Šodien, 8. augustā, pulksten 19 notiks viens no neparastākajiem koncertpasākumiem: iespējams, vienīgais Imanta Dakša šā gada koncerts Rīgā, kas turklāt risināsies 24 metrus augstajā Latvijas Universitātes Botāniskā dārza Palmu mājā.
Ar pietāti pret dabu
Dziesminieks Imants Daksis Botāniskā dārza Palmu mājā - zinot viņa ekstravaganto personību un mūziku, tas nemaz neliekas tik pārsteidzoši. Klausītājiem būs iekārtotas ērtas sēdvietas starp palmām un citiem eksotiskiem augiem, un, lai neizjauktu vietas dabisko atmosfēru, koncerts skanēs akustiski. Ieejai pasākumā būs derīgas dārza apmeklētāju biļetes. «Šī nav mana ideja, iniciatīvu izrādīja paši Palmu mājas apsaimniekotāji - viņi mēģina ieviest dzīvē šādu konceptu. Arī iepriekš laikam kaut kas tāds te ir rīkots, bet šoreiz šis pasākums vienkārši izskanējis skaļāk. Pie palmām laikam vēl nav spēlēts? Ja neskaita tropus, Šrilanku, kur es esmu dzīvojis, tad tiešām ne,» smaida Imants. Nedēļas nogalē viņš muzicēja festivālā Laba daba - vai mūziķis ir zaļi domājošs? «Es laikam vairs īsti pat nezinu, ko nozīmē termins «zaļi domājošs»: ja tas ir kā pēdējā laikā aizvien ierastākā modes lieta, tad es tāds neesmu, taču ekoloģiskā pieeja dzīvei man zināmā mērā ir pieņemama. Dabisko izjūtu ziņā. Jā, labprāt uzturos pie dabas, taču mērenās devās, nekāds hiperzaļais pēc savas domāšanas es neesmu. Nekādas īpašās prasības pret dabu man arī nav, ēdu normāli, uzvedos normāli.»
Ražīgs dziesmu autors
Pēc oficiāli pieejamajiem datiem, Imants Daksis ir mūzikas un vārdu autors aptuveni 400 dziesmām latviešu valodā, kā arī vairākiem desmitiem dziesmu krievu un angļu valodā. Pirmo reizi uz skatuves kāpis 2002. gadā ar grupu Pasaules gaisma, bet kopš 2004. gada pārsvarā uzstājas kā solo mākslinieks. «Ja uzskaitītu pilnīgi visas dziesmu skices, tad šis skaitlis būtu vēl lielāks par 400. Man ir diezgan laba kartotēka - internetā gan man pagaidām nav vietnes, kurā būtu publiskots viss dziesmu saraksts, taču tā izveide varētu būt viens no mērķiem,» norāda Imants. Runājot par ražīgumu, ne tik daudz pārsteidz milzīgais dziesmu skaits, cik apjomīgais tekstu daudzums - mūziķis reti izmanto citu autoru vārdus. «Es dziesmas rakstu it kā pa cikliem, kas droši vien arī paaugstina šo ražību. Reti kad dziesmu sarakstu vienkārši tāpat, man parasti ir kāds stāsts vai tēma, uz kuras pamata tiek apspēlēts viss šāds nosacītais cikls. Uzskatu, ka mana muzikalitāte ir diezgan attīstīta, tomēr es šim dziesmu radīšanas procesam vairāk pievēršos kā režisors. Neesmu vienkārši tikai mūziķis, mani interesē arī stāsts, kam par pamatu bieži vien ir kāda vīzija, kas rada veselu izjūtu kopumu,» stāsta Imants. Viņš nenoliedz, ka šī vīzija tiek balstīta gan uz objektīvām, gan subjektīvām pārdomām, problēmām vai parādībām, «taču es absolūti nejūtos kā sociālais dziesminieks - neizjūtu sevī šādu misiju. Mani vairāk interesē rakt dziļāk.»
