Līgo svētki un Jāņi tiek daudzināti kā īpaši svarīgi gada ritumā, jo tad daba ir pilnā plaukumā un spēkā, un tieši šajā laikā nepieciešams izdarīt dažas būtiskas lietas.
Zāļu sieva Līga Reitere no Ventspils uzsver, ka jādara ir nevis tāpēc, lai nākamais gads līdz nākamajiem vasaras saulgriežiem būtu veselīgs, ražīgs un veiksmīgs, bet tāpēc, lai katra nākamā diena tāda būtu un būtu gandarījums par piedzīvoto.
«Jo labs gandarījums dod arī labu turpinājumu tam, kas seko pēc piedzīvotā. Viens domā, ka viņam seko vesels gads, cits domā, ka viņam seko nākamais rituāls, cits - ka nākamās paaudzes, vēl cits - laimīga dzīve. To, kas seko, es nekad nemēru laikā, dienā, gadā, mana dzīve rit no notikuma uz notikumu, no brīnuma uz brīnumu. Laikā neko nevar izmērīt, laiks nav tverams, šodiena ik mirkli kļūst par vakardienu,» saka Līga Reitere. Zāļu sieva Neatkarīgajai atklāj to, ko uzskata par obligāti paveicamo vasaras saulgriežos.
F64
- Jāpiedzīvo apstāšanās, lai saplūstu vienā veselumā ar to, kas ir apkārt, jo tikai tad saulgriežus var piedzīvot. Vislabāk būtu apstāties dabā, pļavā, bet, ja tas nav iespējams, tad apstāties vajadzētu mājās, sētā vai vēl šaurāk - savā istabiņā, savā kaktiņā. «Apstājoties visvairāk var dabūt, kustoties var aizskriet garām. Piedzīvot var tad, ja apstājas, ļauj ieplūst sevī.»
- Jālasa jāņuzāles. Tieši šajā laikā daba ir pilna spēka, viss zied, tāpēc noteikti ir jāsalasa jāņuzāles. Zieds ir mīlestības plaukums, ziedēt - mīlestībā būt, ziedot - mīlestību otram dot. «Ziedēšana ir ilgstoša darbība, tātad - ilgstoši būt mīlestības plaukumā,» skaidro Līga Reitere. «Vajag baudīt ziedēšanu, tajā būt, pašam ziedēt un ar to dalīties.»
- Jāuzpin vainags, un tas katram jādara pašam. «Sievas gods ir galvas rota, jo augstāks par galvu ir tikai gods, un virs galvas liek to, kas izceļ godu,» uzskata Līga Reitere. Par nabagu vainagu viņa uzskata tādu, kurā ir ziedu vienveidība, jo - kāds vainags, tāda dzīve. Trejdeviņu ziedu vainags nozīmē daudzveidību. Tāpēc sievām jāuzpin tādi vainagi, kur tiešām ir trejdeviņi ziedi, lai dzīvē nav vienveidības, bet lai tā ir tik grezna, cik grezns ir vainags. Un vēl tam jābūt stipram, bet tas nebūtu jāpanāk ar auklu, bet tieši ar pinumu. «Es negribu tādu dzīvi, kur mani ar auklu jāpiesien pie vietas, es gribu, lai viss manā dzīvē pats cieši turas kopā kā pinums un nekas nav jāpiesien.» Līga Reitere vainagu iesaka pīt, pamatā ņemot smilgas, un pīt kā bizi, turklāt ņem pa trim smilgām katrā rokā. «No trim sākas ģimene, jo divi vēl nav ģimene, bet tikai pāris, un no trim paaudzēm sākas dzimta, jo divas paaudzes vēl nav nekāda dzimta. Kad sāk pīt, tad saliek krustā, un - kad krustcelēs iziet, tad cer satikt līdzvērtīgu, stiprāks ar vājāku kopā neturas, viens lūst, otrs - vāji liecas. Svarīgi arī tas, ka, šādi pinot, visas smilgas, tēlaini runājot - māte, tēvs un bērni, katrs savā reizē ir pa vidu, centrā, un tieši to arī ģimene