Personības: Beatrise Kārkliņa. Darbs nav lāsts, tā ir laime 4 komentāri
 
Personības

Beatrise Kārkliņa. Darbs nav lāsts, tā ir laime

 
Skatīt 6 bildes
MĀKSLINIECE DIZAINERE BEATRISE KĀRKLIŅA: «Varu būt apmierināta ar savu mūžu – tas bijis grūts, bet raibs un interesants. Kāds ir, tāds ir, nav ko sūdzēties / Dmitrijs SUĻŽICS, F64 Photo Agency
MĀKSLINIECE DIZAINERE BEATRISE KĀRKLIŅA: «Varu būt apmierināta ar savu mūžu – tas bijis grūts, bet raibs un interesants. Kāds ir, tāds ir, nav ko sūdzēties / Dmitrijs SUĻŽICS, F64 Photo Agency
Bērnu trauku komplekts (1972) / Foto no Rīgas Porcelāna muzeja arhīva
Dekoratīvu priekšmetu grupa Ziemas puķes (1976) / Foto no Rīgas Porcelāna muzeja arhīva
Foto no Rīgas Porcelāna muzeja arhīva
Trauku komplekts kompotam, dekors Dzērvenīte (1986) / Foto no Rīgas Porcelāna muzeja arhīva
Sīkplastika Stārķis (1960) / Foto no Rīgas Porcelāna muzeja arhīva
 
Beatrise Kārkliņa. Darbs nav lāsts, tā ir laime
1 / 6 Bildes 
 
 

«Savu veltījumu valstij tās 100. dzimšanas dienā esmu jau sagatavojusi, to vāzi, cerams, izstādīs nākamgad. Steidzos, jo ļoti slikti jutos. Uztaisīju arī šķīvi ar Brāļu kapu tematiku. Gribētos jau sagaidīt valsts simtgades svinības, bet – to lemt nav mūsu rokās,» saka māksliniecedizainere Beatrise Kārkliņa.

Četrdesmit četrus gadus no savas dzīves viņa atdevusi Rīgas Porcelāna rūpnīcai, tur strādājot, viņa veidojusi dizainu neskaitāmiem porcelāna priekšmetiem, ar kuriem daudziem asociējas padomju laiks, iespējams, daļa no tiem daudzās ģimenēs joprojām tiek lietoti ikdienā. Nupat klajā nākusi apjomīga monogrāfija Industriālais romantisms. Beatrises Kārkliņas porcelāns. «Trauki saplīsīs, bet katalogs paliks. Lai gan viss atkarīgs no tā, kāds būs glabātājs, tāpēc es visus savus darbus esmu atdevusi muzejam, jo zinu, ka tur tie tiks saglabāti.» Dzimusi pirmās brīvvalsts laikā, maijā gatavojas svinēt savu 84. dzimšanas dienu un ir laimīga, ka mūža nogali var pavadīt neatkarīgā valstī.

- Mežaparkā esat ienācēja?

- Pirms pusgadsimta, 1962. gadā. Mājā, kur šobrīd dzīvoju kopā ar jaunāko dēlu, vedekliņu un mazdēlu, dzīvoja mana vīra tante. Esmu Pārdaugavas meitene.

- Kā Pārdaugavas meitene izdomāja iet mācīties porcelāna mākslu?

- Kad pabeidzu pamatskolu, kaut kur vajadzēja iet mācīties, un neies taču mācīties vidusskolā, vajadzēja apgūt amatu un to, kas labāk patīk. Kopā ar draudzeni aizgājām uz Daiļamatniecības vidusskolu, nolikām eksāmenus, lai gan tieši iestājeksāmenos es pirmo reizi mūžā zīmēju ar ūdenskrāsām, ar zīmuli - kluso dabu, bet laikam jau kaut kas manī bija... Mans tēvs ļoti labi zīmēja, viņš studēja arhitektūru, bet kara pirmajās dienās pazuda. Bez vēsts. Tolaik man bija septiņi gadi. Tolaik jau uz ielas ķēra ciet cilvēkus, sūtīja prom, iespējams, viņš bija vietā, ko sabombardēja, mēs nezinām. Tēvs bija inženieris, bija studējis arhitektūru, bet nepabeidza - apprecējās ar mammu. Tēva ģimene bija bagāta, viņa tēvs bija ļoti sašutis, ka mans tēvs precas ar fabrikas meiteni, jo mamma strādāja par audēju, vecaistēvs tēvu padzina no mājām, vairs nemaksāja par studijām, un tēvs studijas pameta, aizgāja strādāt, vienubrīd pat tramvajā par konduktoru. Es maz ko atceros no bērnības, tā īstā domāšana sākās ap to laiku, kad sākās karš, kopš tās dienas es visu atceros, līdz tam laikam bija skaistā bērnība.

