Personības: Edgars Račevskis: viena doma jādomā! 5 komentāri
 
Personības

Edgars Račevskis: viena doma jādomā!

 
F64

Pa tālruni vaicāts, vai sastopams galvaspilsētā, Edgars Račevskis atzīstas, ka «vēl ar vienu kāju strādā», sakot, ka pirmdienu vakaros atrodams Rīgas Latviešu biedrībā pie Latvijas Nacionālā vīru kora.

Savos astoņdesmit viņš joprojām ir nenogurdināms nemiera gars, pilns ideju un dzīvesprieka. Martā maestro tiks cildināts par mūža ieguldījumu, saņemot Lielo Mūzikas balvu. Darbu joprojām pilnas rokas - vīru koru dižkoncerts Skrundā, diasporas latviešu koru viesošanās simtgades 2018. gada koncertā 18. novembrī, Jāzepa Vītola ikgadējās Mūzikas dienas Gaujienā. Un sirdī bažas par Dziesmu svētku attīstību nākotnē. Caur stāstiem no savas un koru dzīves, smiekliem un anekdotēm saruna ar sirmo maestro ievirzās nopietnā gultnē un ved pie atziņas - kopš deviņdesmitajiem esam pazaudējuši vienu kopīgi domājamo domu, un tāpēc jautājumu bieži vien vairāk nekā atbilžu.

- No kurienes nāk leģen da, ka bērnībā gribējāt kļūt par traktoristu? Vai ar tehniku un mašīnām esat draugos joprojām?

- Es dzīvoju laukos, un mani ārkārtīgi interesēja tehnika. Man bija skolasbiedrs Milvars Zīlītis, restaurējām izcilos Ērenpreisa divriteņus, paši skrūvējām kopā un tad laidām ar tiem divriteņiem apkārt, sportojām, pat braucām no skolas uz Kuldīgu sacensībās. Milvaram vēlāk jau bija mopēds, tas toreiz bija katra puikas sapnis. Ļoti patika ar tādām lietām ķimerēties. Mašīnas man patīk joprojām, braucu kā traks un sodus arī krāju (smejas). Agrāk arī ķīlēju - man sešdesmitajos bija Volga, to gan esmu pārskrūvējis krustām šķērsām, apmēram divpadsmit gadu ar to nobraucu.

- Kā jūs tikāt pie Volgas?

- Tas īstenībā ir stāsts par manu mammu, vesela leģenda. Viņa beidza Skolotāju institūtu un Tautas konservatorijas klavierklasi, spēlēja ērģeles, mācīja dziedāšanu un valodas - angļu, vācu, latviešu un latīņu. Pēckara periodā mēs pārcēlāmies no Basiem uz Turlavu. Mamma strādāja skolā par mācību daļas vadītāju un spēlēja baznīcā ērģeles. 1947. gadā direktors bija spiests likt viņai izvēlēties - skola vai ērģeles. Taču ērģeles viņa bija solījusi neatstāt manam vectēvam, baznīcas ērģelniekam. Un palika pie ērģelēm līdz mūža galam, divdesmit piecus gadus nospēlēja arī Torņakalna baznīcā. Mamma strādāja ceļa darbos, jo viņai bija zirgs un rati, tad aizgāja uz kolhozu, pēc gada viņu paaicināja uz kantori. Tad viņa izmācījās par rēķinvedi un strādāja par kolhoza grāmatvedi līdz pensijai. Šī profesija netraucēja spēlēt ērģeles. Viņa kļuva par labāko rajona grāmatvedi un varēja iesniegt pieprasījumu rindā pēc mašīnas. Kad mēs ar Dzidru 1961. gadā precējāmies, mammai piešķīra Volgu - tā bija mūsu kāzu dāvana. Zināms, man pašam bija jāmaksā, jo mamma bija sakrājusi apmēram pusi nepieciešamās summas. Tā es kādu laiku sitos ar parādiem. Toties braucu ar Volgu.

