Dziedātājai Lienei Kinčai šī sezona aizrit Vāgnera zīmē, ar jaunām lomām, panākumiem un debijām vairākos Eiropas operteātros.
Kopš pirmā valkīru ansambļa Rīgas gredzenā šogad aprit desmit gadi. Pa šiem desmit gadiem daudz kas mainījies. No LNOB kora mākslinieces izkūņojusies pārliecināta un pārliecinoša soliste, trenēta, kopta un skanīga dramatiskā soprāna īpašniece ar strauji attīstošos karjeru. Brīvmāksliniece kopš 2014. gada, nule nomainījusi aģentūru, Liene savos trīsdesmit piecos gados dzied Beļģijā, Šveicē, Itālijā, rudenī debitēs Vīnes Theater am der Wien, labi pazīst operas industrijas saules un ēnas puses, bet ne pret ko to nemainītu. Varbūt pret jau iemēģināto vokālās pedagoģes misiju tālākā nākotnē. Šonedēļ viņa atgriežas Rīgā, lai dziedātu sev šobrīd aktuālo Elizabetes lomu Vāgnera Tanheizera jauniestudējuma pirmizrādēs.
- Vai tiesa, ka tu atteicies no Klīstošā holandieša Barselonas Liceu teātrī Rīgas Tanheizera dēļ?
- Tā īsti nevar teikt, jo Tanheizers Rīgā bija ieplānots senāk. Taču aprīļa vidū man piezvanīja aģents, un, zinot, ka šajā sezonā man bija aktuāla Zentas loma (lomas debiju Liene piedzīvoja pagājušā gada oktobrī Flāmu operā Antverpenē - L.M.), informēja, ka saņemts atteikums no Anjas Kampes, un piedāvāja man tagad, maijā, burtiski šajā nedēļā, nodziedāt vairākas izrādes Barselonā. Es palūdzu dienu pārdomām, jo, protams, piedāvājums bija vilinošs, sevišķi tādēļ, ka Holandieša lomā bija paredzēts Egils Siliņš. Aģentūra solīja ar Rīgu visu nokārtot, respektīvi, atsakot Tanheizeru, man par to nebūšot jāraizējas. Taču sirds man teica, ka šoreiz jātur Rīgai dotais vārds, un tā nu esmu šeit. Ja man būs lemts dziedāt Liceu teātrī, gan jau tas agrāk vai vēlāk notiks.
- Atskatoties pagātnē, šķiet, ka cikls Nībelunga gredzens Rīgā tevi ir iebīdījis Vāgnera repertuārā, kurā arī tava balss ir uzplaukusi Eiropas kontekstā. Vai tu esi kļuvusi par Vāgnera soprānu?
- Tas varbūt ir mazliet par skaļu teikts. Dziedāt Vāgneru man nekad nav bijis pašmērķis. Taču tā ir sanācis, ka manai balsij tas der un skan. Man vispār nepatīk šie «plauktiņi», lai gan šobrīd tie ir ļoti populāri - ja tu dziedi Vāgneru, tad tu nedziedi neko citu. Taču toreiz, 2007. gadā, dziedot Gerhildi astoņu valkīru korī, man likās, ka esmu baigi krutā meitene, jo salīdzinājumā ar Anīnu Traviatā vai Keitu Pinkertoni Mme Butterfly, ko es toreiz dziedāju, es sapratu, ka varu nodziedāt kaut vairāk nekā parasts soprāns. 2011. gadā es dabūju Baireitas stipendiju, tad arī pirmoreiz sagatavoju Zīglindes skatu no Valkīras, un man tas ļoti iepatikās. Nelielās 3. Nornas un Reinas meitas Voglindes lomiņas Dievu mijkrēslī tajā pašā gadā jau var saukt par likumsakarību, bet 2013. gada Gredzenā es jau biju izaugusi līdz lielākām lomām - Zīglindei Valkīrā un Gutrunai Dievu mijkrēslī. Toreiz gan ar vācu valodu biju stipri uz jūs. Man ļoti palīdzēja diriģents Korneliuss Meisters, kas pacietīgi strādāja vairākus mēnešus, lai dabūtu vajadzīgo rezultātu. Togad festivāla Dievu mijkrēslī es dziedāju visas trīs lomas - 3. Nornu, Gutrunu un Voglindi! Tagad, kad stāstu, kā toreiz visu laiku skraidīju pārģērbdamās, visi brīnās. Iznāk, ka Vāgners mani aizveda prom no Rīgas, un pateicībā es šeit atgriežos Vāgnera operas jauniestudējumā.
