Personības: Baiba Bartkeviča: Esmu pēc dabas ļoti neatkarīga 6 komentāri
 
Personības

Baiba Bartkeviča: Esmu pēc dabas ļoti neatkarīga

 
Ilze Zvēra/F64

Pasaule Lielajā dzintarā – tā sauc oriģinālo un nekur citur neizbaudāmo koncertprogrammu, kāda šogad visa gada garumā būs baudāma Liepājas koncertzālē Lielais dzintars. Desmit koncerti, daudzveidīgi mākslinieki un žanri, katrs savā ziņā unikāls. Atliek vien sekot notikumu afišai un meklēt savai gaumei piemērotāko pasākumu.

Šis projekts ir Liepājas koncertzāles Lielais dzintars mākslinieciskās vadītājas Baibas Bartkevičas lolojums, un Neatkarīgās saruna par to, ko mūziķim un ne tikai mūziķim dod iešana pasaulē un nemitīga kultūras procesa izbaudīšana.

- Kāpēc izvēlējāties studēt diriģēšanu, kas ir viena no tādām klasiskām vīriešu nodarbēm? Turklāt arī Latvijā nekādu īpašo perspektīvu taču nebija.

- Es esmu ļoti uzņēmīga un aktīva. Man vienmēr patikusi organizēšana, iedvesmošana. Tas ir man raksturā - tāds vadītājas vai līderes sindroms. Es taču gribēju būt aktrise! Nu kā, man tētis pazīstams aktieris, visa šī skatuves māksla un pasaule, komunikācija ar skatītāju - tas mani ļoti interesēja. Mans tētis bija pret to, ka es varētu būt aktrise. (Smejas.)

- Varu iedomāties!

- Viņš nezin kāpēc bija pārpratis un domāja, ka vēlos būt aktrise, jo gribu uzvilkt skaistas kleitas, bet tas mani galīgi neinteresēja. Bet tā viņš mani visu laiku virzīja nost no šīs domas, un es aizgāju pa mūzikas ceļu. Sāku kā pianiste, bet diriģēšana izauga no tā. Klavieres - tas man šķita vientuļš darbs, diriģēšana ir citu uzrunāšana, suģestēšana, savas interpretācijas iznešana un, protams, arī muzicēšana. Man ir laba dzirde, tāpēc skolotāja ieteica, lai eju uz diriģentiem. Es arī aizgāju, pabeidzu mūzikas vidusskolu, iestājos Mūzikas akadēmijā diriģentos.

Es šādās kategorijās - vīrietis, sieviete - nemaz nedomāju un neciešu šo loģiku. Esmu diezgan emancipēta, bet nu katrā ziņā akadēmijā, kur bija pilns ar brašajiem Dārziņskolas puišiem, neviens mani, tādu jestru Liepājas meiteni, droši vien par pilnu neņēma. Patiesībā man labi gāja, bet laime vai nelaime tā, ka augstskolu pabeidzu ļoti jauna. Divdesmit divi gadi. Tas ir laiks, kad diriģentam būtu jāiedziļinās mūzikā, jāapgūst interpretācijas māksla, tomēr reālā situācija bija tāda, ka vienīgais ko varēju darīt - iet uz laukiem mācīt kori. Šajā realitātē, protams, arī ir savs skaistums, bet man likās, ka neesmu gatava tādam darbam vai vismaz tas nav tas, ko esmu gribējusi.

Un tad nāca dziedāšana, skatuve, ko vienmēr esmu vēlējusies. Zināju arī, ka gribu studēt ārzemēs, paskatīties, kas ir aiz horizonta, jo tolaik jau biju izbraukājusi dažādas starptautiskās nometnes, izmantojot dažādas jauniešu iniciatīvas. Es iestājos Beļģijas Ģentes augstskolā, lai apgūtu vokālo mākslu. Šis stāsts ir ļoti garš, gandrīz divdesmit gadu garumā, bet tā es aizgāju uz dziedāšanu. Lūk, arī iemesls, kāpēc neturpināju diriģēšanas ceļu, kas man ļoti patika, jo tas taču ir liels gandarījums - nostāties visiem priekšā, lai pēc tavas rokas kustības sāk skanēt mūzika, un tu nosaki, kā tā skan. No vienas puses, tā ir milzīga pašatdeve, no otras - ļoti daudz saņem arī atpakaļ.

- Kas notika Ģentē?

