«Pats atlasīju dzejoļus, pats to izpildu. Tie, kuri iekļauti šajā programmā, ir tie, kas šobrīd man «trāpījuši» ne tikai pa galvu. Un trāpījis ir tas, ka, lai kā būtu, lai kas notiktu, dzīvot vajag šeit un šobrīd, un divatā dzīvot ir labāk nekā vienam,» saka aktieris un režisors Leons Lešcinskis. Viņš ir idejas autors Klāva Elsberga dzejas iestudējumam Par mīlestību, kas kopš 24. februāra tiks spēlēts Liepājas koncertzāles Lielais dzintars eksperimentālajā zālē.
Kopā ar Leonu Leščinski iestudējumā piedalīsies aktrise Everita Pjata un pianists Normunds Kalniņš, kuri papildinās iestudējumu ar dzīvās mūzikas skanējumu. «Tas būs neliels, intīms, apmēram pusotru stundu garš iestudējums par pašu būtiskāko,» sola izrādes idejas autors Leons Lešcinskis. «Atslēgas vārds šim kameriestudējumam būs nostalģija. Pēc mīlestības, patiesām, skaidrām, konkrētām lietām. Un ar ko gan vēl spēcīgāk uz skatuves var attēlot mīlestību, ja ne ar dzeju un mūziku,» sola izrādes radošā komanda.
Uzdāvināt kamerzāli
«Ļoti vienkārši - man patīk Elsberga dzeja. Manuprāt, ir nepiedodami aizmirsts ne tikai pats Elsbergs, arī viņa darbi, bet šobrīd dzeja vispār tiek aizmirsta,» tā savu izvēli veidot dzejas izrādi pamato Leons Leščinskis. «Elsberga dzejā ir viss. Nopietni. Bez pārspīlējuma un ne pārnestā nozīmē. Nezinu latviešiem otru dzejnieku, kura dzeja būtu tik vīrišķīga un tik maiga vienlaikus. Viss kopā. Reizē. Pluss godīgums pret sevi, un caur sevi godīgums arī pret pasauli. Jā, viņa atstātais mantojums dzejā ir neliels, bet jāatceras, ka viņam bija tikai 28 gadi, kad viņš gāja bojā,» saka Leons Leščinskis. Turklāt tieši šogad 5. februārī apritēja 30 gadi kopš dzejnieka Klāva Elsberga (1959-1987) aiziešanas mūžībā.
Režisors gan uzsver, ka ar minēto faktu šai izrādei ir tikai sakritības nozīme, jo doma par šādu izrādi viņam bijusi jau vairākus gadus, bet ļoti konkrētā veidā pa galvu maisījusies jau pēdējos trīs gadus. Tomēr, kā jau tas dzīvē mēdz būt, «zvaigžņu sakritība» bija kādu laiku jāpagaida. Un laikam jau pēdējais grūdiens idejas realizēšanai bijusi vieta, kur šādu izrādi spēlēt. «Jo uz kopējā fona Latvijā Liepājas teātris izceļas ar to, ka mums nav mazās zāles, bet kopš koncertzāles Lielais dzintars uzcelšanas teātrim ir vēl viens spēles laukums - Lielais dzintars eksperimentālā zāle. Teātrim ap stūri ir ēka, kas būtu izmantojama kā teātra mazā zāle, un, domāju, Liepājas uzņēmēji varētu samesties un šo ēku uzdāvināt teātrim, tur varētu ierīkot mazo zāli. Cik man zināms, tā ēka vēl aizvien tiek pārdota. Tā savulaik bija Liepājas teātra mazā zāle, un tā tur arī varētu būt, un domāju, tas būtu visvienkāršākais ceļš, iespējams, finansiāli ne pārāk ietilpīgs. Savulaik Liepājas uzņēmējiem pietika iedvesmas samesties un nopirkt pilsētai ērģeles Sv. Trīsvienības baznīcai, starp citu, tās ir lielākas nekā Rīgas Domā, jo puišiem bija savs lepnums un ambīcijas. Tagad Liepājas uzņēmējiem atkal ir iespēja izcelties,» saka Leons Leščinskis.