- Zināms, ka jums līdzīgi Jāzepam Vītolam patīk makšķerēt. Joprojām ejat uz copi?

- Jā, bet tikai kompānijā. Savā laikā Baltezerā ar Valteru Kaminski gājām uz asariem. Tagad man kaimiņos pie Langstiņu ezera Gunārs Binde dzīvo, sauc mani bļitkot. Uz to vēl neesmu parakstījies, bet vispār kaut kad taisos viņam pievienoties. Taču Vītolam līdzināties man reiz izdevās citādi. 2013. gadā man LU Aulā izdevās īpaša Gaismas pils interpretācija. Lepojos, ka nelaiķis Roberts Zuika manu toreizējo interpretāciju salīdzināja ar to, kā savu skaņdarbu savulaik diriģējis Vītols. Noslēpums ir otrajā lappusē, pie vārdiem «ātri grima», tur ir viena maza atzīme augšā - con moto, ko neviens parasti neievēro. Tas paātrinājums rada pilnīgi citu dinamiku. Mūsdienās esam kļuvuši nevērīgi pret detaļām, niansēm.

- Jubilejas intervijās esat teicis, ka šobrīd vairāk gribētu veltīt savu enerģiju komponēšanai. Kā pie jums atlidoja kompozīcijas mūza?

- Tas bija sen. Atceros, biju komandējumā Tbilisi uz Oktobra svētkiem. Laiks draņķīgs. Svētku laikā viss slēgts. Vārtījos pa savu viesnīcas numuru un mēģināju nosist laiku. No Rīgas biju paņēmis līdzi žurnālu Zvaigzne. Biju jau visu smalki izlasījis, sāku lasīt to lapu, kur redakcijas dati, tirāža, telefoni. Un pēkšņi tur atradu sīkā drukā nodrukātu Jura Veitnera dzejoli Jausma. Tā tapa mana pirmā dziesma. Atbraucu mājās, rādīju Leonam Amoliņam - re, man te kaut kas uzrakstījās. Viņš apskatījās, atzina par labu esam, palaida tautās. Tā tas aizgāja. Kāda melodija pie manis atlido, es to pierakstu, neko nekonstruēju. 2006. gadā mana studente un diriģente Ilze Štāla man pasūtīja mesu korim. Tā arī tapa pakāpeniski, kamēr pirmo daļu koris jau mācījās, nākamās tikai tapa, motīviem rodoties visdīvainākajos mirkļos, pat skatoties televīziju. Tiešām liekas, kāds no augšas atsūta, un kas atliek - jāpieraksta. Reizēm pašam pārsteigums, ko esmu uzrakstījis - klausoties, piemēram, Manai Ventai Radio kora izpildījumā, sēdēju miklām acīm.

- Jūsu radošais mūžs cieši saistīts ar Dziesmu svētkiem. Latvijas simtgade un 2018. gada Dziesmu svētki tiek gaidīti kā īpašs punkts Latvijas vēsturē. Vai varat atskatīties, piemēram, uz savu pieredzi kopkora tribīnē kopš 1970. gada? Pa šo laiku vairākkārt mainījušies sociālvēsturiskie konteksti un noskaņas sabiedrībā.