- Ģentē es ļoti strauji apguvu flāmu valodu un ieplūdu vietējā kopienā. Tas man pavēra durvis uz vietējo kultūru. Ātri iefiltrējos dažādās profesionālās vienībās - radio korī un citur, kur dziedāju, pelnīju naudu studijām. Dziedāju profesionālās vienībās Beļģijā, Beniluksa valstīs un Vācijā, Štutgartē. Piecus gadus dziedāju ļoti augsta līmeņa Štutgartes kamerkorī, strādāju ar izciliem kolēģiem. Tā sastāvā izbraucām gandrīz visu pasauli koncertos. Var teikt, ka visu šo laiku es ļoti intensīvi uzsūcu mūzikas vidi. Pēc Ģentes mācījos arī Hāgas Karaliskajā mūzikas augstskolā, tur dzīvoju piecus gadus un visu šo laiku braukāju uz Štutgarti uz darbu, jo paralēli dziedāju. Specializējos senās mūzikas interpretācijā, viduslaiku mūzika, baroks. Relatīvi nesen pabeidzu otru maģistrantūru laikmetīgajā mūzikā, performanču mākslā, jaunu auditoriju un inovatīvu koncertēšanas formu meklēšanā. Tā tie divdesmit gadi pagāja. Pasniedzu arī laikmetīgo deju Briselē.

- Kas no jaunas meitenes viedokļa bija visgrūtākais, aizbraucot un sākot patstāvīgas gaitas svešā valstī?

- Man bija tā, ka visu dzīvi sāku rakstīt no jauna. Te jau es biju zināma aktiera meitiņa. Nezinu, vai pret mani tiešām tā izturējās vai tā bija, bet es tā visu laiku jutos. Tur mani neviens nepazina, tur bija brīvība, un tā bija iespēja rakstīt pašai savu dzīvesstāstu. Tas man ļoti patika, jo esmu pēc dabas ļoti neatkarīga. Ir jāapzinās, kāds ir mans mērķis, kāpēc es esmu ārzemēs. Tur viss ir vaļā un neskaitāmas iespējas. Varbūt kādreiz tas nemaz nav viegli, jo var šajā plašumā pazaudēt savu ceļu, īpaši, ja nav padoma. Bet, no otras puses, šajās lielpilsētās vari pats sevi ļoti skaudri ieraudzīt un veidot, censties sasniegt tieši to, ko vēlies. Mani ir grūti iedomāties, kāda es būtu, ja šo divdesmit gadu nebūtu bijis.

- Labi, kas jādara, lai nepazustu? Kāda ir pašas pieredze?

- Manā gadījumā… man ātri izfiltrējās studiju intereses, un es pie tām turējos. Tie bija mani ideāli un dievi. Liela nozīme bija apkārtnei, videi, tam, ka varēju radoši sevi pilnveidot. Mans dzinējspēks mudina mani dzīvot interesantu dzīvi un nepārtraukti pilnveidoties: dažādas tikšanās, atklāsmes, kultūras baudīšana, pašizaugsme ir tas, ko vēlos.

- Ko mūziķim dod ceļošana?

- Ja dzīvo uz vietas, tas savā ziņā rada komfortu un pārliecību, bet arī tādu kā iespēju robežu apzināšanos. Pasaules lielajos centros, tur vienlaikus notiek tik daudz! Tā ir iespēja uzsūkt sevī visdažādākos jaunumus, jaunas pieredzes. Man šķiet, ka mūziķiem un ne tikai mūziķiem ir jābūt iespējai bagātināties, pilnveidoties, gūt jaunas saskarsmes.

- Kad studējāt, Eiropa bija labsirdīga un atvērta. Pēdējā laikā tas viss mainās diemžēl sliktākā virzienā: bēgļu problēmas, rāpšanās atpakaļ savās čaulās, kas ne vienmēr ir labvēlīgas atbraucējam.

- Es piedzīvoju terora aktus Briselē. Mālbēkas metro stacija, kuru uzspridzināja, bija nākamā stacija manā ikdienas maršrutā uz darbu no vietas, kurā dzīvoju. Es izkāpu vienu vilcienu pirms sprādziena. Sprādziens notika deviņos no rīta, laikā, kad visi brauc uz darbu. Sajūta bija ļoti reāla, jo tas notika blakus. Bet domāju, ka es to protu nošķirt. Es nesaistu bēgļus ar terorismu vai ekstrēmismu. Tomēr tas ir traģiski, ir skaidrs, ka laiki mainās. Man šķiet gudrajiem prātiem vajadzētu nākt kopā un domāt, ko darīt šajā situācijā.

