat dzirdējis nebija.
Novembra koncerti Liepājā, Rēzeknē, Rīgā un Viļņā bija, manuprāt, ļoti veiksmīgi, spriežot gan pēc klausītāju reakcijas, gan arī pēc tam, lasot recenzijas. Mani pirms tam gan brīdināja, ka Baltijas publika gan neesot tāda kā Ņujorkā, cilvēki esot daudz rezervētāki attiecībā uz publiskas sajūsmas paušanu, tomēr man tā nebūt nešķita. Visos koncertos atmosfēra bija ļoti elektrizēta, un publiku bija grūti nosaukt par rezervētu, tieši otrādi - tā elpoja kopā ar mums un dāsni atalgoja ar aplausiem. Esmu ļoti laimīgs par šo sadarbību, jo Kristīne man ir devusi iespēju kļūt atpazīstamākam operas biznesā, kur šādi piedāvājumi mēdz būt izšķiroši turpmākajai karjerai.
- Augusta koncerts Jūrmalā salīdzinājumā ar koncertiem rudenī repertuāra ziņā šķiet daudzveidīgāks, iekļaujot dažādus žanrus un stilus. Kā veidojāt programmu?
- Galā koncertu programmas vienmēr top sadarbībā, es kā diriģents varu kaut ko ieteikt, taču galavārds pieder solistiem, jo viņi ir tie, kas uzdod toni, ja tā var teikt, izrādot savu repertuāru. Operā diriģents ir drīzāk kā atslēga, savienotājelements starp orķestra bedri, skatuvi un skatītāju zāli, medijs starp solistu, orķestri un publiku, galvenokārt kalpojot solistiem, bez kuriem šī māksla nevarētu pastāvēt, jo tā dzimst solistu ķermenī, viņu balsīs un emocijās. Šoreiz mērķis bija piedāvāt atšķirīgu programmu gan tādēļ, ka iepriekšējie koncerti Latvijā notika salīdzinoši nesen, gan tādēļ, ka tie notika koncertzālēs, bet šis bija brīvdabas koncerta variants, kas automātiski nozīmē ne tik akadēmisku raksturu. Rudenī Kristīne dziedāja ārijas no savām Pučīni vizītkaršu lomām operās Manona Lesko un Madama Butterfly, šoreiz izvēlējāmies mazāk zināmās Pučīni pirmās operas - Vīlas un Edgaru, kas tiek iestudētas retāk un nereti klausāmas vien vairāk nekā gadsimtu senos ierakstos.
Kompozicionāli pirmajā daļā lieliski iederējās Kristīnes senā drauga un skatuves partnera Pāvela Černoha dziedātā Gabriela ārija no Verdi Simona Bokanegras, arī dueti no Traviatas un Bohēmas. Savukārt koncerta otrā daļa kalpoja kā reveranss vasarai, vieglumam, emocijām, ko piedāvā operetes žanrs, sākot ar Franča fon Supē Vieglo kavalēriju, Lehāra Judīti, mazliet pieskaroties arī slāvu mūzikai - Gļinkam, Rahmaņinovam un, protams, Dvoržāka Nārai. Šī programma izvērtās kā ceļojums dažādos mūzikas stilos un tradīcijās, ļaujot publikai iepazīt arī citādāku Kristīni Opolais, kuru pasaule pazīst kā Pučīni pirmo lēdiju.
- Jūs diriģējat arī simfoniskos orķestrus vai arī šobrīd galvenokārt operas?
- Mans diriģenta ceļš sākās ar laikmetīgo mūziku, jo esmu arī komponists. Romā diriģēju gan savus, gan savu kolēģu jaundarbus. Protams, es pazinu operu un mīlēju to kā jebkurš itālis, kas uzaudzis ar opermūziku kā ikdienas sastāvdaļu. Mana vecmāmiņa, piemēram, zināja no galvas ļoti daudzas operu ārijas, lai gan viņai nebija nekādas muzikālās izglītības. Tomēr kā diriģents pie operas nonācu vēlāk, ar to nopietnāk sāku nodarboties apmēram pirms četriem gadiem. Sāku ar Mocarta Cosi fan tutte un belkanto, pamazām pārejot pie dramatiskāka repertuāra. Itālijā esmu galvenais viesdiriģents Abruco simfoniskajam orķestrim Lakvilas provincē. Tas ir 45 gadus vecs kamerorķestris, ar kuru spēlējam Šūmani, Šūbertu, Mocartu, Haidnu. Mani ļoti gandarī iespēja strādāt gan kā simfoniskajam, kā operu diriģentam, jo tās ir ļoti dažādas pasaules.
