«Esmu nost no visiem galvaspilsētas notikumiem: gan muzikālajiem, gan politiskajiem,» teic Raimonds Pauls, savādās vasaras dienas pavadīdams Baltezera īpašumā. Un tomēr viņam ir ko teikt par visu, kas vārās un mutuļo Latvijas ikdienā. Šoreiz saruna – par Latvijas Radio likstām, Laimas Vaikules randiņu, «oligarhu sarunām», Dziesmu svētku emocijām, politiskajām skuju takām.
- Latvijā patlaban daudz muzikālo notikumu. Nule bija Koru Eirovīzija, kurā lieliskus panākumus guva Jelgavas meiteņu koris Spīgo, Jūrmalā notika Laimas Vaikules gadskārtējais festivāls Rendez Vous...
- Skatījos abus pasākumus. Mani profesionālā ziņā interesēja koru pasākums, jo rudenī man būs koncerts ar šo meiteņu kori. Ļoti labi nodziedāja. Ko lai es saku par Laimu? Viņai ir pašai sava gaume, viņa pati veido savas programmas un uzaicina viesus. Manuprāt, tur ir daudz labu mākslinieku, bet ir arī tādi, par kuriem... neizteiksimies līdz galam. Es saprotu Jūrmalu: jāorganizē pasākumi, ar kuriem piesaistīt tūristus. Un no kurienes lielākoties būs tie tūristi, mēs ļoti labi zinām. Vai šie Laimas pasākumi izraisīs tādu pieplūdumu, kāds bija Jaunā viļņa laikā, es nezinu. Laimai būs jāpierāda, ka viņa var. Bet ar ko? Pagaidām ar tiem pašiem spēkiem, kas bija Jaunajā vilnī. Vienīgais, ar ko atšķīrās iepriekšējais pasākums, bija jauno izpildītāju konkurss. Trīs dienu programma, protams, ir bagātīga. Bet es netaisos Laimu kritizēt vai dot padomus. Dažādi muzikālie konkursi un šovi jau sāk apnikt, sevišķi Latvijā, kur maļas vienas un tās pašas sejas.
- Izskatās, ka Latvijā mūzikas jautājums ir numur viens...
- Tā izskatās gan. Kas vēl notiks ar to jauniešu raidstaciju - Radio 5? Kas notiks ar sabiedrisko radio? Vai tas izdzīvos bez reklāmas? Domāju, ka ne. Tagad sāk domāt, kur rīkot koncertus... Bet vienīgā pilsēta, kas tos finansiāli atbalsta, ir Ventspils. Tagad Latvijas Radio vadība pateica, ka šī pilsēta tai nav vajadzīga... Un kā ar mecenātiem? Daudz mums viņu ir? Es zinu tikai Borisu un Ināru Teterevus. Bet dzīvot tikai no pabalstītājiem un sponsorētājiem nav iespējams. Es zinu, ko tas nozīmē: beidzot koncertu, man viņiem jāsaka tik daudz «paldies», ka beigās ir slapja mugura...
- Radio 5 taču izcīnīja savu mērķi: šajā raidstacijā nebūs lielāks latviešu mūzikas īpatsvars.
- Tā ir... Savukārt komercradio iztiek lielākoties no ārzemju mūzikas, taisa savas aptaujas, skaita punktus, ir «lieli» notikumi - kāda dziesma no piektās vietas noslīdējusi uz divdesmit sesto... Tas ir tāpat kā televīzijā: centrālie raidījumi ir par ēdienu gatavošanu. Bet diez vai tas radio bez reklāmas varēs izdzīvot. Un reklāma visur iet blāķiem, pa desmit minūtēm. Es gribētu iepazīties ar Dormeo īpašniekiem: viņiem naudas ir tik daudz, ka no rīta līdz vakaram rullē savu reklāmu visās televīzijās. Lai nosponsorē kādu koncertu. Citādi tie viņu matrači jau apnikuši. Bet vai Radio 5 vajag raidīt latviešu mūziku? Ar varu - ne. Kā tas kanāls tika nodibināts, es nezinu, neesmu nekāds knabs, bet gan jau tur varētu ieraudzīt interesantas lietas. Mūzikas dēļ to nodibināja? Diez vai. Nauda atradās, manuprāt, citiem mērķiem. Kad es trīs vai četrus gadus lūdzos un diedelēju, lai mums iedod naudiņu Latvijas Radio bigbenda uzturēšanai, mums piešķīra kaut kādas kapeikas. Šim mērķim nopietnas naudas nebija. Bet Radio 5 - bija. Es saprotu, ka daudzi neieredz Latvijas radio 2...
