Šovakar Latvijas Nacionālajā operā notiks Lielās mūzikas balvas 2016 (LMB) pasniegšanas ceremonija. Šogad žūrijas darbu vadīja tās priekšsēdētājs Andris Vecumnieks, kurš LMB žūrijā ir strādājis vairākas reizes, arī bijis tās priekšsēdētājs, viņu Neatkarīgā aicināja uz sarunu.
Pērnā gada muzikālos pasākumus vērtēja žūrija, kurai locekļus izvirzīja ar mūziku saistītas valstiskas un nevalstiskas organizācijas. Tās locekļi bija: diriģents, komponists, Latvijas Mūzikas akadēmijas (LMA) asociētais profesors Andris Vecumnieks; muzikologs, LMA docētājs Boriss Avramecs; LMA profesors, akadēmiskā darba prorektors Normunds Vīksne, diriģents, mūzikas pedagogs Jānis Erenštreits; muzikoloģes un Latvijas Radio 3 Klasika žurnālistes Liene Jakovļeva, Maruta Rubeze un Ilze Medne. Jau zināms, ka balvu par mūža ieguldījumu saņems čelliste Eleonora Testeļeca un Edgars Račevskis, bet tos, kuri uzvarēs septiņās nominācijās un saņems tradicionālo sudraba statueti un 1500 eiro, uzzinās tikai šā vakara koncertā. Lielā mūzikas balva ir augstākais Latvijas valsts apbalvojums mūzikā, šogad pasākums notiks 23. reizi.
- Ir liels pagodinājums būt žūrijas priekšsēdētājam?
- Gan pagodinājums, gan liels darbs un atbildība. Jāsaprot, ka tie ir vismaz 300 koncerti gada laikā, kas žūrijai jāapmeklē, nereti notiek trīs, četri, pat pieci koncerti vienlaikus, un tad žūrija mēģina sadalīties uz visām iespējamajām pusēm, lai varētu maksimāli aptvert visu, ko vien iespējams, bet, protams, simtprocentīgi aptvert mūsu Latvijas koncertdzīvi ir vienkārši nereāli.
- Tas ir labi vai slikti?
- No vienas puses - labi, jo tas nozīmē, ka koncertdzīve ir aktīva, notiek daudz interesantu koncertu ne tikai Rīgā, bet arī reģionos. Uzreiz gribu pateikt, ka koncertzāles Liepājā, Cēsīs un Rēzeknē piedāvā nevis programmas, ko mākslinieki no Rīgas brauc vēlreiz izpildīt ārpus galvaspilsētas, bet piedāvā oriģinālas koncertprogrammas. Turklāt ir ļoti daudz festivālu - lokāli un ārkārtīgi saturīgi. Par ļoti nozīmīgu kultūras centru ziemas periodā kļūst arī Dzintaru koncertzāle. Varētu minēt ārkārtīgi daudz vietu - Ventspili, Jelgavu, Siguldu... Tas, ka koncertu ir daudz, protams, ir labi. No otras puses - no milzīgā koncertu skaita žūrijai grūti izvēlēties trijnieku katrā nominācijā. Nereti žūrijas locekļiem ir žēl, ka ārpus trijnieka paliek ne mazāk cienīgi mākslinieki, notikumi, kolektīvi, jaundarbi.
- Tādi ir spēles noteikumi, kas izvirzīti Lielajai mūzikas balvai, - ne vairāk par trim katrā nominācijā. Daudz tiek dzirdēts, ka, iespējams, vajadzētu piecus nominantus, kas būtu uzskatāms par starptautisku standartu.