- Tu dziedi gan krievu, gan itāļu, gan vācu repertuāru. Kurš tev ir tuvāks sirdij?
- Es ļoti mīlu Verdi, tomēr sirdij tuvāks man laikam ir vācu repertuārs. Ar Pučīni vispār ir tā, ka es to labprātāk klausos nekā dziedu, kaut kādā mērā Pučīni man pat šķiet bīstamāks par Vāgneru, jo tur orķestrī kāds instruments visu laiku dublē balsi, it kā raizētos, ka solists pietiekami neizskanēs, un tas negribot ved uz kliegšanu. Otrkārt, tā kā es esmu diezgan racionāla būtne, man tās verisma cilvēciskās kaislības šķiet mazliet pārspīlētas, izkāpinātas. Vācu repertuārā, sevišķi Vāgnerā, es sajūtu to garīgo vertikāli, tiekšanos pēc kaut kā augstāka par zemes dzīvi un tās kolīzijām.
- Vai tas sasaistās arī ar Elizabetes tēlu Tanheizerā?
- Elizabete ir ļoti tīra, šķīsta un tik stipra savā ticībā augstākajam, ka viņu nekas nebiedē. Nav runa par ārējām reliģiozitātes izpausmēm, piemēram, iešanu baznīcā katru dienu, bet par tādu iekšējo mieru un pārliecību par to, ka tu neesi viens, ka kāds par tevi ir visu laiku nomodā, un tas dod spēku. Man šķiet, tā ir lieta, kā daudziem mūsdienās pietrūkst. Elizabete grib glābt Tanheizeru, bet vēl vairāk viņa caur Tanheizeru grib glābt arī sevi. Man ir svarīgi saprast atveidojamā tēla motivāciju, un Elizabeti, man šķiet, es saprotu. Vokāli tā nav grūta loma, es to apguvu pēc Hrizotemīdas Riharda Štrausa Elektrā, kas ir simtreiz grūtāka, tāpēc paradoksālā kārtā Elizabete man pat šķita kā atpūta, lai gan Vāgneram pat nelielās lomās vienmēr ir ko pacīnīties.
- Flāmu operā tu vairākos iestudējumos strādāji kopā ar operu režijas izslavēto enfant terrible Kaliksto Bieito. Pastāsti par šo pieredzi!