- Nē, nu nav tā, ka neieredz. Tā «neieredzēšana» lielākoties ir poza.
- Grozi, kā gribi - Latvijas radio 2 ir visvairāk klausītais radio Latvijā. Mums ir desmitiem staciju, tad klausies ko citu, ja nepatīk LR2. Protams, varam runāt par to, ka LR2 vajadzīga labāka atlase, vienu otru ansamblīti labāk izmest no klausīšanās. Bet skaidrs ir arī tas, ka gan Latvijas Radio, gan Latvijas Televīzija ir pēdējās saliņas, kur skan tīra latviešu valoda. Ja runājam par nācijas saglabāšanu, tad tieši tur jāskan latviešu valodai. Tur citas valodas nav vajadzīgas. Bet Latvijas Radio patlaban jāatrisina organizatoriskie jautājumi: jābūt cilvēkiem, kas visu vada, kas veido programmu. Bet tur atkal gudro par kaut kādu padomi, kurā būs deviņi vai cik tur cilvēku... Par ko tad viņi lems? Par to, ko es spēlēšu? Ir vajadzīgs tikai viens normāls vadītājs - kā režisors teātrī - un lai viņš vada!
- Par ko ir iespēja priecāties, ja runājam par mūziku?
- Par klasiskās mūzikas izpildītājiem, kas izgājuši tālu pasaulē. Bet par populāro mūziku... Tur mums kaut kā nekas nespīd. Taču, kamēr mēs te, latvieši, esam kāds pusotrs miljons, kaut kas jāpadzied dzimtajā valodā... Pretējā gadījumā pēdējie latvieši drīz koncentrēsies tikai Brīvdabas muzejā: aizstumsim dažus bluķus un nodziedāsim kādu dziesmiņu.
- Vai Jūrmalā ir nepieciešams tāds festivāls, kādu veido Laima Vaikule?
- Nu, protams, ir vajadzīgs kaut kas līdzīgs. Mēs Jauno vilni padzinām, bet vilni jau tas uzsita. Diemžēl pats konkurss aizgāja otrajā un trešajā plānā, un daudzi sāka bļaut, ka uz Jauno vilni ierodas par daudz miljardieru. Bet, mīļie cilvēki, vai, piemēram, uz Kannu filmfestivālu brauc vienkāršā tauta? Manuprāt, uz turieni brauc miljardieri, viņu sievietes briljantos un glaunās mašīnās. Vai tad ierindas cilvēks var Jūrmalā nopirkt viesnīcas numuru? Domāju, ka ne. Tad kam šis festivāls tiek taisīts? Bagātiem cilvēkiem. Un Jūrmalai nauda ir vajadzīga. Un naudu tā var iegūt no šādiem pasākumiem, kas piesaista bagātu publiku. Laima gāja pa diezgan riskantu ceļu, savu mērķi viņa panāca, bet kāda būs tālākā attīstība? Nākamgad jau vairs nevarēs iztikt ar tādu pašu formu kā šogad. Varēja taču redzēt, cik krasi bija kontrasti starp izpildītājiem. Un, lai sarīkotu tādu festivālu, ir vajadzīga ļoti liela nauda. Daži naudas devēji sēdēja zālē. Gan jau avīzes viņus kārtīgi apstrādās, nopublicēs noklausītās sarunas...
- Tas ir nopietni. Ja runājam par «oligarhu sarunām», Saeimā ir izveidota parlamentārās izmeklēšanas komisija, lai noskaidrotu, ko katrs ir teicis un darījis.
- Vai dieniņ... Tās izmeklēšanas komisijas Latvijā nekad neko nav devušas. Bija taču arī Krājbankas izmeklēšanas komisija. Un kur tā palika? Ko izmeklēja? Tās vadītājs Jānis Lāčplēsis pēc tam kļuva par Daugavpils mēru, un viss. Komisijas darbs bija pa tukšo! Ja runājam par kādu citu pilsētas mēru... Ja cilvēks ir vainīgs, viņš jānotiesā. Bet ja visus šos ilgos gadus neko nevar pierādīt, tad tas viss jāpārtrauc. Cilvēki vairs netic tiesu varai. Tiesas procesi rit piecus, septiņus, astoņus gadus... Un tajā pašā laikā to cilvēku atkal ievēlē.
- Vai Latvijas morālais klimats mainās pēc «oligarhu sarunu» publicēšanas?
