«Visi latvieši Skroderdienas Silmačos zina no galvas, bet vienalga nāk un skatās kā brīnumā. Tā, it kā nebūtu redzējuši. Kāpēc tas tā ir? Manuprāt, tāpēc, ka dzīve ir grūta, jo sevišķi tagad, kad ir pilns rūpju un raižu, bet Silmačos satiekas gaiši cilvēki, un ar savu pozitīvismu viņi padara dzīvi saulaināku un smaidīgāku,» domā Latvijas Nacionālā teātra aktrise un skroderdienu veterāne Inta Tirole.
Viņa šovakar atkal būs Bebene - atzīmējot latviešu dramaturga Rūdolfa Blaumaņa 154. dzimšanas dienu un 115 gadu jubileju, kopš 1902. gada 30. janvārī Rīgas Latviešu biedrības namā notika viņa populārākās lugas Skroderdienas Silmačos pirmizrāde. Šis īpašais datums tiks nosvinēts, uz Rīgas Latviešu biedrības nama Lielās skatuves atkal izrādot šo vispopulārāko un visvairāk iestudēto latviešu lugu.
Īpašā datumā un vietā
Skroderdienas Silmačos senāk ar panākumiem tika izrādītas tieši ziemā, un tikai pēc tam tās kļuva par izrādi, kas daudziem saistās ar vasaras saulgriežiem. «Tāpēc mums ir īpašs prieks atjaunot tradīciju izrādīt šo iestudējumu ziemā, turklāt tik īpašā datumā un šai izrādei nozīmīgā vietā,» uzsver izrādes producents Niks Volmārs.
Ar šo izrādi, ko iestudējis režisors Zigurds Neimanis un kurā apvienojušies aktieri no dažādiem Latvijas teātriem, tiks ieskandināts Blaumaņa lugas 115. jubilejas gads, bet pirmsjāņu laikā šīs Skroderdienas Silmačos tiks spēlētas Brīvdabas muzejā (16. jūnijā) un tieši Līgo vakarā atgriezīsies leģendārajā Silmaču estrādē - Druvienā.
Dailes teātri šajā iestudējumā pārstāv Ģirts Ķesteris (Dūdars), Gints Grāvelis (Pindaks) un Dārta Daneviča (Zāra), no Valmieras Drāmas teātra izrādē piedalās Ieva Puķe (Elīna), Elīna Vāne (Antonija), Regīna Devīte (Pindacīša), Inese Ramute (Tomuļmāte) un Kārlis Neimanis (Rūdis), Latvijas Nacionālo teātri pārstāv Inta Tirole (Bebene) un Juris Hiršs (Joske), bet no Liepājas teātra iestudējumā piedalās Edgars Pujāts (Aleksis). Ieviņu un Kārlēnu atveido dziedātāji Ieva Sutugova un Nikolajs Puzikovs, bet iestudējuma režisors aktieris Zigurds Neimanis spēlē Ābramu. Šovakar izrādē piedalīsies arī TDA Auda.
Pindacīša, Bebene un līgotāja
«Skroderdienas Silmačos gājušas cauri visai manai dzīvei, jo, jau absolvējot Teātra fakultāti, tā bija mūsu diplomdarba izrāde, ko iestudēja Alfreds AmtmanisBriedītis, un es spēlēju Pindacīšu. Iedomājieties, cik mūsu kurss bija romantisks - pirmizrādes dienā mēs visi sapirkām puķītes un gājām pie Blaumaņa pieminekļa. Tā kā gribējām, lai mūsu puķītes ilgāk saglabājas, katram bija līdzi arī burciņa ar ūdeni. Pat Uldim Pūcītim. Visi bijām romantiski noskaņoti... Un pēc tam ļoti satriekti, kad, nākamajā dienā tur aizejot, ieraudzījām, ka mūsu burciņas bija novāktas, palikušas tikai puķītes. Tagad paldies Blaumanim es nesu sevī, bet tolaik mēs viņam gribējām pateikties katrs ar savām puķītēm...» Inta Tirole atminas vairāk nekā 50 gadu senus notikumus.