- Ja ne šī pēdējā atbilde, viss pārējais izklausās ļoti skaisti, bet te pēkšņi Baiba Bartkeviča atgriežas Liepājā. Kas par lietu?

- Es nelietoju vārdu atgriešanās. Gribas domāt, ka savā dzīvē nekad neeju atpakaļ. Šis ir solis uz priekšu, neredzu to kā soli atpakaļ. Tas, ka nolēmu pārcelties uz Latviju, man pašai ir jaunums, izaicinājums, izaugsmes iespēja. Liepājas koncertzāle ir arī mana iespēja augt, izmantot visas tās lietas, ko esmu studējusi, kam esmu ticējusi, izmantot savu pieredzi, kontaktus. Mani tas iedvesmo, un tāpēc pieņēmu šādu lēmumu. Man ir arī astoņus gadus vecs dēls. Viņš nekad nav dzīvojis Latvijā. Man likās, būs skaisti arī viņam dot latviešu dzīvesziņu, valodu. Atgriešanās - tas ir tāds liels un augsts vārds. Šobrīd es dzīvoju šeit.

- Nevar nepamanīt, ka jūsu līdzšinējā mūzikas izglītības bagāža ir piemērota tieši šim darbam.

- Jā, mūzikā esmu no piecu gadu vecuma. Padomju laikos iedibinātā sistēma šai ziņā ir visai pamatīga, kaut skarba. Zināšanas manī ir ieliktas pamatīgas. Tā ir liela bagātība. Arī kontakti un mūzikas pasaules kopaina var tikai palīdzēt šai darbā. Man patīk. Ir ļoti interesanti domāt par to, kas šobrīd Liepājas mūzikas dzīvei būtu vajadzīgs.

- Liepāja tomēr ģeogrāfiski atrodas vienā Latvijas stūrī, iedzīvotāju mums ir tik, cik ir. Vai nav jādomā, kā piepildīt zāli?

- Esmu Liepājā kopš septembra. Ir skaidrs, ka ar vienu pašu Liepāju, lai aizpildītu tādu zāli katru nedēļu, ir par maz. Svarīgs ir viss reģions. Es arī uzskatu, ka svarīga ir Rīga. Pati diezgan daudz braucu uz Rīgu, redzu, ka ceļā aiziet tikai divarpus stundas. Agrāk pašai likās, ka vajag vismaz četras stundas, tāpēc tagad visiem saku - divarpus stundas nav nekas! Plānojam koncertus nedēļas nogalē tā, lai rīdzinieks var atbraukt un vakarā būt atpakaļ mājās. Es gribētu ievilināt rīdziniekus koncertzālē, dēstīt un audzēt viņos uzticību. Mums ir savi oriģināli projekti, kuru nav nekur citur Latvijā. Skaidrs, ka jebkurai reģionālajai koncertzālei Latvijā ir sava seja. Tā tam arī ir jābūt! Mums ir kopēji sadarbības projekti, bet ir arī projekti, kas pieejami tikai Liepājā. Tāpēc mums ir koncertu sērijas, kas notiek pie mums, jo ir svarīgi, lai rīdzinieki atbrauktu uz Lielo dzintaru.

Ja runā par publiku, es gribētu, lai uz Liepāju brauc visa Latvija, nākotnē arī Skandināvija. Mūsu koncertzāle var lepoties ar labu akustiku. Protams, tagad ir tikai sākums, nāk daudz interesentu, bet gribētos ticēt, ka tas tā turpināsies, jo skaidrs, ka šī koncertzāle iedevusi Liepājai jaunu identitāti. Tā brīnišķīgi ierakstās industriālajā ostas zonā.

- Latvijas apstākļos problēma diemžēl ir ceļi. Eiropā iekāp vilcienā un pēc stundas esi jau krietna lidmašīnas lidojuma attālumā, var ātri izbraukt lielus attālumus, bet te…

- Jā, vilciens no Rīgas uz Liepāju iet tikai reizi nedēļā. Bija laiks, kad dzīvoju Parīzē, studēju Hāgā, bet strādāju Štutgartē. Tas viss bija iespējams tāpēc, ka tur ir sakārtota vilcienu kustība. Uz to arī ir jātiecas mums Latvijā.

- Labi, tie ir sapņi, bet programma, kam jāpiepilda zāle, ir dienišķā realitāte. Īpašas programmas, kas ir tikai jums, ir viens. Kas vēl?