Tiesa, mūziķa daiļradē bija iestājusies «dziļāk rakšanas» pauze aptuveni septiņu gadu garumā, līdz to pārtrauca pērn izdotais albums Mūžīgā ģeogrāfa piedzīvojumi. «Šī pauze nebija saistīta ar to, ka man nerastos dziesmas vai nebūtu ko teikt, es visu laiku kaut ko radīju un rakstīju, taču acīmredzot vienkārši bija nepieciešams nobriest tam, lai es atkal ieietu ierakstīšanās darba režīmā. Kaut kā dzīve tā izkārtojās. Man bija iestājies neliels haoss radošajā pārbagātībā, šie gadi bija nepieciešami, lai to visu savestu kārtībā, tostarp arī pašam savu kartotēku galvā. Lai visā šajā kosmosā pats varētu saprast virzienus.» Šie virzieni Imantam ir daudzi un dažādi, viņš vairs nav tikai «kliedzošais folkmūziķis», par kādu viņu tik ērti bija nokrustīt mūzikas apskatniekiem. «Nav tā, ka esmu palicis mērenāks - varbūt pat kaut kādā ziņā radikālāks. Nākamais albums būs tematiski skarbākais [karjerā], bet muzikāli tas būs specifisks tādā ziņā, ka ierakstu procesā daudzas lietas ir radītas eksperimentālā ceļā, līdz ar to veids, kādā būs ietērptas dziesmas, būs krietni atšķirīgāks. Mani interesē dažāda veida eksperimenti - nevēlos būt tikai dziesminieks un spēlēt akustiski, iesaistos arī dažāda veida eksperimentos. Piemēram, projektā The Bubble Gum expLotion kopā ar Mr. Myster (Matīss Runtulis) - tas vairāk tendēts uz elektronisko mūziku.»
Ar kordziedātāja saknēm
Imants nav gluži ielu muzikants - viņš mācījies Rīgas 2. mūzikas skolā, Vecmīlgrāvī, taču nav to pabeidzis. «Mana mamma bija ļoti muzikāla - viņa bija profesionāla kordziedātāja, kādreiz dziedāja Valsts akadēmiskajā korī Latvija, līdz ar to mana došanās skoloties pa mūzikas līniju bija pilnībā dabiska. Es mācījos klavieres kordziedāšanas klasē, bet papildus tam man bija īpašā specialitāte - solodziedāšana. Protams, pamatus tas iedeva, bet ģitāru gan es mācījos pilnībā pašmācības ceļā, un arī tas, līdz kam esmu nonācis, ir pilnībā manis paša atrastais ceļš. Man vienmēr ir patikušas radošas lietas, bet, ja man mēģina kaut ko neradoši uzspiest, tad es to ilgi nevaru izturēt: man patīk, ja mani māca mācīties, nevis mēģina piespiest mācīties jau gatavu produktu.» Dziedāšana viņam bijusi teju vai asinīs: savulaik Imants dziedājis Ziemeļblāzmas kultūras nama bērnu ansamblī Nāriņas, un, kā tagad ar lepnumu atceras, 1989. gadā ansamblis iesildījis pašus Čikāgas piecīšus!
Pirmā nopietnā saskarsme ar underground mūziku bijusi 90. gados. «13 gadu vecumā mana pirmā kasete bija ar Džimija Hendriksa ierakstiem - tas bija kaut kāds kreisais The Best. Savukārt mana pirmā lielā mīlestība bija Black Sabbath - tas bija 14 gados, ar to viss sākās,» atminas mūziķis. Arī pie savas pirmās ģitāras viņš tika 14 gadu vecumā - tas bija akustiskais septiņstīgu instruments. Starts mūzikā bija grupas Pasaules gaisma sastāvā, taču drīz vien Imants pievērsās solokarjerai. «Vienkārši man dziesmu bija par daudz, grupa nespēja to visu producēt,» viņš skaidro. «Turklāt tās arī pēc noskaņas bija ļoti dažādas, grupai vairāk bija tāds kā postpanka ievirziens. Būtu nepieciešamas vairākas grupas, no kurām viena spēlētu liriskās dziesmas, cita ārdītos, bet vēl kāda spēlētu, piemēram, smago metālu.»