Nesen man bija simfoniskais koncerts ar Turīnas Karaliskā teātra orķestri ar Bernsteina un Gēršvina mūzikas programmu American Dream. Faktiski var teikt, ka es muzikāli esmu piedzimis pēdējos četros gados Amerikas Savienotajās Valstīs. Ņujorkā man ir sava operas kompānija Bare Opera, Amerikā es uzvarēju būtiskā konkursā, tur sāku nopietni diriģēt operas, dažkārt man pat piedēvē amerikānisku diriģēšanas stilu, kas ir neakadēmiskāks, bet reizē fiziskāks, nekā ierasts Eiropā.
Saņemu daudz piedāvājumu no orķestriem Anglijā, Ungārijā, Itālijas, tostarp debiju ar Toskanīni orķestri Jaungada koncertā, un tas mani ļoti gandarī. Arī repertuārs kļūst sarežģītāks - drīz diriģēšu, piemēram, Mālera 4. simfoniju Sentetjēnā Francijā. Simfoniskā mūzika fascinē ar interpretācijas iespējām, opera mani, savukārt, apbur ar savu fiziskumu. Strādājot ar dziedātājiem, diriģents viņus burtiski iegūst, uzņemas atbildību par viņu ķermeni, balsi, reizumis tos pat pakļaujot riskam. Dziedātāju ķermenis kļūst par instrumentu diriģenta rokās, tāpēc pieejai jābūt ne tikai estētiskai, bet no sākuma līdz beigām psiholoģiskai, psihofiziskai, izprotot solista fiziskos un emocionālos stāvokļus. Diriģents var palīdzēt un var arī iznīcināt. Teātris it kā nav realitāte, bet spēle, kas tomēr daļēji ir realitātes atspulgs ar ļoti spēcīgu emociju klātbūtni, to izkāpināšanu, kas ietekmē fiziski. Opera ir ļoti jutekliska, pat erotiska māksla, sevišķi, ja izdodas panākt, ka publika burtiski elpo kopā ar solistiem, līdzpārdzīvojot notikumiem, kas tiek izdziedāti. Diriģenti šīs sajūtas uztver ar pakausi, tās ir grūti aprakstāmas vārdos, bet ļoti pacilājošas.
- Jūs teicāt, ka sākāt ar laikmetīgo mūziku? Vai arī tai atrodas vieta jūsu ikdienā?
- Laikmetīgā mūzika ir ļoti svarīga. Tā ir mūsu laika mūzika un ļoti dažāda. Ir izplatīts kļūdains uzskats, ka laikmetīgā mūzika noteikti ir nemelodiska, atonāla, disonējoša, grūti saprotama un tamlīdzīgi. Jēdzienam laikmetīgs attiecībā uz mūziku sabiedrībā nereti tiek piedēvēta nepamatoti negatīva nokrāsa. Tāpat kā jebkurš cits laikmetīgās mākslas žanrs, laikmetīgā mūzika ir mūsdienu sabiedrības spogulis, domāšanas veida konstatējums, ja vēlaties - dokumentējums. Man ir sapnis, kļūstot par kāda orķestra vai operteātra muzikālo vadītāju, vairāk pievērsties tieši laikmetīgajam repertuāram - operām, skaņdarbiem, sava laika skaņražiem un viņu pasaulei. Ir milzīgs kvantums kvalitatīvas laikmetīgās mūzikas, piemēram, Ķīnā, Amerikā, Itālijā, kas būtu pelnījusi tikt atskaņota.
Pats esmu vairāk aizņemts ar diriģēšanu, taču komponēt neesmu pārtraucis. Man ir ideja uzrakstīt divas operas kopā ar mūsdienu itāļu dramaturģi Čečīliju Ligorio. Nesen Mačerato festivālā redzēju viņas un komponista Karlo Bokadoro operu Shi par itāļu jezuītu, kas dodas uz Ķīnu un izgudro mandarīnu valodā vārdu Dievs. Ar Čečīliju plānojam radīt vienu traģisko operu ar feministisku ievirzi par itāļu baroka gleznotāju Artemīsiju Džentileski, kuru it kā izvarojis slavenais Džordžo Vazāri vai pašas tēvs, par viņas stāstu, kas ir savam laikam ļoti netipisks. Man vispār šķiet, ka pasaulē varu vajadzētu uzticēt sievietēm, kopumā jūs esat daudz gudrākas par vīriešiem. Otra, savukārt, būtu komiski groteska opera par šefpavāru, kurā būtu daudz humora, kultūras atšķirību… vēl plānā ir piecu koncertu cikls.