- Protams, mēs piedāvājam dažādus žanrus. Lai klausītājs nedomātu, ka mēs distancējamies vai taisām visu tikai vienā žanrā - nepieejamu klasisko mūziku vai ārkārtīgi sarežģītus projektus. Mums ir koncerti dažādām gaumēm. Daudzveidīgs žanru piedāvājums: arī džezs, blūzs, popmūzika, Latvijas labākie mūziķi, viesi no ārvalstīm. Esam ļoti atvērti arī vietējām iniciatīvām - tā ir mūsu, Liepājas, koncertzāle. Es uzskatu, koncertzālei jābūt pieejamai vietējai publikai, tādēļ arī mūsu moto skan - šīs ir atvērtas mājas mūzikai, mākslai, brīvai domai.

- 200 eiro par biļetēm arī nevarat prasīt...

- Nē, noteikti nē! Pirktspēja ir tāda, kāda tā ir, bet piedāvājums diezgan liels. Liepājā ir taču arī teātris, Liepājas olimpiskais centrs, kur vairāk notiek popmūzikas projekti. Liepājnieks jau nemaz nevar nākt katru vakaru uz kādu kultūras pasākumu, to nevar neviens, bet piedāvājumā ir daudzi un dažādi notikumi.

Mūsu apmeklētāji ir ļoti dažādi. Piemēram, kad bija grupas Astro’n’out koncerts, nāca viena publika. Klasiskās mūzikas koncertos savukārt redzu uzticamos Liepājas simfoniskā orķestra cienītājus. Uz lielākiem notikumiem redzam publiku no Rīgas, Kurzemes, Lietuvas. Dažādas paaudzes, daudzveidīga publika. Aug arī apmeklētība. Man šķiet, ja uz koncertu tagad nāk 700 apmeklētāju, Liepājai tas ir ļoti labs rādītājs.

- Kas tomēr ir pamatā tam, ka Liepājā cilvēkiem uz kultūru daudz vairāk spīd acis nekā citur Latvijā? Nu labi, ir šī vēsturiskā muzicēšanas un teātra tradīcija, bet nekur citur tik radoši nav - ej pēc teātra izrādes uz viesnīcu, pretī nāk bārdaini vīri ar ģitārām, turpat aiz stūra, aizsteidzas kungs ar vijoli futrālī, ieej kafejnīcā paēst vakariņas, skan laba dzīvā mūzika.

- Mūzikas skola un mākslas skola Liepājā bija tādi jauniešu pīlāri. Interesantākās skolas! Tas stimulēja radošo garu, no turienes nāca radošas personības. Es to atceros no savas pieredzes. Skolotāji darīja visu, lai atbalstītu radošo garu, stimulētu personības. Tas arī ir jūtams. Īstas radošuma ostas. Pilsētā mājo tāds nepieradināts radošs gars. Te ir kaut kas tāds gaisā, spēcīgais vējš, kas pūš no jūras, kuram tad nu spītīgi jāturas pretī.

***

Baiba Bartkeviča

• Liepājas koncertzāles Lielais dzintars mākslinieciskā vadītāja

• Studējusi Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā, Hāgas Karaliskajā konservatorijā, ieguvusi vairākus maģistra un bakalaura grādus dažādās mūzikas specialitātēs

• Sadarbojusies ar Kammerchor Stuttgart (DE), dir. F. Bernius, La Petite Bande (BE), dir. S. Kuijkens, Anima Aeterna (BE), dir. J. Van Immersēls, Collegium Vocale Gent (BE), dir. F. Herrevēge, Chor Werk Ruhr (DE), dir. F. Bernius, Musica Antiqua Köln (DE), dir. R. Gēbels, Concerto Köln (DE), dir. P. Noimans, Aquarius (BE), dir. M. M. De Smets.



Komentāri [6]
#
Angļu valodā Benelux 28.marts 2017 10:31 atbildēt
(Belgium, Netherlands, Luxemburg). Ja to gribas par katru cenu latviskot, tad vajadzētu rakstīt Benīluks vai Benīlukses valstis (Beļģija, Nīderlande, Luksemburga).
 
#
P 28.marts 2017 10:21 atbildēt
Kāda pēc rakstura?
 
#
sivuplē 27.marts 2017 22:02 atbildēt
Traka sieviete...
 
#
Antons Huļs 27.marts 2017 21:46 atbildēt
Glīta sieviete, bet raksturiņš-pasarg Dievs!
 
#
Benders 27.marts 2017 19:24 atbildēt
Baiba-dzejnieka sapnis
 
#
Traktorists » Benders 28.marts 2017 15:41 atbildēt
Mans sapnis.
 
Pievienot komentāru
Vārds *
Komentārs *
 
Custom creative templates for DoubleClick for Publishers