māca - katrs kādreiz ir centrā. Tā ģimenes bize tinas. Nevis ka vecāki visu laiku ap bērnu tinas. Un šādu savienību, kur pamats ir ciešs, var arī dažādi greznot.» Meitenes vainagus galvā var likt tikai tad, kad jau var un prot stāju turēt, tātad - arī galvu. Un galvu rotā līdz sirmam vecumam, kamēr galvu var noturēt. Guļošam sirmgalvim vainagu galvā nestutē, jo tad tiek aizskarta cilvēka gods un cieņa, liekot galvā rotu, ko cilvēks pats nevar ne uzpīt, ne noturēt. Jāņu vainagu no ozolu lapām var likt galvā lieli puiši tikai tajā vecumā, kad savu augumu jau var noturēt kā ozols, bet līdz tam puišiem jāiztiek bez galvas rotas. «Mazu puiku nevar salīdzināt ar ozolu, bērns nav liels kā ozols, varens kā ozols, izturīgs kā ozols. Puiši ozolu vainagu liek galvā tad, kad viņu pašu var salīdzināt ar ozolu, teikšu tā - randiņu vecumā, kad jau sāk sievas lūkoties. Līdz tam puišiem nav nekāds vainags, arī ne ziedu, protams, arī ne alus, līdz tam viņi ir puikas, kas var dauzīties, lēkt un kūleņus mest, pie mammas brunčiem pieskriet, tēvam pie rokas pieķerties. Tādam, kurš vēl dauzās, vainagu galvā nevajag, bet tas, kurš vairs nav skraidītājs, tam jau vajag ozolu lapu vainagu.» Ja noslinko uzpīt vainagu, tad nav arī jābrīnās, ka svētkus nepiedzīvo, uzskata Līga Reitere.
- Jāuzvelk balts krekls. «Ne vienmēr balts krekls ir balts pēc krāsas, bet aiz tīrības, citreiz tas ir balts aiz tā, ka jauns un nelietots. Baltu ņēmu, baltu vilku, baltu manim vajadzēja/Lai manim balta saule/Balts bij' dieva padomiņš.» Tātad - svētkos ir jāvelk kaut kas jauns, tīrs, ne jau obligāti ģērbjas baltās drēbēs, bet tas nozīmē - tīru, ja iespējams - jaunu. Būtu labi vilkt tautas tērpu, var arī stilizētu tautas tērpu, vai vismaz pielikt kādu tautisku rotu, lai parādītu savu saistību ar savas tautas tradīcijām. Tām sievām, kas svin, ģērbušās biksēs, zāļu sieva atgādina, ka svarīgi ir ģērbties brunčos, lai skurbošais un auglīgais gaiss tiek klāt miesai, lai ķermenis to var ieelpot. Ieteicams arī pagulēt zālē, basām kājām staigāt pa zemi. Svarīgi apjozt jostu. «Savāktībai, lai neatļautos dažādas vaļības. Nevajag tautasdziesmas nepareizi tulkot, jo īpaši par papardēm...»
- Cienasts. Jāņu laiks ir laiks, kad piedzimuši teļi, kad ir daudz stipras zāles, ko govīm ēst, tas nozīmē - ir stiprs piens, un tātad arī piena produkti ir tie, ar kuriem šajā laikā bagātina svētku galdu - ēdieni no biezpiena, siers, protams, nevajag aizmirst arī par sūkalām. Tā kā līdz Jāņiem visiem dārziem jābūt izravētiem, tieši sūkalas noderēs roku kopšanai. Sūkalas arī dziedē pārsauļotās rokas un plecus. Un pēc lustīgas līgošanas sūkalas noderēs pārdancoto kāju sāpju remdēšanai. «Biezpienmaize, pīrāgi un siers būs gana cienastam,» uzskata Līga Reitere. «Jāņi nav šašliku laiks. Kurš tad mušām par godu lopu kauj? Kur tad karstumā gaļu turēs, senos laikos Jāņos gaļu neēda. Ja kaut ko kāva ar’, tad kaut ko mazāku, teiksim, kādu putnu.»