- Operas plānotas kamersastāvam vai pilnam orķestrim?
- Pilnam orķestrim! Ja kādam iepatiksies šīs idejas un būs pasūtījums, tas noteikti būs pilns orķestris. Es īsti neticu tam, ka komponisti apzināti raksta kameroperas stīgu kvartetam vai kamersastāvam, tas viss ir budžeta jautājums. Ja rodas operas kamersastāvam, tas parasti ir kompromiss, lai komponista ideja tiktu realizēta. Opera vienmēr ir saistīta ar zināmu risku, tajā iesaistīti ļoti daudz cilvēku, un žanrs ir ļoti dārgs. Arī klasiskā mūzika ir savā ziņā zaudējusi prestižu sabiedrībā, cilvēku dzirde ir pārāk daudz nodarbināta ar trokšņiem, dažādu skanisko piesārņojumu. Skaņas ekoloģijas jēdziens daudziem ir svešs. Mēs dzīvojam ļoti disharmoniskā pasaulē, kur nereti pār mūziku dominē fona skaņas, gaisa kondicionieris, telefona zvani, garām braucoša ātrā palīdzība. Esam pieraduši pie trokšņiem tiktāl, ka daudzus tie pat vairs netraucē. Taču, tāpat kā par apkārtējo vidi, mums vajadzētu rūpēties arī par skaņas ekoloģiju, mācīties klausīties un ieklausīties, tas vienkārši mūs padarītu par labākiem cilvēkiem.
- Viens no priekšnoteikumiem skaņas ekoloģijai ir arī laba akustika…
- Latvijā jūs varat būt ļoti laimīgi, ka ir tādas koncertzāles kā Lielais dzintars Liepājā un Gors Rēzeknē. Man pagājušogad Kristīnes Opolais koncerttūrē bija iespēja muzicēt abās un arī Latvijas Nacionālajā operā Rīgā. Tādas zāles, sevišķi reģionu pilsētās, norāda uz augsta līmeņa mūzikas kultūru un to, ka cilvēki spēj domāt tālāk par elementārām pamatvajadzībām, saredzēt to, ko cilvēkam un sabiedrībai sniedz mūzika un kultūra vispār. Mēs, mūziķi, apzināmies, ka tas, ko mēs piedāvājam, ekonomiski grūtākos apstākļos, iespējams, ir luksusprece, kuras vērtība tomēr ir lielāka par tās cenu. Cilvēki maksā naudu nevis par to, lai būtu paēduši, bet lai kļūtu laimīgāki. Un mums ir privilēģija ar savu darbu padarīt cilvēkus laimīgākus.
- Vai nākat no muzikālas ģimenes?
- Nē, mans tēvs ir advokāts, kurš īpaši par mūziku neinteresējas, māte nedaudz spēlēja klavieres, jo spēlēt klavieres Itālijā sešdesmitajos gados bija ļoti modē, bet ne profesionālā līmenī. Māsa spēlē vijoli un altu, ir profesionāla mūziķe, dzīvo Šveicē un pasniedz mūzikas skolā. Viņa ir četrus gadus jaunāka par mani, līdz ar to es biju pirmais, kas izvēlējās mūziku par savu ceļu dzīvē. Pa šiem daudzajiem gadiem tēvs to ir pieņēmis un sācis saprast, taču vienlaikus viņš vienmēr ir ļoti kritisks, pat pārāk. Liekas, zināma deva muzikalitātes manī ir no vecmāmiņas, kurai arī bez profesionālas muzikālās izglītības piemita lieliska muzikālā intuīcija un plašas zināšanas par komponistiem un viņu daiļradi, ieskaitot operu āriju melodijas un tekstus.
Meklējot tālāk, atradu, ka viena no mana vectēva attālām krustmātēm bijusi komponista Džovanni Sgambati - viena no Ferenca Lista mīļākajiem skolniekiem - iecerētā, bet tā ir vairāk tāda ģimenes leģenda, kas man bērnībā tika stāstīta. Par to, ka varēju izvēlēties kļūt par mūziķi, esmu pateicīgs saviem vecākiem, kas mani allaž ir atbalstījuši gan morāli, gan finansiāli. Itālijā jaunam diriģentam atrast darbu nav viegli. Teātri, orķestri reti ir gatavi riskēt, kādam dot pirmo iespēju sevi pierādīt. Tādēļ es 2012. gadā izvēlējos doties uz Ņujorku. Savas iespējas es sagaidīju Amerikā un Parīzē, bet ne dzimtajā Itālijā. Tagad, kad pēc vairākiem gadiem man jau ir izveidojusies karjera, Itālijā mani labprāt gaida, taču dot pirmo iespēju - nē.