- Pirmoreiz uzkāpjot tribīnē, sāku diriģēt un jutu, ka sāk zust pamats zem kājām… tāds spēks, emocijas un apjausma, ka jūtu kopkora skaņu vissīkākajās niansēs, no visiem stūriem. Un tā apziņa, ka es varu to skaņu mainīt, veidot… Vairākkārt esmu piedzīvojis dziesmas atkārtojumu - sevišķi astoņdesmitajos gados, diriģējot šā gada jubilāra Ģederta Ramana, Imanta Kalniņa, Oļģerta Grāvīša, protams, manu firmas gabalu - Valtera Kaminska Mūžu mūžos būs dziesma. Viens no svarīgākajiem pieturas punktiem man personīgi bija 1990. gads - divdesmitie Dziesmu svētki. Veselu gadu strādājām mākslinieciskajā padomē un sagatavojām trīs lielas, atšķirīgas programmas - Likteņdziesma, Tautas dziesma un Dzīvības dziesma, karstās diskusijās izstrīdējāmies par katru programmā iekļaujamo dziesmu, tas bija īpašs laiks un īpašs rezultāts. Nākamie - 1993. gada Dziesmu svētki - bija tikai vāja atblāzma. 1990. gada svētki bija unikāli, ar visiem sabraukušajiem latviešu koriem, ar to pacēlumu, kāds valdīja, diriģējot Lūcijas Garūtas Lūgšanu - Mežaparka estrāde uz mirkli kļuva par baznīcu, enerģētiski un emocionāli. Manā skatījumā, Dziesmu svētki laikā starp 1970. gadu un deviņdesmitajiem kāpa kalnā, bet kopš tā laika diemžēl mākslinieciskā kvalitāte arvien retāk sasniedz vēlamo. Jo nav vienas kopīgi domājamās domas.

- Līdz 1990. gadam Dziesmu svētki bija daļa no nevardarbības pretošanās diskursa padomju režīmam. Varbūt pēc tam pietrūcis, kam īsti pretoties?

- Patiesībā deviņdesmitie bija lūzuma punkts, kuram saistībā ar Dziesmu svētku kustības pamatiem pāri nav tikts līdz pat šim brīdim. Toreiz tika likvidēti kolhozi, līdz ar to arī to kori, diriģentus atlaida no darba. Sabrūkot padomju sistēmai, tika iedragāta arī tai pielāgotā sistēma, kuras ietvaros varēja pastāvēt Dziesmu svētku tradīcija, kad mācīties par kordiriģentu bija prestiži, jo vienmēr pēc konservatorijas beigšanas bija darbs kādā korī ar algu, pēc tam pensiju un tā tālāk. 1990. gadā uz skatuves bija ap 20 000 dziedātāju, 1993. gadā vairs tikai 13 tūkstoši. Dziedātāju skaits turpina sarukt, sevišķi laukos, kur kora pastāvēšana ļoti atkarīga no pašvaldību atbalsta. Taču a cappella dziedāšanas tradīcija ir unikāla, to vajag saglabāt, un nedrīkst skriet kaut kāda pārprasta laikmetīguma pavadā, dziedot popmūziku ar pavadījumu. Piemēram, jauniešu koru koncerts Skonto stadionā 2003. gadā, ko diemžēl daudzi sabiedrībā atzīst par tā gada labāko Dziesmu svētku koncertu, - kas tad tur notika? Priekšā mikrofonā dziedāja popmūzikas solisti, bet koris tur aizmugurē kaut ko čivināja. Tas taču nav koris, un tie taču nav Dziesmu svētki!

- Vai jūs tagad sakāt, ka svarīgākais nav vienkārši dziedāt kopā, bet gan repertuārs, ko un kā dziedam kopā?

- Bez šaubām, programmai, dziesmu saturam ir milzīga nozīme. Ja nevar saprast, ka repertuāram, ko grib dot dziedāt tūkstošiem, ir jābūt Mūzikai ar lielo burtu, saturīgai, mākslinieciski augstvērtīgai, tādai, kas spēj aizraut dziedātājus un klausītājus, raisīt pārdzīvojumu un likt domāt... Domāt!

- Bērnībā muzicējāt ģimenes kapelā. Ar ko a cappella dziedāšana un koris atšķiras no cita veida muzicēšanas mazākās grupās?

- Katrā ģimenē jau tā muzicēšanas pieredze atšķiras. Mēs spēlējām deju mūziku, populārās dziesmas, uz Turlavu brauca pat no Kuldīgas, vēlāk mūs aicināja uz turieni. Citā ģimenē varbūt spēlēja tautas mūziku, vēl citi operetes, atkarībā no interesēm. Koris ir plašāka kopiena, kas vairāk attiecas uz sabiedrības attīstību, vienlaikus izceļot autoru, komponistu, dzejnieku veikumu, tā ir sabiedriska kustība ar smagāku nastu autormākslas un vispār kultūras kontekstā.