Trīsreiz nepalikt Šrilankā
Imants Daksis ir ļoti savdabīga personība un ne tikai mūzikā - interesanti ir arī viņa stāsti par trīsreizējo viesošanos Šrilankā. «Pirmoreiz mani uz turieni nosūtīja vecāki - grūti audzināmā vecumā, pusaudža gados. Laikam pēc principa - jo tālāk, jo labāk. Es biju pusaudzis ar antisociālu ievirzi: radošā enerģija vēl nebija atradusi savu gultni, tāpēc tolaik tā bija visai destruktīva. Vajadzēja radikāli mainīt vidi,» atminas Imants. «2003. gadā jau braucu apzināti, uz nenoteiktu laiku. Gandrīz tur paliku pavisam. Arī trešā brauciena laikā gandrīz tur paliku, tomēr tā arī līdz galam nekad Šrilankā nepaliku. Man patīk tropi un karstums, bet lielākoties iemesls atgriezties bija mūzika. Tā vispār ir mans veids, kā es iekļaujos sociumā, iespējams, arī identitātes meklējumi. Es neesmu ļoti piesiets Latvijai, taču to, ko es daru, es vislabāk varu izdarīt šeit. Es nezinu, vai kā Džonijs Kešs trinkšķināšu līdz sirmam vecumam, no otras puses - kas zina,» prāto dziesminieks.
Imantam būtībā par visu ir savs un spēcīgs viedoklis, to nevar mainīt pat ar dzīvošanu budistu klosteros (tajos viņš mitinājies visas trīs minētās reizes): «Pamata līmenī apguvis budismu, taču vairāk filozofiskā, nevis reliģiskā plaknē. Neesmu kādā biedrībā vai sektā, esmu to apguvis tikai priekš sevis, intereses līmenī.» Arī par ceļošanu kā tādu Imants ar smaidu saka to, ko droši vien pie sevis padomājis ne viens vien potenciālais tuvu un tālu zemju apceļotājs: «Ceļošana man patīk, taču tūrisms tā ierastajā izpratnē man galīgi nav saistošs. Ja ir mērķis, piemēram, svētceļojums vai rokkoncerts, tad var jau vazāties apkārt ar mugursomu, bet kaut kur braukāt apkārt, vākt iespaidus un tajā pašā laikā uzlikt mīksto uz vietējo kultūru - tas nav man.»
Imants Daksis
Dzimis 1983. gada 27. aprīlī;
Izglītība: Rīgas 31. vidusskola («Pirms tam es no vairākām skolām tiku izsviests»), Rīgas 2. mūzikas skola («Es vairs nespēju izturēt obligāti uzspiesto. Nezinu, varbūt esmu indigo bērns, man laikam nepieciešama cita pieeja. Es nespēju iekļauties sistēmā.»), Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultāte («Pabeidzu pirmo gadu, bet pēc tam aizbraucu uz Šrilanku. Vienkārši - bija jābrauc prom.»);
Muzikālā karjera: grupas Pasaules gaisma un Antarktīda, solokarjera «reāli no 2004. gada, ja neskaita pāris individuālus koncertiņus iepriekš».
Diskogrāfijā - nenosakāms skaits albumu. «Kā skatās: ja pieskaita tos laikus, kad albums skaitījās jebkurš daudzmaz normāls ieraksts jebkādā formātā, tad to ir tuvu divdesmit, ja skaitam veikalos pieejamos un ierastā paskata albumus, solīdi noformētus, ar tekstiem un bukletiem, tad tie ir kādi septiņi.»