1960. gadā ienākot teātrī, jaunā aktrise nokļuva līgotājos [Alfreda AmtmaņaBriedīša iestudējumā], pēc tam 16 garus gadus režisora Alfreda Jaunušana iestudētajās Skroderdienās Silmačos [1975.], kur Antoniju un Dūdaru spēlēja Astrīda Kairiša un Ģirts Jakovļevs, viņa bija Bebene. Režisoru Edmunda Freiberga [1994., 2002.] un vēlāk arī Indras Rogas [2010.] skroderdienu skatuves versijās aktrise atkal bija līgotājos.
«Kad Zigurds Neimanis man piedāvāja atkal spēlēt Bebeni, biju ļoti priecīga. Un, lai arī mēģinājumu process bija diezgan sarežģīts, jo mēs esam no dažādiem teātriem, tas vienalga bija ļoti interesanti,» saka Inta Tirole. Viņa nekad nav sapņojusi, ka gribētu šajā lugā spēlēt kādu citu lomu. «Kādēļ sevi lieki sāpināt, zinot, ka to nedabūšu. Nē, es par to nedomāju,» aktrise atzīst.
Galvenais, lai ir darbs
Latvijas Nacionālā teātra repertuārā Intai Tirolei ir vien divas lomas - izrādēs Meitenes un Sarkangalvīte un vilks (Vecmāmiņa). Vēl divas lomas aktrisei ir teātra klubārestorānā Austrumu robeža, kur viņa spēlē režisora Zigurda Neimaņa iestudētajā komēdijā Citādie latvieši (pensionēta teļkope Gaida) un režisora Valda Lūriņa iestudētajā Jubilejā (Nopelniem bagātā medicīnas darbiniece Milda Bārtule). 4. martā tur gaidāma jauna pirmizrāde - režisors Zigurds Neimanis iestudē izrādi Uzmanību - filmējam!, kur ikvienam skatītājam būs vēl nebijusi ekskluzīva iespēja nokļūt īstā uzņemšanas laukumā. «Sākumā bija grūti pierast, ka skatītāji sēž pie galdiņiem un ēd, bet pamazām jau pierod. Negribas jau arī atteikties no piedāvājumiem, jo vienreiz, otrreiz atteiksies, trešo reizi vairs nepiedāvās, un būsi ārā no aprites. Bet aktierim jau galvenais, lai ir darbs,» sapratusi skatītāju iemīļotā aktrise. Viņai šogad apaļa dzīves jubileja, bet nav gan zināms, vai tā tiks atzīmēta ar jaunu izrādi. «Es jau visu laiku esmu gaidīšanas režīmā, bet nav materiāla. Nu, ko lai citu saku...»
Liktenis bijis visāds
«Patiesībā jau katram ir savs liktenis un neko ar varu nevar panākt. Es to esmu izbaudījusi un zinu, ka tā ir,» aktrise nosaka. Un uz jautājumu, vai viņai liktenis bijis labvēlīgs, Inta Tirole nopūšas un atzīst: «Oi, nu visāds ir bijis. Bet - es nežēlojos. Mājās pie ledusskapja man ir magnētiņš ar tekstu: «Kad Dievs tev aizver durvis, viņš atver logu.» Un man tiešām tā ir,» secina lieliskā aktrise.
Iesākoties jaunajam Gaiļa gadam, viņa sakrāmēja melnu plastmasas maisu ar 27 nevajadzīgām lietām, pārsēja ar sarkanu bantīti un izmeta miskastē. Un uz sarkana papīra uzrakstīja savas šā gada apņemšanās, ielika sarkanā aploksnē, lai, sākoties atkal jaunam gadam, pārliecinātos, vai viss ir piepildījies. «Es ticu tādām lietām, tā daru jau pāris gadus, un, ziniet, tas strādā!» viņa apgalvo.
Bet prieku ikdienā Intai Tirolei dod, kā viņa pati saka, visādi sīkumi. «Es visiem šogad Jaunajā gadā vēlēju prieku, jo man liekas, ka prieks ir ļoti ietilpīgs jēdziens, jo tu vari būt priecīgs tikai, kad esi vesels, kad taviem tuvajiem viss ir labi, ka tev ir darbs, kas patīk. Kādreiz jau gribas sevi pažēlot, bet kuru tas interesē, kurš man var palīdzēt? Tikai es pati. Kurš dzejnieks tā rakstījis: «Priekā eju pie jums,/un priekā jādzīvo mums/Un priekā jūtu es jūs/Man prieks vienmēr būs..»? Tā tiešām ir, ka prieks palīdz dzīvot, tāpēc - priekā jādzīvo mums!»