- Man ļoti patīk strādāt ar Bieito! Visa tā spļaudīšanās par viņa iestudējumiem, kuros ir plikņi, sekss, vardarbība un tamlīdzīgi… Estētika var nepatikt, bet tur viss ir simtprocentīgi pamatots! Tas, kā Bieito strādā ar dziedātājiem, kā viņš runā un kādas stīgas viņš tevī pamodina, liek izrādēm dzirksteļot - es ikreiz izeju uz skatuves izstāstīt enerģētiski piesātinātu stāstu. Jau no mūsu pirmā kopīgā iestudējuma - Šostakoviča Mcenskas apriņķa lēdijas Makbetas Flāmu operā - es apmēram sapratu, kas viņš ir par cilvēku, ko viņš patiesībā grib vēstīt. Atšķirībā no daudziem režisoriem Bieito dziedātājus nemoka, pat var teikt, ka liek mierā, nedod instrukcijas, kur kurā brīdī jāiet un kas jādara. Viņš dod tēmu, un dziedātājam ir tā jāuzaudzē, jāpiepilda ar saturu, dziedātājam ir jābūt aktīvam, lai jebkuru lomu padarītu par savu, ir jābūt savai telpai, kur sajust, izpaust sevi. Bieito necieš stulbumu, aprobežotību un vienaldzību. Bet viņš ļoti respektē cilvēkus, ar ko kopā strādā, un viņam ir lieliska komanda - dramaturģe, scenogrāfe, gaismotājs. Un robežas jau lielā mērā novelk arī dziedātājs, piekrītot vai nepiekrītot kaut ko darīt. Man, piemēram, nebija pieņemami, ka Aksiņjai būtu jānorauj krūšturis, Bieito teica okey. Izvarošanas skatā es tiku izvārtīta pa slapjiem kosmētiskajiem māliem, inscenējot dubļus, bet man īpašu iebildumu nebija, toreiz ar kolēģiem smējāmies, ka ir pat savs, uz ādas sajūtams labums no regulāras vārtīšanās šajos dubļos. Toties teatrālais efekts - nepārspējams!
- Kā tu esi mainījusies profesionāli, kopš dziedi Eiropā?
- Ir lielāka slodze. Vienmēr jābūt formā, jābūt gatavai. Vai es esmu izaugusi? Nezinu, dziedātājs jau aug ar katru lomu, visu laiku attīstās, tas gan jau būtu noticis arī šeit, ja es nebūtu tik ātri aizbraukusi prom. Es melotu, ja teiktu - katru uzstāšanos Rīgā gaidu kā svētkus, mājās tomēr ir ļoti grūti dziedāt, sirsniņa dreb un trīc. Bet tajā pašā laikā es saprotu, ka lielas atšķirības nav, kur dziedāt. Svarīgākais ir atmest ego. Uz skatuves jāiet kā plikam, apzinoties, ka tu kalpo augstākajam, ka tu esi tikai instruments viņa rokās un ka tev jābūt pateicīgam par to, ka tev ir šāda dāvana. Ja sāc domāt par savu statusu, ko citi padomās, censties sevi pierādīt un izrādīt, baidīties no neveiksmes vai sevi pārmēru kritizēt, tā ir sava ego barošana. Apzinoties savu atrašanos uz skatuves kā kalpošanu, atkrīt visādi stresi, uztraukumi.
- Šī tev ir bijusi krāsaina, bagāta sezona. Kas ir būtiskākie momenti?
- Lomas debija man bija tikai viena, bet nozīmīga - Zenta Klīstošajā holandietī. Zentas loma ir apvīta ar daudziem mītiem, piemēram, ka ar to ir viegli pazaudēt balsi, jo grūti pārskanēt orķestri. Taču es to redzu pavisam citādi. Man ļoti paveicās ar režisori Tatjanu Gurbaču, kura veidoja šo tēlu kā jaunu, nepieredzējušu meiteni, kāda Zenta arī ir libretā. Ir izveidojies nepareizs priekšstats, ka skaļš orķestris obligāti paredz, ka dziedātājam jābļauj. Zenta nav Brinhilde, bet daudziem tāds priekšstats rodas, droši vien no tā, ka parasti uz skatuves uznāk ražena dāma ap četrdesmit pieciem gadiem un ar savu skanējumu pievieno artavu mītam par Zentu kā bļaujamo lomu. Klīstošajā holandietī ir skaidri saklausāmas Mendelszona, Bēthovena ietekmes, līdz ar to šī loma dziedama atšķirīgi no vēlīnā Vāgnera. Un izskatās, ka Zentu man vēl nāksies dziedāt atkal un atkal. Tikko atteicos no minētā piedāvājuma Barselonā, bet pavisam drīz, jūnija beigās un jūlija sākumā, braukšu dziedāt arī Oberamergavā Vācijā, starp citu, ar Aināru Rubiķi pie diriģenta pults. Elizabete Tanheizerā nesa vairākas debijas dažādos teātros - Venēcijas La Fenice, Bernē, tā ir arī iemesls atkal dziedāt Rīgā. Šajā sezonā ir bijis ļoti daudz Vāgnera, pat mazliet par daudz. Tāpēc es gaidu nākamo gadu, kur varēšu mazliet atkal pievērsties citam repertuāram.