- Jādzied līgodziesmas. Vārds «līgo» nozīmē «lai top, lai piepildās», un tāpēc ir jāapzinās, pēc kāda teksta saka «līgo». Līgo dziesmas jeb līgotnes ir ļoti stipras dziesmas, ar kurām var piepildīt lielu vēlēšanos par pilnību, auglību, ziedēšanu, dzimtas, mājas un sētas stiprināšanu. «Un kas var apdziedāšanas dziesmai pretī turēt, tas prot sarunāties rituālu valodā. Apdziedāšanas dziesmās svarīgs ir nevis tiešais teksts, bet zemteksts, un, kas izvairās vai kaunas sadzirdēt apdziedāšanās tiešo tekstu, tas zemtekstu nemaz nedzird un tā arī nemaz neuzzina, par ko ir runa īstenībā.»
- Jāsakopj sava dzīves telpa. Lai vai cik liela ir saimniecība, tai jābūt savestai kārtībā, lai nevar aizdziedāt netīrus kaktus pat tad, ja neviens ciemiņš ar dziesmu neatnāk. Māju vajag arī pušķot. Un nevis krāmu un pekeļu čupai aizspraust priekšā meiju, lai neviens neredz to, bet patiešām vajag sakārtot savu dzīves telpu, vajadzīgo nolikt vietās, nevajadzīgo - izmest. Patiesībā lielā tīrīšanas talka bija jādara jau pavasarī, ideālā gadījumā tagad aktuāla ir tikai pušķošana. Un tomēr - ja tas nav izdarīts, tad tagad ir pēdējais laiks to paveikt. «Māju grezno ar jaunām meijām, daži arī aizsprauž pīlādža zaru aizdurvē vai virsdurvē, jo pīlādzis ir aizsardzībai. Tā jau nav - uzliks pīlādža zaru, un vairs nebūs durvis ciet jāslēdz, bet ticējumi vēsta, ka pīlādzis stiprina imunitāti, nodrošina aizsardzību, un tādēļ pīlādzi liek mājā, domājot par to, lai būtu stiprums un aizsardzība pašam, ģimenei, dzimtai un mājai. Senie latvieši mājā grīdu izkaisīja ar kalmēm, jo tagad sākas lielais odu un mušu laiks, bet kalmes atbaida dažādus insektus. Protams, var arī nekaisīt pa grīdu, bet ielikt vāzē, sagriezt, salikt kādā traukā, nolikt sev ērtā vietā. Galvenais, lai smaržo.»
- Iedegt uguni. Saulei rietot, vajag iedegt uguni - pūdeli, ugunskuru vai, ja nav citu iespēju, kamīnu vai tikai sveci. «Normāls latvietis iet līgot dabā.»
- Sagaidīt saules lēktu. «Kāda gan jēga vispār svinēt, ja nesagaida rītu? Tā ir gada īsākā nakts, tajā nedrīkst gulēt! Vajag visu nakti sevi nodarbināt, jēgpilni nodarbināt. Dziesmas, danči, rotaļas, sarunas pie ugunskura... Būt kopā «no - uz». Jo Līgo nakts ir kā laipa, kā tilts no - uz.
- Nomazgāties rasā. Kaut vai ar roku pār zāli pārvilkt, pēc tam - pār seju, rokām... Labi būtu plikam iegulties rīta rasā. Var arī garā kreklā pavārtīties rasā, pēc tam šo kreklu izžāvēt un nolikt plaukta dziļumā, lai būtu brīdī, kad īpašs spēks vajadzīgs. «Interesantākais ir tas, ka gads paiet, bet krekls nav no plaukta izvilkts. Jo vienmēr, kad pienāk kāds grūts brīdis, teiksim, slimošana, tad vienlaikus arī šķiet, ka var būt vēl grūtāk, ka nav ko tērēt šo spēku. Un tā gads tiek pārlaists viegli.»