- Manis pēc - kaut vai septiņus. Tomēr šai prasībai ir savi apsvērumi. Iespējams, daudzi nezina - atšķirībā, teiksim, no teātra, kino vai literatūras balvas, Lielā mūzikas balva ir iezīmīga ar to, ka nominētie mākslinieki arī uzstājas koncertā. Tas nozīmē - jau ar esošajām nominācijām ir ārkārtīgi grūti izveidot pārskatāmu un kompaktu koncertu, lai Lielās Mūzikas balvas ceremonija nepārvērstos par pasākumu visas nakts garumā. Protams, varētu mainīt daudz ko, bet šobrīd ir tāds modelis, kas kādam patīk, kādam - nepatīk. Ir arī cits uzskats - vispār vajag atteikties no nominantu izvirzīšanas, bet nosaukt tikai laureātus, kas arī sniegtu koncertu. Šobrīd visi nominanti gatavojas balvu pasniegšanas ceremonijai - koncertam, nezinot, vai saņems prestižo statueti.
- Vai daudz koncertu reģionos nozīmē arī to, ka notiek mūzikas procesu kvalitatīva decentralizācija?
- Tas ir ļoti labs process, tomēr, ja runājam tieši Lielās mūzikas balvas kontekstā, tad žūrijai ir sarežģīti tos visus aptvert. Lai būtu maksimāli objektīvs vērtējums, arī maksimāli daudziem žūrijas locekļiem būtu vēlams apmeklēt koncertu vai mūzikas sarīkojumu. Katrā ziņā mēs esam centušies būt klāt visur, kur mūs gaida un grib redzēt. Paldies maniem kolēģiem žūrijā, kas izturējuši ļoti intensīvu darbu gada garumā.
- Iespējams, es prasu neiespējamo, bet kā jūs raksturotu kopējo līmeni, tendences, izpausmes, meklējumus muzikālajā dzīvē Latvijā?
- Sākšu no otra gala - mēs vērtējam tos notikumus, kas notiek Latvijā, žūrija nebrauc uz latviešu mākslinieku koncertiem ārpus Latvijas, un atkal ir jautājums - vai tas ir labi vai slikti, bet būsim reālisti - koncertu ir tik daudz, ka tas būtu milzīgs finansiāls slogs Lielās Mūzikas balvas budžetam. Protams, mēs ievērojam tos Latvijas māksliniekus, kas dzīvo un strādā ārzemēs, bet gada laikā ir snieguši spilgtus koncertus Latvijā. Piemēram, šogad no tādiem koncertiem bija Ingas Kalnas un Diānas Ketleres solokoncerts Dzintaru koncertzālē - abas mākslinieces dzīvo ārpus Latvijas, uzstājas prestižās koncertzālēs pasaulē, bet bija šeit un nepalika nepamanītas. Šo minu tikai kā piemēru, bet līdzīgu koncertu bija daudz. Kur mēs esam? Tas izklausīsies jocīgi, bet, no vienas puses, mēs esam stipri Eiropā, un te var runāt par mūsu māksliniekiem - dziedātājiem, izpildītājmāksliniekiem, diriģentiem -, kas atzīti pasaulē, no otras puses - Lielās Mūzikas balvas misija ir izvērtēt Latvijas kultūrprocesus un atrast jaunus vārdus ne tikai vecuma ziņā, bet arī tos māksliniekus, kuriem līdz šim nebija iespējas sevi spilgti radoši apliecināt, un varbūt šis gads ir bijis īpašu panākumu rezultāts. Jāsaka - kvalitātes netrūkst, katrā jomā tās ir pietiekami spilgtas. Ja runājam par to, kur mēs esam, tad daudzos gadījumos mēs varam tikai nožēlot, ka mūsu māksliniekiem ne visiem ir pienācīgs menedžments, aģentūras un pienācīga izplatība un viņa vārda pozicionēšana ārpus Latvijas, pasaulē. Bez tā šobrīd neviens mākslinieks nevar iekarot pasaules mūzikas tirgu, kas ir nežēlīgs, intensīvs un spriegs, - ja nav aizmugurē aģentūras, aģentu un menedžeru, kas būtībā viņa vārdu «bīda». Un tā nav tikai Latvijas, bet visas pasaules problēma.