- Liela daļa cilvēku šīm sarunām nepievērš uzmanību. Pasmejas, un viss. Vai ir vērts taisīt tādu troksni? Nekādu rezultātu taču nebūs. Varbūt tad vajadzētu arī publicēt tās sarunas, ko veica Vienotība pirms nākšanas pie varas? Varbūt atklāt, kā novāca oranžos? Varbūt parādīt, cik tuvu šiem procesiem stāvēja Dombrovskis un kāda bija viņa loma tā laika politikā? Ne tikai viņš, bet arī daudzi vienotībnieki pēc tam tika augstos amatos. Savulaik pa politisko skuju taku aizgāja Latvijas ceļš, Tautas partija, aizies arī Vienotība. Tagad par vēlu meklēt glābiņu un kaut ko kombinēt. Andris Piebalgs, kuru partijas vadībā ielika uz vienu gadu, neko nepierādīja un neizmainīja. Bet mēs jau viņu arī nemanījām, kad viņš bija eirokomisārs. Latvijai no tā nebija nekāda labuma. Poļi, piemēram, par Eiropas naudām uztaisīja pieklājīgus ceļus. Mūsējie deputāti uz Eiroparlamentu aizbrauc tikai pasēdēt un paklausīties. Ja kāds ir ticis amatā, tad citas rūpes nav - kā vien censties tajā palikt.
- Tad jau nekas īpaši nemainās. Cilvēce ir palikusi savā vietā.
- It kā nemainās, un tomēr... Nospiedoši viss. Pat Jāņi bija kaut kādi - ne tādi. Man ir mazliet bail par Dziesmu svētkiem. Es domāju par emocionālo atdevi. Atceros vecos padomju laikus. Tad daudzi cilvēki Dziesmu svētkos raudāja, sevišķi tad, kad nāca Atmoda. Dziesmu svētki vienmēr bija kā protests pret pastāvošo varu. Pret ko tad mēs tagad protestēsim? Man nesen viens TV operators teica, ka ilgi esot jāmeklē kāda seja, ko ielikt kadrā - seja ar pārdzīvojumu. Tagad visi koristi sabāzuši degunus kladēs, jo nezina dziesmām vārdus. Tad jārunā par to, kāda dažkārt ir cilvēku atbildība pret filmēšanos televīzijā, un nereti tas ir ļoti zems līmenis. Ja tu nezini dziesmai vārdus, tad nenāc dziedāt!
- Jūs jau pats kādreiz teicāt: «Kas tas par latvieš dziedataj, kas visam dziesmam vārdus zin no galvs!»
- Jā, kas tik nav bijis: gan mobilajā telefonā vārdus skatās, gan uz plakātiem, kas nolikti pie kājām... Bet ja tu esi savā solokoncertā un jūti, ka klausītāji zālē zina dziesmām vārdus labāk nekā tu, tad vairs īsti labi nav.
- Nav labi arī tas, ka skolās izmirst kori.
- Jauniešiem tā mūsu koru mūzika... Nu, maz interesē. Ir, protams, labi diriģenti, bet tas jau ir profesionālais līmenis. Kāda jēga skolas korim, ja bērniem liek dziedāt Caur sidraba birzi gāju, bet viņi tajā pašā laikā skatās savos mobilajos telefonos kādas ārzemju grupas klipu? Mūsu korīši atdzīvojas tikai tad, kad mūzikas apakšā ir ritms. Un jautājums arī: vai dziedāšanas skolotāji iet līdzi laikam? Bet nevar teikt, ka jauniešus mūzika neinteresē. Interesē! Tūkstoši brauc uz Positivus, uz citiem festivāliem. Taču ar koriem, patiesību sakot, būs problēmas. Ar zēnu koriem jau tagad ir problēmas, ar vīru koriem galīgi iet dēlī. Uz Dziesmu svētkiem varbūt sanāks, bet būs arvien mazāk cilvēku: skolas tiek likvidētas, cilvēki aizbrauc... Taču - kā vienmēr - viss balstīsies uz atsevišķiem entuziastiem. Kā savulaik bija Jānis Cimze, Jāzeps Vītols, Krišjānis Barons...
- Bija kāds gudrinieks, kas atteicās iekļaut Dziesmu svētku repertuārā jūsu leģendāro Manai dzimtenei, kas ir katru Dziesmu svētku teju vai galvenā dziesma. Koristi paši pieprasīja šo dziesmu. Lūk, tās bija emocijas!