Kopā ar mammu un manu vecāko māsu bijām arī Kurzemes katlā, pēc kapitulācijas atpakaļ uz Rīgu nevarējām tikt, dzīvojām Saldū, tur mācījos līdz 5. klasei, atbraucām atpakaļ uz Rīgu, bet te nebija ko ēst, aizbraucām pie tantes uz Trapenes pagastu, 7. klasi jau pabeidzu Rīgā, pēc tam - uz Daiļamatniecības skolu.

- Vai mamma negribēja bēgļu laivās mukt prom no Latvijas?

- Nē, nekādas mukšanas! Kad vācieši ieraudzīja mūs - mani, māsu un mammu, brīnījās, kāpēc mēs vēl esam Latvijā, kāpēc nebraucam uz Vāciju, bet mamma ātri sapakoja mantas, un mēs ātri devāmies prom uz citu vietu.

- Ko mamma teica par izvēli mācīties Daiļamatniecības skolā?

- Ko tad mammas var pasacīt? Laimīga, ka kaut kur iet mācīties, jo ir bērni, kas neko negrib, tad ir trakāk.

- Kāpēc pat nemēģinājāt studēt Mākslas akadēmijā?

- Apprecējos, 1956. gadā piedzima pirmais dēls, studijām nebija laika, arī naudu vajadzēja dzīvošanai. Pēc skolas aizgāju strādāt uz fabriku. Varēju jau iet studēt, bet laikam man nebija pietiekoši daudz uzņēmības, arī vīrs pietiekoši neatbalstīja, ja vīrs būtu atbalstījis un mudinājis studēt, iespējams, būtu citādāk. Apmēram

20 gadus nodarbojos ar mākslas vingrošanu, biju Latvijas izlasē, bija jābrauc uz sacīkstēm, īsi sakot - nebija laika. Pateicoties vingrošanai, apceļoju visu Padomju Savienību, turklāt - par velti, ja nebūtu vingrojusi, citas zemes arī nebūtu redzējusi, jo tajā laikā nekur arī netika. Tas bija jauks laiks, un tad arī nedomāja... Tā bija, un tā bija jādzīvo, un tad arī priecājāmies par to, kas bija. Darbs man patika, vingrot man patika, gandrīz 20 gadus bērniem mācīju vingrošanu. Kad 1965. gadā piedzima otrais dēls, Normunds, tad vingrošana vairs nebija prātā. Turklāt krievu laikā jau uzskatīja, ka tie, kas mācās, ir muļķi. Pareizi - rūpnīcā mākslinieks saņēma vismaz divas reizes mazāk, nekā cehā varēja nopelnīt strādnieks. Mans vīrs strādāja par inženieri konstruktoru VEF, mums abiem algas bija mazas.

Gribējās jau studēt, bet to neizdarīju. Tur nav ko nožēlot, lai gan visu mūžu es nožēloju, ka neaizgāju uz Mākslas akadēmiju. Jo darbā man pietrūka tieši izglītības, lai spētu vislabāk realizēt savas radošās idejas.

Dzīve ir pagājusi, daudz darbu darīti, un galvenais - visi man patikuši. Ja nepatīk darbs, tad gan dzīve ir elle. Iedomājos - astoņas stundas jādara tas, kas nepatīk.

- Kā zinājāt, ka gribat strādāt ar porcelānu?

- Jau skolas laikā zināju, ka «iešu uz porcelānu», panācu, ka man atļauj diplomdarbu taisīt porcelānā - servīzi, formu lampas kājai un figūriņu - meitenīte ar vistu. Diplomdarbs ieguva teicamu atzīmi, un pēc skolas taisnā līnijā prom uz fabriku. 1953. gadā tur izveidoja māksliniecisko laboratoriju, to sāka vadīt Zina Ulste, kas tikko bija beigusi akadēmiju, paņēma arī mani. Dažus mēnešus biju nostrādājusi cehā, daudz ko iemācījusies, jo pēc skolas neko daudz nemācēju. Fabrikā pāris gadu laikā porcelānu apguvu no A līdz Z.

- Protams, apzinājāties, ka jūsu darbs ir gandrīz vai katrā Latvijas mājā, tolaik taču viss bija deficīts, pat elementārus traukus nevarēja dabūt.

- Visur, kur esmu gājusi, mājās ir kāda servīzīte, kas ražota pēc manis veidota parauga. Ir patīkami, ja tavs darbs aiziet tautās, ja patīk, ja pieprasa. Ja nepatiks cilvēkiem, to nepirks pat deficīta apstākļos, ja nepirks - tad esi slikts mākslinieks. Mums taču bija dažādas mākslinieciskās padomes, vajadzēja arī sūtīt uz partijas biroju pārbaudīt, vai tikai nav kādi krustiņi, auseklīši...