- Tie, kuri varējuši, jau ir aizbraukuši.
- Ar vārdu «aizbraukt» ir jāsaprot, ka neviens nevar braukt prom tāpat «uz zila gaisa», cerot uz panākumiem. Ja mūziķiem nebūtu panākumu starptautiskajos konkursos, viņiem nekad nebūtu tādi līgumi, kādi viņiem ir šobrīd. Ja nebūtu veiksmes vai sagadīšanās situācijas, kurās šie mākslinieki tiek pamanīti no ārzemju aģentūrām, tad arī diez vai būtu bijis iespējams izsisties pasaulē. Ar to gribu pateikt, ka potenciāls, līmenis un iespējas ir ārkārtīgi daudziem, un zināmā mērā Lielās mūzikas balvas žūrijas uzdevums ir šos vārdus atrast, parādīt nominantu ceremonijā, jo uz to kā viesi tiek aicināti arī dažādu starptautisku mūzikas institūciju un aģentūru pārstāvji. Kas to zina, varbūt kāds tiks pamanīts, kādam panākumu atslēga būs ne tikai Latvijas, bet arī pasaules koncertzāļu durvīm.
- Kādam LMB koncerts jau ir bijis pavērsiens karjerā?
- Nosacīti nominācija bijis tramplīns Andrejam un Georgijam Osokiniem, arī Andrim Pogam, arī Ksenijai Sidorovai. Protams, nevar noliegt, ka šo mākslinieku karjeru sekmējušas arī piedalīšanās, uzvaras un atzinības starptautiskajos konkursos. Katrā ziņā - šie vārdi ir piedāvāti pamanīt. Arī šogad nominācijās figurē gan pazīstami, gan mazāk pazīstami mākslinieki, arī vārdi, kas pirmo reizi uzplaiksnī plašākā kontekstā. Zināmā mērā tas bijis šā gada žūrijas uzstādījums - vairāk uzmanību veltīt jauniem vārdiem, nekā gadu no gada atzīmēt absolūtās pasaules kvalitātes, kas jau nominētas un balvas saņēmušas neskaitāmas reizes.
Savulaik Artura Maskata Tango saņēma LMB kā gada jaundarbs, pēc tam šis darbs ieguva starptautisku atpazīstamību nopietnā kompozīcijas konkursā. Savā ziņā uzskatīsim, ka LMB žūrija darbojas kā pravieši vai potenciālu topošo zvaigžņu meklētāji.
- Daudzos komentāros lasāms - kā var nenominēt izcilu un pasaulē atzītu mākslinieku solokoncertus, uzstāšanos?
- Varētu minēt daudz argumentu, kāpēc nav nominēts tas vai cits konkrēta mākslinieka solokoncerts...
- Piemēram, Kristīnes Opolais, Aleksandra Antoņenko, Elīnas Garančas...
- Ir jāsaprot - ne kurš katrs mākslinieks ar pasaules vārdu, kurš atbrauc uz Latviju, uzreiz a’priori nominējams. Ja izvērtē kontekstu - cik lielā mērā šā solista inovatīvais piedāvājums šajā brīdī ir kaut kas ekstra pakāpi augstāks, nekā mēs esam pieraduši par viņu zināt, tad varbūt vienā otrā gadījumā kāds negaidīts, patīkams, bet mazpazīstams pārsteigums gan kvalitātes, gan emocionālajā, gan arī muzikālajā ziņā izrādās vērtīgāks, nekā konkrētā mākslinieka ierašanās Latvijā ar nenoliedzami izcilu un spožu koncertu. Tas ir ļoti diskutējams jautājums. Uzsveru - šādu koncertu ir ārkārtīgi daudz. Ja skatītos, cik lielā mērā ir intensīva latviešu mākslinieku koncertdzīve ārzemēs, tad LMB tā vai citādi vajadzētu aprobežoties tikai ar šo mākslinieku nominēšanu. Tomēr tas nebūtu korekti pret tiem māksliniekiem, kas dzīvo un strādā Latvijā, un viņiem šobrīd vēl nav šādu iespēju. Lai jau esošās zvaigznes saprot - ja viņas jau ir zvaigznes, tad viņas nedrīkst aizēnot citus, nedrīkst liegt iespēju citiem. Latvijā ir pietiekami daudz mākslinieku, kuriem iespēja ir tikai priekšā.