- Nuja, no Jāņa Petera teksta baidījās jau padomju laikos: «Vēl nāks piektais gads...» Bet normāls cilvēks to uztver pavisam citādi. Tagad ir visādas Dziesmu svētku padomes, kas lemj, ko dziedāt. Man tikai ir jautājums: vai nezaudējam Dziesmu svētku pamatnozīmi - dziedāšanas svētku nozīmi? Šie svētki sevī iekļauj gan klasiku, gan populāro dziesmu, gan tautasdziesmu. Šo sadalījumu nedrīkst zaudēt. Jālūko, lai dziedātājs nemokās. Tie taču ir amatieru kori, kas brauc uz Dziesmu svētkiem. Padome lemj, ka taisīs lielos, teatralizētos dziesmu svētkus... Tas viss ir skaisti. Bet pamats visam taču ir dziesma. Visādas izdarības un uguņošana - tās ir tikai piedevas, jo galvenais ir dziesma, tikai tajā ir emocijas.
- Vienā no koncertiem Dzintaru koncertzālē jūs publikai piedāvājāt jaunu dziedātāju - Dināru Rudāni. Arī tas bija emocionāli.
- Nevaru noslēpt: gatavoju šo meiteni rudens koncertam. Pirms pāris gadiem tieši tāpat gatavoju Agnesi Rakovsku, un man ir žēl, ka viņa tagad kaut kur pazudusi - droši vien tā Eirovīzija viņai «iesita»... Viņai noteikti vēl jāstrādā ar saviem grimiem, tērpiem. Agnese ir ļoti interesanta un talantīga. Kad es palaižu dzīvē savus jaunos dziedātājus, tad - aiziet! - un viņi piedalās visur. Tagad pilsētas svētki ir katru otro dienu, bet viens otrs saka, ka mēs slikti dzīvojam. Un šajos svētkos piedalās mani dziedātāji. Viens no populārākajiem ir Normunds Rutulis: viņš labi brauc ar auto un paspēj dienas laikā uz četriem koncertiem...
- Nesen tupināja aiz restēm maksātnespējas administratorus. Jums nebija nekādu emocionālu pārdomu šajā sakarā? Jūs Krājbankā pazaudējāt milzīgu naudu...
- Ir radīta tādu cilvēku grupa, kas saņem naudu faktiski ne par ko. Turklāt viņi saņem mūsu - noguldītāju - naudu. Viens no administratoriem esot nopelnījis kādus 11 miljonus eiro... Es jau nebiju vienīgais, kas tur pazaudēja nopelnīto. Tas ir pazemojoši un pretīgi. Neviens jau badā nenomirs, bet tad, kad tu redzi, ka par tevi vienkārši ņirgājas... Neaizmirsīšu arī Satversmes tiesu, kas mūs visus uztaisīja par muļķiem: kā mums paskaidroja - ja tiesas lēmums būtu mums, noguldītājiem, par labu, tad valstij būtu milzīgi zaudējumi... Bet mēs te varam izteikties no rīta līdz vakaram, neviens mūs neņem par pilnu, mums spļauj virsū. Es godīgi savā zemē dzīvoju un strādāju, bet mani apzog. Savukārt visi cilvēki, kas bija vainīgi šajā bankas situācijā, jau ir iekārtoti vai iekārtojušies labos amatos, un ne gailis pakaļ nedzied.
- Nākamgad Saeimas vēlēšanas. Gaidāt ar nepacietību?
- Kas tur ko gaidīt... Kam mums tie simt deputāti vajadzīgi? Pārāk dārgs šis projekts. Visu izlemj kaut kāda koalīcijas padome. Bet ko tad pārējie? Redzu, ka nekādu efektīvu darbošanos no turienes nevar sagaidīt. Un kādas mums tās partijas? Ko tās pārstāv? Pārsimt cilvēku?
- Nu kā? Lūk, top jauns politiskais veidojums - Viņķeles sorosītpartija, kas grasās startēt uz Saeimu.
- Nelieciet man smieties. Lielākā Latvijas iedzīvotāju daļa jau smejas. Visas šīs partiju lietas, visas tās kombinēšanas ir tik pazīstamas... Tāpat kā tās sarunas, kas publicētas - tur taču viss jau sen zināms. Lai tie sarunu noklausītāji kādreiz ieraksta, kā mēs, muzikanti, sarunājamies... Vai dieniņ! Zināt, par visu mēs runājam, bet par pašu galveno - ne.
- Un tas būtu?
- Kurā vietā mums uzstāties? Rīgā joprojām nav koncertzāles. Kad uz Rīgu atbrauca Mariss Jansons, ar kuru man bija gods kopā muzicēt, šāda koncertzāle bija ļoti nepieciešama, bet tādas nebija. Domāju, savākt 2000 klausītāju nebūtu problēmu. Es savulaik biju viens no tiem, kas ierosināja nojaukt Kongresu namu un tā vietā uzbūvēt modernu koncertzāli. Pietika man izmuldēties, lai panāktu, ka Kongresu namu atzīst par... padomju arhitektūras pieminekli.