Ne dzejas laiks
«Protams, pastāv bailes, kam šāda izrāde ir vajadzīga. Es gribētu domāt, ka man ir puslīdz normāla gaume un dzīves pieredze, kas liek domāt - ja man tas ir vajadzīgs, tad gan jau vēl kādam noderēs. Tomēr tā nu tas ir - dzejas izrāde, kas kādreiz bija ļoti populārs žanrs, pašlaik nav meinstrīms, tas ir viennozīmīgi, un tas ir traģiski. Dzejnieks Josifs Brodskis reiz teica - ja nācija grib izdzīvot, tai ir jāinvestē dzejniekos, jo tieši dzeja koncentrētā formā spēj atklāt cilvēkam, tautai un nācijai svarīgas lietas. Ja mēs par to aizmirstam, tad ir bēdīgi, jo noteiktos apstākļos dzeja ir kā glābšanas riņķis. Man šķiet, ka šobrīd mēs esam uz robežas,» uzskata aktieris. Turklāt latvieši sevi varot uzskatīt par dzejniekiem bagātu tautu, kas var būt lepna par tiem, kas tai ir, cits jautājums - kam dzeja šobrīd ir vajadzīga? «Tas, ko saku, nav nevienam pārmetums, mēs esam tur, kur esam, un dzīvojam tā, kā dzīvojam. Es dzeju vienmēr esmu lasījis, bez tās laikam nevaru iztikt. Tas nav ne pluss, ne mīnuss, tā vienkārši ir,» atzīst Leons Leščinskis. Viņš uzskata, ka patikšanu pret dzeju nevienam nevar ieaudzināt, tomēr var ieaudzināt «vajadzību ieslēgt smadzenes, caur tām - vajadzību ieslēgt dvēseli. Patikšanu nevar ieaudzināt, jo patikšana ir dziļi intīms process jebkurā jomā. Mūsu sabiedrībā nedaudz nobīdījušās prioritātes, bet arī to var izskaidrot, es nemēģinu nevienu mācīt. Krievu valodā ir dziesma ar vārdiem - kurš jums dziedās tad, kad nafta būs sadalīta? Nekad nevajag aizmirst par tiem, kas dzied.»
Vecākais aktieris teātrī
Šo sezonu Liepājas teātrī aktieris raksturo ar vārdiem - «par laimi, darba pietiek». Aizvadītā gada nogalē pirmizrādi piedzīvoja Aleksandra Vampilova lugas Vecākais dēls iestudējums Gaļinas Polisčukas režijā. «Luga ir ģeniāla, mana loma arī ir laba,» kodolīgi teic Leons Leščinskis. Paralēli darbam pie Klāva Elsberga dzejas izrādes jau notiek nākamās izrādes mēģinājumi - kopā ar režisoru Dmitriju Petrenko un aktieriem Inesi Kučinsku un Ēriku Vilsonu top izrāde LUV, kurai pirmizrāde paredzēta aprīļa beigās.
«Pārsvarā es spēlēju riebekļus vai idiotus. Dievs bijis žēlīgs, mīlētāju lomas man gājušas secen, jo mīlētāji ir visgrūtākās. Jo vecāks kļūstu, jo dažādākas lomas man tiek dotas. Protams, no tēviem neizbēgt, jo amats uzliek pienākumus - esmu štata vecākais aktieris Liepājas teātrī. 52 gadu vecumā. Tā sanācis... Piemēram, mūsu teātra vecmeistars Jānis Dreiblats arī spēlē, bet viņš ir ārštatā, savukārt štatā esmu vecākais. Tas nav īsti forši, jo teātrī ir jābūt dažādām paaudzēm, bet mums ir sanācis tā, kā ir sanācis, dažādu iemeslu dēļ... Tāpēc tēvu lomas man ir un būs neizbēgami, lai gan savu pirmo tēva lomu - Džuljetas tēvu - es nospēlēju krietni sen,» stāsta Leons Leščinskis.