- Robežas starp profesionālo un amatiermākslu kļūst arvien grūtāk definējamas. Kā tas ietekmē koru kustību, repertuāra politiku? Kāds, jūsuprāt, būtu ideāls proporcionālais sadalījums starp t.s. zelta repertuāru un jaundarbiem Dziesmu svētkos?

- Pēdējo 20 gadu garumā amatierkori ir parādījuši sevi ļoti labā mākslinieciskā līmenī, un uz to ir jāturpina tiekties, lai galvenais būtu kvalitāte. Diriģentam kvalitāte ir jāprasa no pirmās minūtes, tiekoties ar kori, citādi rezultāta nebūs. Nedrīkst slavēt, ja nav labi, katram ir jābūt maksimāli godīgam un jādara savs maksimāli labi. Runājot par jaundarbiem un lielajām diskusijām par tiem, komponists var rakstīt, kā vēlas, kā prot - supermoderni, klasiski vai pat analfabētiski, bet lai tajā galarezultātā būtu saklausāms kaut kas ģeniāls, lai mūzika ir interesanta. Savulaik, strādājot ar Radio kori, esmu redzējis daudz un dažādus jaundarbus. Toreiz modē bija, piemēram, poļu avangards, Andžejs Koševskis, dažādi atonālie eksperimenti. Koševskis bija uzrakstījis skaņdarbu Fa, re, mi, do, si Friderika Šopena piemiņai, kas ir ļoti laba un efektīga mūzika, ko mēs ar panākumiem dziedājām gan Rīgā, gan Polijā. Vienalga, kādā kompozīcijas tehnikā, darbam ir jābūt saturīgam, vērtīgam. Katram skaņradim būtu jāatrod to, ko viņš vēlas dot klausītājam - tai jābūt paliekošai vērtībai. Runājot par proporcijām, mans ideālais variants jeb pamatrāmis būtu tāda kā trīsvienība - līdzvērtīgā proporcijā klasika, tautasdziesmas un jaundarbi.

Ja kāds koris ar kādu darbu netiek galā, vispirms jāsaprot, kur ir vaina. Var būt, ka vainīgs diriģents, kurš neprot strādāt. Varbūt problēma ir materiālā. Tad jāizanalizē skaņdarbs un jāpieņem lēmums, vai pārtraukt, vai turpināt ar to strādāt. Ja vien ir pozitīvas iezīmes, tad jāatrotī piedurknes un neatlaidīgi jāturpina. Bet reizēm drosmīgi jāatmet, ja ir argumenti. Reiz es vienam šodien ļoti slavenam komponistam atmetu darbu atpakaļ, jo viņš pats nespēja formulēt, kā tam darbam jāskan. Ko viņš tur sagaida no kora? Nu tā taču nevar, tā ir skice, nevis gatavs darbs!

- Vai, jūsuprāt, šodienas diriģenti, teiksim, piecdesmitgadnieku paaudze, kas šobrīd iekaro Dziesmu svētku tribīnes, spēj panākt tādu pašu māksliniecisko rezultātu un emocionālo efektu no kopkora kā jūsu paaudze?

- Es domāju, ka jā. Tādu gan nav daudz. Ne visi ir uz augstākās latiņas, bet uz tāda olimpiskā pjedestāla ar pirmo, otro un trešo vietu, sarindojot diriģentus pēc spējām sasniegt katarsi, maksimālu māksliniecisko atdevi un interpretācijas kvalitāti, viņus varētu mēģināt satilpināt. Jaunajiem jau ļoti gribas nonākt tajās tribīnēs. Tikai tam ceļam vajadzētu būt no pašas apakšas, kā mēs visi kādreiz esam gājuši, pamazām. Tagad modē ir zvaigžņu cepšana - tiklīdz sāc čivināt un vēl parāda pa TV, tā jau esi zvaigzne, un tas to visu procesu degradē. Šķietami panākumi bez sūra darba ir mūsdienās iespējami, bet tie nekaldina noturību un stabilitāti virsdiriģenta statusā.