- Porcelāna traukus saskaņošanai uz partijas biroju?

- Jā! Reiz Augstākajai padomei bija jātaisa servīzes, tās bija jāsūta saskaņošanai uz partijas komiteju, un laboratorijas vadītājam, krievam pēc tautības, toreiz es teicu: «Smešno!» Viņš man teica: «Ja tebe dam adres, idi posmeisja!»

- Jums taču patika tautiskos motīvus izmantot.

- Ļoti, tomēr tautiskie motīvi ražošanai nebija izdevīgi, jo tie zīmējumi ir sarežģīti, cehos tos bija grūti taisīt, bet tomēr kaut kas izdevās, jo īpaši tad, kad Hruščova laikā nāca atkusnis. Un tad bija jātaisa visādi pasūtījumi, jo: «Nado što to latiškovo!» Atkušņa laikā jau varēja taisīt saulīti, sākumā nedrīkstēja, saulīti vajadzēja taisīt kā puķīti. Latviešu ornaments parasti ir četras vai astoņas daļas, un, ja ir četras daļas, tad veidojas krusts, tādu nevar...

- Jūs bijāt jauns cilvēks, notiekošais neraisīja pretestību?

- Kā tu vari pretoties? Strādāt gribas, ģimenei naudu vajag. Kad sākām rīkot dažādas izstādes, tām varēja taisīt to, ko gribējām, dažādus autordarbus, kas bija pārāk sarežģīti masveida produkcijas ražošanai, un tas man bija ļoti svarīgi - radoši izpausties, darīt kā grib. Protams, plāns bija jāizpilda, bija dažādi pasūtījumi no lieliem vīriem, tomēr arī tos bija interesanti taisīt, lai būtu skaisti.

Reiz taisīju vāzi kāda liela šiškas sievai uz 50 gadu jubileju, galvenais uzdevums - lai tajā var ielikt 50 rozes. Kas tad man - man šis pasūtījums bija ielikts darba plānā, man tas bija darba pienākums. Mans veikums tā iepatikās, ka šo vāzi palaida ražošanā, tikai cipara 50 vietā ielika saulīti. Protams, visas aizgāja ne jau uz veikaliem... Mums jau visu diktēja Maskava.

- Fabrikā ir tik daudz ierobežojumu - krāšņu izmēri, pieejamās krāsas...

- Sākumā jau bija ļoti labi, varēja jebkuru izmēru, kaut vai durvju augstumā taisīt vāzi, jo krāsns bija kā istaba - salika pilnu, aizmūrēja, ar malku kurināja. Kad visu pārtaisīja uz gāzes krāsnīm, strādāt bija grūti - visu ierobežoja krāšņu izmēri, turklāt visu vajadzēja ātrāk un vairāk... Ražošanā nevarēja uztaisīt neko lielu pēc apmēriem, teiksim, augstas grīdas vāzes, lielus sienas šķīvjus... Reiz biju izdomājusi, ka cukurtraukam jābūt ar platu augšiņu, bet - platai augšai ir plats vāks, bet tas aizņem daudz vairāk vietas krāsnī... Kreņķis ir tad, ja ražošanā sabojā tavu darbu. Teiksim, sākumā ir labs, bet tad ceham pēkšņi nav kādas krāsas, paņem citu, un viss ir sabojāts... Tur neko nevarēja darīt - ražošanai vajadzēja piemēroties, pretējā gadījumā nevarēja strādāt par mākslinieku. Katram laikam savs. Protams, režīms bija nomācošs, bet kad uznāca dusmas, ņēmu savu blociņu, uzrakstīju kādu dzejoli. Darbs taču vajadzīgs, bez darba nedzīvosi, kas jādara, tas jādara, un, lai savas radošās ambīcijas apmierinātu, taisījām autordarbus, rīkojām izstādes.

- Kā sadzīvojāt ar faktu, ka rūpnīcu, kurā bijāt nostrādājusi visu mūžu, likvidēja?

- Divpadsmit gadus es vispār neko nedarīju, pat nepieskāros porcelānam, sāku tikai 2012. gadā.

- Kāpēc?

- Nevarēju paiet, šausmīgi sāpēja gūža, vajadzēja taisīt operāciju, bet naudas nebija. Uztaisīju divas vāzes, vēl dažus darbus, pārdevu, un pēc divām nedēļām jau uztaisīja operāciju, nu eju bez kruķiem. Tā es atsāku, nu atkal gribas zīmēt vēl un vēl, tagad arī pa druskai kaut ko daru, pērn pat iztaisīju izstādi. Slikti, ka man vairs nav mufelis, kur apdedzināt, jo, kad bija vīrs, viņš par to rūpējās, bet tagad mufelis saplīsis, vīrs jau sen miris, arī vecākais dēls.