- Kā jums patīk muzicēt ar LNSO?
- Tā ir interesanta situācija, kad jāspēlē operu repertuārs ar simfonisko orķestri, kas nav operas orķestris un kas neuzvedas kā operas orķestris. Operu orķestru specifika paredz to, ka orķestris automātiski ir pavadošā funkcija, kas pielāgojas solistiem, skatuves darbībai, režijai. Kad pirmoreiz atbraucu un sākām mēģināt, bija grūti, piemēram, panākt piano skanējumu tā, lai liriskākajās vietās orķestris nedominētu. Taču, manuprāt, viss izdevās tā, ka vajadzēja.
Atgriežoties pie orķestra, otrreiz ir jau daudz vieglāk. Man šķiet, ka mums ar LNSO labi saskan, taču diriģentam ir jābūt labam psihologam, jāprot būt draudzīgam un vienlaikus saglabāt zināmu distanci. Katram orķestrim piemīt sava skaņa un savs iekšējais klimats, kuru diriģentam ir jāsajūt. Būsi pārāk čomisks - necienīs, pārāk stīvs - necentīsies. Mēs mēģinājumos daudz smējāmies, jokojām, taču cītīgi strādājām. Svarīgi ir panākt savstarpēju uzticēšanos un vienoties par to, kā vislabāk sasniedzams vēlamais rezultāts. Manuprāt, mēs saprotamies. Un orķestra intermēdijās tāpēc atļaujamies vairāk nekā kopā ar solistiem, kuriem tomēr pielāgojamies. Man ir svarīgi, lai arī mūziķi aizdegtos uz skatuves, lai viņi sajustu kaifu no spēlēšanas, jo tas pacilā arī publiku. Enerģētiski tā dzirkstele ir ļoti svarīga, jo tā nepieciešama abās skatuves pusēs. Diriģējot orķestri, es vienmēr jūtos kā virves dejotājs virs lauvu bedres - vienmēr pastāv iespēja nokrist, kļūt, piemēram, pārāk ārišķīgam, taču, ja virves deja izdodas, tās ir neaprakstāmas sajūtas!
- Vai esat domājis par to, kā būtu, ja jūs būtu kāda orķestra vai operteātra mākslinieciskais vadītājs?
- Tas ir mērķis, uz kuru es eju. Nākamajā sezonā es gribētu vairāk diriģēt Itālijā, atgriezties pie kamersastāva un nelielās operas kompānijas, ar kuriem es sāku savu muzikālo karjeru. Jūtos, ka šobrīd gribu un varu palīdzēt tiem mākslinieciski attīstīties, iziet plašākos ūdeņos. Daudzi mūziķi, ierauti straujā karjeras virpulī, sāk domāt tikai par sevi, es nevēlos būt viens no tiem, man ir svarīgi dot kādam citam tādas pašas iespējas, kādas tika dotas man. Taču mans lielais sapnis noteikti ir operteātris un tā mākslinieciskā vadība, iekļaujot programmā ne tikai izrādes, bet arī simfoniskos koncertus ar teātra orķestri, jo man ir pārliecība, ka jebkuram operas orķestrim ir arī jāizlien no bedres, lai sapurinātu savu muzikālo formu, atbildību un pašapziņu. Un vēl es ļoti gribētu iestudēt mūsdienu operas, kas, manuprāt, vispār tiek iestudētas par maz.
***
Sesto Kvatrīni (1984)
• Itāļu diriģents, komponists
• Abruco simfoniskā orķestra galvenais viesdiriģents (Lakvila, Itālija)
• Kopš 2015. gada Bare Opera operas kompānijas mākslinieciskais vadītājs (Ņujorka, ASV)
• Les voix concertantes kompānijas mākslinieciskais vadītājs (Parīze, Francija)
• 2013. gadā uzvarējis konkursā International Conducting Workshop and Competition Džordžijā ASV, ieguvis 3. vietu starptautiskajā jauno diriģentu konkursā Solon Michaelides Nikosijā Kiprā.
• MET galvenā diriģenta Fabio Luizi asistents, 2015./2016. gada sezonā aizvietotājdiriģents MET iestudējumos: Dž. Pučīni Manona Lesko un G. Doniceti Roberto Deverē
• Muzicējis kopā ar orķestri Pomeriggi Musicali un Milānas Verdi orķestri, Abruco simfonisko orķestri (Itālija), Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri, Lietuvas Nacionālo orķestri, Dānijas Nacionālo simfonisko orķestri, Kipras simfonisko orķestri, Atlantas kamerorķestri, Malaizijas simfonisko orķestri