- Un ko darīt ar diriģenta ego?

- Es personīgi vienmēr esmu pret ego izturējies negatīvi, esmu ļoti paškritisks. Nekad nevajag domāt, ka esi pasaules naba. Mana kvalitātes mēraukla bija nevis publicitāte, bet ieraksta mikrofons, manus ierakstus vērtēja kolēģi, filharmonijas vadība, diriģenti, radiofona cilvēki. Reiz pat diskā tika iekļauts Pētera Barisona kantātes Nāves sala koncertieraksts, nevis studijas ieraksts, - tādā kvalitātē mēs strādājām!

- Tomēr jūs bijāt tas, kas Radio kori izveda ārā no studijas, uz skatuves. Vai sekojat kora gaitām pašlaik, un kā tās saskan ar jūsu kādreizējām iecerēm?

- Sekoju, priecājos un esmu laimīgs, ka man ir bijusi iespēja strādāt ar to. Radio koris bija mana otrā konservatorija - ne tikai koris, arī Radio simfoniskais orķestris, bija ieraksti, vēlāk arī koncerti pārpildītās zālēs ar ļoti atsaucīgu publiku, programmas, kurās bija arī dziesmas ar zināmu aizliegtā augļa garšu. Šodien Radio koris ir profesionāli izcila koncertvienība, turklāt man patīk tas meklētāja gars, kas viņiem Sigvarda Kļavas un Kaspara Putniņa vadībā piemīt.

- Trīsdesmit septiņi gadi pavadīti kopā ar Gaudeamus. Ivars Cinkuss reiz teicis, ka Gaudeamus ir drīzāk kā brālība, nevis vienkārši koris. Kā tas veidojies?

- Tā brālība ir veidojusies neapzināti, bet dabiski. Pirmkārt, es esmu ļoti pateicīgs Paulam Kveldem, kurš mani 1958. gadā uzaicināja sev palīgā par kormeistaru Latvijas Valsts Universitātes vīru korim. Drīz viņam piedāvāja darbu Daugavpils Muzikāli dramatiskajā teātrī, un viņš piedāvājumu pieņēma, pametot darbu universitātes korī. Universitātes dziedoņi bija diezgan iedomīgi un pauda, ka ar viņiem varot strādāt tikai Leonīds Vīgners. Vīgners atnāca un teica: «Nu, Edgar, strādā, es paskatīšos!» Tā mēs sadraudzējāmies. Taču tad ar rektora rīkojumu visas tehniskās fakultātes ar lielāko daļu puišu tika pārceltas uz Politehnisko institūtu, un rektoram šķita, ka vīru koris universitātei vairs nav vajadzīgs. Viena daļa bijušo dalībnieku aizgāja uz Mākslas darbinieku namu un nosauca sevi par Absolventiem, pie kuriem vēlāk atgriezās Pauls Kvelde. Bet apmēram piecpadsmit dalībnieku Politehniskajā institūtā izdomāja, ka tā kora lieta jāturpina, un aicināja mani ar viņiem strādāt, un atšķirībā no Absolventiem tur man bija brīvas rokas. Tā radās Gaudeamus jaunas augstskolas paspārnē, ar administrācijas atbalstu, īpaši Aleksandra Veisa laikā. Koris izauga līdz pat 120 cilvēku sastāvam. Un, par spīti lielajam dalībnieku skaitam, tā bija un joprojām ir ļoti saliedēta komanda, kurā valda draudzība, humors un mīlestība uz dziesmu. Tā ir druva, ko man patīk kopt - gandrīz divpadsmit gadu 18. novembrī es Rīgas Latviešu biedrībā rīkoju vīru koru dižkoncertu, pagājušajā gadā pārcēlāmies uz LU Lielo aulu, jo tur ir vairāk vietas - koncerti ir ļoti pieprasīti, piedalās apmēram trīssimt dziedātāju no dažādām Latvijas malām, šogad ceturto gadu notiks arī Kurzemes vīru koru dižkoncerts Skrundā. Tas gandarī, lai arī vīru kori arvien vairāk kļūst par aizsargājamu sugu.