- Kā sagadījās, ka piecdesmitajos gados esat arī dublējusi slaveno latviešu aktrisi Dzidru Ritenbergu filmā Atbalss?

- Ritenbergai bija slima sirds, viņa nevarēja šūpoties, tāpēc meklēja dublantu. Uz mākslas vingrošanas nodarbību atnāca no kinostudijas, trenere teica, ka es noteikti varu to izpildīt, mani paņēma. Bijām apmēram vienā augumā, abām bija gari mati, tikai Ritenberga bija pilnīgāka, mani uzpolsterēja.

- Patika filmēšanās?

- Bija interesanti, filmēja Kandavā, bija milzīgas šūpoles un akmens. No rūpnīcas arī atlaida. Tajos laikos bija labi - lai vai kā direktors negribēja, viņam bija jālaiž, arī uz sacensībām. Ilgi jau nebija tā filmēšanās. Un labi, jo filmēšana ir garlaicīga šefte - tad mākoņu par daudz, tad saules par daudz, no rīta mani nogrimē un sataisa, bet laiks sabojājas, nekas nesanāk, gaida nākamo dienu. Dīkdienība. Ja tur nebūtu skaistās dabas, būtu garlaicīgi, bet mēs atradām nodarbošanos - ar meitenēm sapirkām katūniņus, sašuvām svārkus.

- Jūs saprotat tos, kas konsekventi met ārā senas mantas, iespējams, arī jūsu darbus?

- Ja nav saplīsis, kāpēc jāmet ārā? Mums kaimiņos nomira kāds vīrs, un tad meita visu meta ārā, arī manis dāvinātos darbiņus. Tolaik mežā bija liela bedre, visu veda prom uz mežu, gāza bedrē. Mans dēls tolaik bija mazs puika, mežā atradis manus darbiņus un šķērītes no Ulmaņlaikiem, atnesa mājās, izvilcis no atkritumiem. Tās šķērītes man goda vietā! Labāk izpārdot, jo tad ir cilvēki, kas saprot un nopērk, daudz sliktāk, ja izmet izgāztuvē.

Ārā met jaunie, bet tie, kas karu piedzīvojuši, ārā neko nemet. Kādreiz visu pāršuva, tagad met ārā un pērk jaunu. No divām vecām kleitām var iztaisīt jaunu skaistu kleitu, bet tas prasa darbu, bet jaunie negrib strādāt - labāk aiziet uz humpalām, nopērk sveša cilvēka vecas drēbes un valkā.

- Zināt, kā līdz sirmam vecumam nenogurt no dzīves?

- Tas ir mans raksturs. Saprotu, ja slimība nogurdina, tomēr tik daudzi ir čīkstētāji - viss ir grūti, viss ir slikti. No vaidēšanas un žēlošanās nogurst, bet ja gribas visu redzēt un padarīt, tad arī nenogursti.

Tagad klāt pavasaris. Pagrabā stāv nokarenās begonijas, drīz būs jānes ārā, jāsaliek istabā, lai sāk dīgt, tad jāstāda, un tad sāks augt, būs skaisti. Un man vienmēr ir ko darīt. Man nepatīk sēdēt dārzā, jo vienmēr redzu, kas jādara. Tagad tik daudz vairs nevaru, bet agrāk visu paši darījām. Un darbs nav nekāds lāsts, tā ir laime, protams, ja darbs ir tīkams, bet, ja cilvēks ir slinks, tad arī nemeklē to, kas patīk. Cilvēkam slikti ir tāpēc, ka viņš neko nedara, tad tikai gribas visus vainot, par visu vaidēt. Man veicies, ka man ir labs dēls, laba vedekliņa, mazdēli, un tā ir liela veiksme, jo ir cilvēki, kam dēli un vedeklas nekam neder. Es vienmēr saku - esi pats labs, tad citi arī būs labi.



Komentāri [4]
#
Mārīte 20.marts 2017 23:02 atbildēt
Mīļā krustmāte!Prieks!Lepojos!!!
 
#
miks 17.marts 2017 18:24 atbildēt
Kam laime bet kam lasts.Viss atkarajas no apstakliem.
 
#
dadzz 17.marts 2017 14:16 atbildēt
Ļoti patika Silvijas Šmidkenas "Māksla mīlēt mālu" . Te ir līdzīgs stāsts. Tiešām cienījami cilvēki un - sievietes, jā!
 
#
Gregs 16.marts 2017 23:38 atbildēt
Lūk, cienījama sieviete!
Vēlu viņai veiksmi!
 
Pievienot komentāru
Vārds *
Komentārs *
 
Custom creative templates for DoubleClick for Publishers