- Metīsies no Vāgnera pie Verdi?
- Ar Vāgneru man aizpildīts laiks līdz jaunajam gadam - došos uz Vīni, Theater am der Wien, kur Tatjana Gurbača iestudē jaunu gredzena ciklu, kur man būs gods dziedāt Zīglindi un Gutrunu, pilnveidojot, attīstot jau zināmas lomas. Taču piedāvāta arī Leonoras loma Verdi Trubadūrā Bernē. Man vispār tā loma īpaši nepatīk, labprātāk dziedātu Amēliju Masku ballē, ar kuru savulaik debitēju Rīgā, taču man vajadzēja izvēlēties starp Leonoru un Štrausa Salomi, kas ir mana sapņu loma, taču šobrīd vēl nejūtos tai gatava. Tā ka būs Leonora. Nāksies pārslēgties uz itāļu repertuāru, tur strādā pilnīgi cita tehnika, citi muskuļi, būs interesanti. No Vāgnera jau es vaļā netikšu, sekos Elza Vāgnera Loengrīnā Antverpenē, kuru jau man vajadzēja dziedāt pirms diviem gadiem, bet toreiz tas īsti nebija iespējams blīvā kalendāra dēļ. Bet vispār man gribētos dziedāt Mocartu. Es nekad neesmu Mocartu dziedājusi uz skatuves, bet, strādājot operas korī, biju sagatavojusi gan donnu Elvīru, gan Vitēliju, un man gribētos tās nodziedāt. Pašlaik ar aģentiem apspriežam šādu pavērsienu. Ir lieli teātri, kam vajag lielas balsis Mocartam, īpaši Amerikā. Starp citu, Vāgners un Mocarts opermūzikā nereti iet roku rokā, tehniskie elementi ir līdzīgi, par spīti vispārzināmajām atšķirībām, šiem komponistiem ir daudz kopīga.
- Tu tikko nomainīji arī aģentūru.
- Jā, sapratu, ka šobrīd ir īstais laiks to darīt. Esmu gatava lielākiem teātriem, lielākām skatuvēm un jauniem izaicinājumiem. Šobrīd skaidrība par plāniem ir līdz 2020. gada beigām, bet jau ir iezīmēti arī tālāki plāni. Pēc debijas Venēcijā saņēmu piedāvājumu no aģentūras Primafila artists, kas strādā ar katru mākslinieku individuāli, ir ieinteresēti individuālajā attīstībā. Opera4you, mana līdzšinējā aģentūra, strādāja ļoti labi, tomēr tā bija milzīga mašinērija, kur es biju tikai viena no ļoti daudzajiem viņu pārstāvētajiem dziedātājiem - man piedāvāja tikai jau pārbaudītas, nodziedātas lomas, piemēram, Zentu, Aīdu, Elizabeti, neinteresējoties, ko es gribētu dziedāt nākotnē, kā es plānoju attīstīties, kurā virzienā iet.
- Kas šobrīd tev ir labākais padomdevējs profesionālā ziņā?