- Kā jūs redzat koru kultūras un Dziesmu svētku attīstību ilgākā perspektīvā? Vai no koristu puses arī gaidāma līdzīga viļņošanās sabiedrībā, kādu nesen uzsāka dejotāji?

- Tā viļņošanās jau notiek. Man jau viens diriģents zvanīja un teica, ka dziedoņi sakot, ka uz kori vairs nenāks un uz Dziesmu svētkiem nebrauks, ja repertuārs būs tāds, kā ir tagad. Reizēm kopkorim tiek uzticētas dziesmas, kas tam principā nav piemērotas, - izcili kamerdarbi, kas lielajā estrādē zaudē savu būtību, partitūrā paredzēto intimitāti. Tādas lietas nav domātas tūkstošgalvainam korim. Tās cīņas, kas tiek izcīnītas mēģinājumos, nav pūļu vērtas. Vīru kori, piemēram, šobrīd nav apmierināti, jo viņiem ir maz, ko dziedāt pašiem, toties daudz laika jāveltī divu balsu apgūšanai dziedāšanai jauktajā kopkorī, kas viņiem ikdienā nav vajadzīgs. Otra lieta, ko es personīgi cenšos kopt, - lai būtu vairāk kopdziedāšanas pasākumu. Reizi piecos gados Mežaparkā ir par maz, lai nopietni runātu par tradīcijas uzturēšanu. Tāpēc man ir Skrunda, 18. novembra vīru koru koncerti Rīgā, Gaujiena. Tas palīdz turēt tās kvalitātes latiņas normālā līmenī. Kaut mums izdotos šo principu īstenot arī nākotnē un Dievs dod mums saprast, ko un kā darīt, lai to lietu uzturētu un nepazaudētu!

Ja mēs kļūsim par zombijiem, kas uzurrā popmūzikai un popkultūru tur par vienīgo mērauklu, tad ar mums ir cauri! Tur jāliek kopā prāti, sirdis un dvēseles. Katram jātiecas uz izcilību savā jomā - dziedātājiem, komponistiem un sevišķi diriģentiem, katram pēc sirdsapziņas. Taču, uzņemoties konkrētus pienākumus, ir jāzina, vai to vezumu varēs pavilkt, un godīgi jāatsakās, ja jūt, ka nevarēs. Labam diriģentam ir jāatrod savas interpretācijas veidols, lai būtu skaidrs, ko viņš grib ar to pateikt, atklājot mūzikas rakstura vissīkākās šķautnes, lai tēls būtu skaidrs un uztverams. Jāstāsta dziedātājiem, ko domājis autors, ko domā viņš pats, jāveido mijiedarbība ar izpildītājiem, nonākot pie jaunas kvalitātes arī labi zināmā repertuārā. Un varbūt kādam ir jābūt kā savulaik Emilim Melngailim un jāsaka: kas te būs - balagāns vai Dziesmu svētki?! Praktiski pirmais solis, manuprāt, ir pagriezties klasikas virzienā, definēt vērtības.

***

Edgars Račevskis (1936)

• Kordiriģents, pedagogs, komponists, Dziesmu svētku virsdiriģents kopš 1970. gada.