- Jums nav bail sabojāt attiecības, jo mūziķu vide ir tik šaura?
- Attiecības var sabojāt jebkurā brīdī, arī esot Kultūrkapitāla fonda ekspertu komisijā, jo mūziķi patiešām cits citu pazīst personīgi. Attiecības var sabojāt, jo jebkurš jebkuram jebkurā kontekstā var «piešūt» interešu konfliktu, jo, ja ne radurakstu, tad profesionālas saites ir atrodamas. Ir strikts noteikums - žūrijas locekļi paši un viņu ģimenes locekļi nedrīkst būt ne nominēti, ne pieminēti jebkādā kontekstā. Starp citu, tas ir par iemeslu, kāpēc daudzi atsakās no iespējas strādāt žūrijā. Mēs rēķināmies ar to, ka būs cilvēki, kas būs neapmierināti, bet ticiet - neviens nav nepamanīts aiz ļauna prāta, un par katru nominantu, par katru personu, kas nav nominēta, es varētu izteikt viedokli, bet, protams, konkrētajam cilvēkam, nevis publiskā vidē, kur nav tik ļoti zināms konteksts - kāpēc un kamdēļ.
No vienas puses - Lielā mūzikas balva patiešām ir augstākais sasniegums mūzikā Latvijā, bet tajā pašā laikā - arī starts un tramplīns jauniem vārdiem, un ne tikai kategorijā Gada jaunais mūziķis. Pamanīt to, kas citiem paliek nepamanīts uz vispārējo zvaigžņu fona. Jo zvaigznes nekur nepazudīs, zvaigznes ir, bija un būs, zvaigznes jau ir pasaules apritē, viņiem Lielā mūzikas balva, protams, ir svarīga, bet varbūt kādam citam nominācija radīs iespēju atrasties zvaigžņu apritē nākamībā.
- Ikdienā jūsu darbs saistīts ar pedagoģiju, tātad - jūs zināt, kāda mūziķu maiņa mūs sagaida. Kāda?
- Talanti ir, talanti būs, cik lielā mērā - tas ir jautājums par valsts kultūrpolitiku. Cik lielā mērā šie talanti tiks atbalstīti ne tikai profesionālās ievirzes līmenī, bet arī augstākās profesionālās izglītības līmenī, ir cits jautājums. Un vēl būtiski - cik lielā mērā mūsu talanti būs ieinteresēti savu profesionālo dzīvi veidot Latvijā, nevis doties uz ārzemēm, tas ir jautājums mūsu kopīgās valsts politikas veidotājiem. Godīgi sakot - man šķiet jocīgi un dīvaini, ka jaunie mūziķi, kas izskolojušies Latvijā par valsts budžeta līdzekļiem, tiekot starptautiskajā apritē, ļoti ātri tiek uzņemti darbā orķestros pasaulē. No vienas puses - tas nav zaudējums Latvijai, jo tās vārds izskan pasaulē, no otras puses - ir vērts padomāt, kā šos māksliniekus ieinteresēt palikt pastāvīgā darbā Latvijā. Protams, tas ir atalgojuma jautājums profesionāliem mūziķiem, jo viņu profesionālā varēšana daudzos gadījumos neatpaliek no rietumvalstu mūziķu varējuma, bet atalgojums gan atpaliek no vidējiem Rietumu parametriem.