- Man ir regulāri pedagogi un ļoti labi kouči. Pašlaik es strādāju ar Kirstenu Šoteldreieri - Amsterdamā dzīvojošu vācu valodas treneri. Viņa ļoti daudz strādājusi Baireitā ar Vāgnera solistiem. Man laimējās ar viņu iepazīties Antverpenē, strādājot pie Tanheizera, kur titullomā debitēja viņas ilggadējs audzēknis Burkhards Frics, kuru es tobrīd zināju kā ļoti lirisku tenoru. Šobrīd mēs strādājam kopā jau divus gadus, un es viņai ļoti uzticos, jo man šobrīd ir daudz vācu repertuāra, un Kirstena ļoti labi var palīdzēt sakārtot ne vien tehniskos, bet arī emocionālos aspektus, kas ir tikpat būtiski. Viņa ir meistars. Kirstena Šoteldreiere strādā kā koučs arī pie Tanheizera jauniestudējuma LNOB. Daudz mācos arī no saviem kolēģiem, gan pieredzējušiem meistariem, gan tiem, kuriem mēģinu palīdzēt pati. Ļoti daudz priekšā pasaka arī ķermenis, sajūtas, vajag tikai ieklausīties. Esmu apguvusi Feldenkraisa metodi, ci-gun vingrojumu kompleksu un citus veidus, kā sakārtot sevi fiziski un enerģētiski, lai no šo jomu nekārtībām neciestu profesionālais sniegums.
- Vai tu redzi sevi kā vokālo pedagogu nākotnē?
- Jā, noteikti. Man tas ļoti patīk un aizrauj. Bet tā ir arī milzīga atbildība, sūtība - tavās rokās burtiski tiek iedota otra cilvēka dzīve, un tu vari to pavērst panākumu virzienā, bet vari arī sagraut. Ļoti jāpārdomā, ko tu saki, turklāt katram cilvēkam ir jāsaka kaut kas cits. Un nevar vienkārši atstrādāt apmaksātu laiku. Tas ir jāpiepilda ar saturu, kas ir vērtīgs gan vienai, gan otrai pusei, es arī ļoti daudz iemācos, kad kādam kaut ko mācu. Tieši tāpat kā uz skatuves, arī pedagoģijā nedrīkst kalpot savam ego - mēģināt pierādīt, ka tu tagad kādam kaut ko iemācīsi par katru cenu. Tad labāk to nedarīt vispār. Pašlaik man gan nav pārāk daudz laika pedagoģijai, bet es ļoti ceru ar to nodarboties arvien vairāk.
***
Liene Kinča
• Operdziedātāja, soprāns
• Vokālo mākslu apguvusi Latvijā pie pedagoģes Margaritas Gruzdevas, 2006. gadā absolvējusi Latvijas Mūzikas akadēmiju Sergeja Martinova klasē. Papildinājusies pie Irēnas Milkevičutes, Ingrīdas Kaizerfeldes, Deivida Džonsa, šobrīd sadarbojas ar pedagoģi un vokālo kouču Kirstenu Šoteldreieri.
• Līdztekus studijām strādājusi LNOB korī. Kā soliste debitējusi 2005. gadā ar Karolkas lomu Leo Janāčeka operā Jenūfa.
• 2010. gadā debitēja Verdi Masku ballē Amēlijas lomā. Sekoja Kņaze Dvoržāka Nārā, Māsa Andželika un Džordžeta Pučīni Triptihā, Ļiza Čaikovska Pīķa dāmā un titullomas Verdi Aīdā un Pučīni Toskā. Atveidojusi arī vairākas lomas Riharda Vāgnera operās - Trešā Norna un Voglinde, vēlāk arī Gutruna Dievu mijkrēslī (2011), Zīglinde Valkīrā (2013), Elizabete Tanheizerā (2017).
• 2011. un 2013. gadā saņēmusi Latvijas gāzes gada balvu operai nominācijā Labākā operas soliste. Kopš 2014. gada - brīvmāksliniece.
• Regulāri uzstājas Flāmu operā Antverpenē. Loms: Aksiņja Dmitrija Šostakoviča Mcenskas apriņķa lēdijā Makbetā (2014), Hrizotemīda Riharda Štrausa Elektrā (2014), Zenta Riharda Vāgnera Klīstošajā holandietī (2015), Elizabete Tanheizerā (2016). Ar Elizabetes lomu debitējusi Venēcijas Teatro La Fenice un Bernes operā (2017).