Adīklis, kaķene un suns
Leons Leščinskis atzīst, ka viņa profesijas pārstāvjiem esot ļoti viegli iekapsulēties maršrutā «mājas - teātris - mājas», turklāt darbs teātrī viegli atrisina brīvā laika problēmu, proti, pašam tikpat kā nav jādomā par to, ko darīt brīvajā laikā, jo tāda praktiski nemaz nav, bet, kad tas nejauši uzrodas, gribas gulēt, sēdēt kaut kur un nedarīt pilnīgi neko. «Es adu, šauju ar kaķeni un loku, pastaigājos ar suni,» aktieris kodolīgi raksturo savas nodarbes laikā, kad tomēr izdodas atrast laiku arī sev. Karaļa Čārlza spaniels ģimenē ienācis pirms diviem gadiem. Saimnieki gribējuši lielāku suni, bet nonākuši līdz šai šķirnei un nu ir sajūsmā par jauno ģimenes locekli, pat iesaka visiem, kuri vēlas sev inteliģentu kompanjonu. Pateicoties sunim Bruno, Leons pēc ilgiem gadiem redzējis un izbaudījis gadalaiku maiņu, jo pastaigas ar suni nu ir viņa ikdienas sastāvdaļa. Kādreizējais vaļasprieks - pīšana - jau sen kā nolikts malā, jo tam šobrīd nav ne laika, ne arī vietas, kur ņemties ar klūgām. Tomēr citiem vaļaspriekiem - adīšanai un šaušanai ar kaķeni vai loku - palicis uzticīgs. Uz adīšanas adatas aktieri uzsēdinājis režisors Mārtiņš Eihe, jo adīšanu nācies apgūt izrādes Noslēpumainās variācijas dēļ. Pēdējais veikums - jaka māsai, bet, viņam dzīvojot Liepājā, māsai - Jūrmalā, komunikācija notikusi skaipā, jaka iznākusi par lielu, tomēr māsai patīk, jo var tajā ietīties. Šobrīd top rakstainas zeķes. «Pamatā adu sev, jo es adu tad, kad man gribas, attiecīgi es nevaru uzņemties adīt citiem, jo nevaru garantēt rezultātu - ne kāds, ne kad tas būs. Ja uzadīts un kādam iekārojas, es atdodu. Piemēram, kolēģis Egons Dombrovskis staigā manis adītās zeķēs,» smaidot nosaka Leščinskis. «Tā ir mana vājprāta izpausme - ja kaut ko daru ar galvu, man kaut kas paralēli ir jādara ar rokām.»
Savukārt aizraušanās ar loka šaušanu esot lielisks veids, kā iztīrīt galvu. «Šaušana ir normāls vīriešu atavisms, patīkamākais ir brīdis, kad sāc trāpīt tur, kur gribi trāpīt, nevis tur, kur sanāk. Ja nopietni - loks ir ārkārtīgi pateicīgs tādā ziņā, ka ir jāpanāk šāviena vienveidība, respektīvi, katru reizi jāizšauj tieši tāpat, lai trāpītu tur, kur gribi, tīri tehniski - ir jāmāk atkārtot reizi pēc reizes, tas prasa koncentrēšanos un tīras smadzenes. Un tas ir veids, kā atslēgt sevi no visa, kas šajā darbā, ar ko es nodarbojos, ir ārkārtīgi vajadzīgs un nepieciešams. Ja negribi sajukt prātā, betona maisītājs galvā ik pa brīdim ir jāapstādina,» atzīst Leons Leščinskis.
Iespējams, ka nākotnē varēs runāt par Leščinsku dinastiju teātrī, jo dēls Jānis, kurš nupat pabeidzies Valmieras Viestura vidusskolu, nolēmis stāties aktieros. «Vainīga ir režisore Māra Ķimele, viņa Jāni paņēma izrādē Indrāni, un viņam likās, ka tas gan ir foršs darbs... Atrunāt mēģinu, bet tas ir bezcerīgi. Varu stāstīt nez ko, bet, protams, tā ir skaista profesija, citādi cilvēks pie skaidras apziņas ar to nenodarbotos. Mūsu laikos, lai vīriešu cilvēks ietu par aktieri, ir nepieciešama baigā motivācija, pārliecība un gribēšana. Meitām, paldies Dievam, prāta ir vairāk nekā brālim - Anna pabeidza tulkus Ventspilī, Marija - filozofus,» stāsta tēvs. Savukārt pats viņš vairs lielus plānus nekaļ, tikai «piepildāmus, konkrētus, kas rada prieku sev un apkārtējiem».
***
Leons LEŠČINSKIS
• Liepājas teātra aktieris (kopš 1986. gada)
• Dzimis 1964. gada 24. decembrī
• Precējies, Annas, Marijas un Jāņa tēvs
• Absolvējis Latvijas Valsts konservatoriju (Teātra nodaļu, 1986)
• Aktuālās lomas Liepājas teātrī: Sarafanovs (Vecākais dēls, 2016), Skolotājs (Vecās dāmas vizīte, 2016), Pēteris Liepa (Mūsu pilsētiņa, 2016), Džonijs (Klibais no Inišmānas, 2015), Pārsons (1984, 2014), Sīkstulis (Sprīdītis, 2013) u.c.
• Piedalījies iestudējumos citos teātros (Ģertrūdes ielas teātrī, Teātrī TT, teātrī Mūris)
• Lomas kino un TV: Imants (TV seriālā Cukura nams, rež. I. Gorodecka, 1998), Aleksis (Negribu, negribu, negribu…, rež. L. Gundars, 2000), Bārmenis (Tiritomba jeb Zelta zivtiņa, rež. L. Gundars) 2002) u.c.
• Divas reizes izvirzīts Spēlmaņu nakts balvai