• Ilggadējs Latvijas Televīzijas un Radio kora mākslinieciskais vadītājs un galvenais diriģents (1963-1987)

• Vairāku koru dibinātājs un ilggadējs mākslinieciskais vadītājs: Rīgas Politehniskā institūta (RTU) vīru koris Gaudeamus (1959-1996), jauktais koris Sonore (1987-1997), Nacionālais vīru koris (1997-2017), Tukuma skolotāju koris Vanema (1977-1987)

• Bijis Latvijas Nacionālās operas kormeistars (1994-1997)

• 1993. gadā saņēmis Lielo Mūzikas balvu par koru Gaudeamus un Sonore sniegumu XXI Dziesmu svētku koru sacensībās

• Iedibinājis vairākus regulārus koru saietus - Jāzepa Vītola ikgadējās Dziesmu dienas Gaujienā (kopš 1988.), vīru koru dižkoncertu Skrundā (kopš 2013.) un vīru koru Valsts svētku koncertu 18. novembrī



Komentāri [5]
#
..... 22.februāris 2017 13:55 atbildēt
Lai Maestro laba veselība un izturība realizēt iecerēto! Kaut jaunie diriģenti vairāk ieklausītos pieredzes bagātajos!
 
#
Kajagoō 21.februāris 2017 23:28 atbildēt
Arī popmūzika ir dažāda, un katrā laikā-sava. Nevajag aizmirst, ka daža laba "kormuzīkas etalonpērle" arī ir tālaika popmūzika. Un jauniešus maz interesē jaunie koru "dipadadā". Bet tur jau Račevska kungs pareizi pateica - nevar likt iekšā ko pagadās. Dziesmu svētku vilcējspēks vienmēr ir bijusi masu dziesma. Piedodiet, mūsdienās tādu vairs nav, visi šausmīgi dievā saticējušies vai arī meklē latvju tautasdziesmās kazahstānas stepju valdzinājumu un marokas sultānu skūpstus. Nav tur tādu! Bet dziesmas tāpēc arī ir tādas, ne īsti dieva, ne marokas sultāna akceptētas.
 
#
sarmite kalpina 21.februāris 2017 13:30 atbildēt
VIENKARSIBA , SKAISTUMS, BEZBAILIBA - MORIJAS PUKES , SVETIBAS CELI, AZIJAS SIRDS- GLABS! GARA SARGASANAS ZIME - SVETAS TRISVIENIBAS ZIME NEOLITA LAIKMETA ! KAS VEL JUMS NEPIECIESAMS PIE LIETDERIGUMA , SAMEROJAMIBAS UN MERKTIECIBAS! VISUMA LABORATORIJAS BRIESMIGAIS KOSMOSA ATKARIBAS LIKUMS ! LUK JUMS ASPAZIJAS LAIKMETA DOKUMENTI - VESTULES JANIM RAINIM ! SAPROTAT UN RAUDAT LIDZ AR VISU TAUTU! PAR DZIVES PRAKTISKO PUSI! IEVEROJOT I.STATINU - VIRSPROKURORI , KURAI NAV SAKARU AR TIESLIETU DAMU E.LAPU , SAVUKART TAI NAV SAKARU AR ZINATNES UN IZGLITIBAS MINISTRU, VAI - KARLI SADURSKI! PEC ZINAMAS JAUNAS GAITAS LATVIESU TAUTAS PIEREDZE - REDZI UN DZIRDI! UZ JAUNU GAITU - RAINIS JAUNATNEI RIGA 1974 ,, LIESMA,, MEDIJISMAM - VISU GAISU ZINASANU GAISMA ! UN ,,AK, SIE NOLADETIE ISMI!,, 17.GS SAKUMA - CARLZA DIKENSA APSKAIDRIBA VISU TAUTU KULTURAS DAILRADES KOPSAVILKUMA -DZIVO NOZELOJAMIE! V.IGO UN VISIEM BUS GANA!
 
#
Valdis Freimantāls 20.februāris 2017 21:06 atbildēt
Lūdzu goda vīru izlasīt manu rakstu : "Mosties, celies, strādā"!
 
#
klausītājs 20.februāris 2017 19:47 atbildēt
Diriģents- tas ir augsts lidojums.
 
Pievienot komentāru
Vārds *
Komentārs *

Skaistuma pasaule

 
Custom creative templates for DoubleClick for Publishers