Piektdiena, 29.marts

redeem Agija, Aldonis

arrow_right_alt Kultūra \ Personības

Imantam Kalniņam - 75. Mūzika ir skaņās pārvērsts sapnis par pasauli

PUĶE IR PUĶE. Imants Kalniņš: «Man manos gados labi ir tas, ka es varu ieraudzīt lietas tādas, kādas tās laikam patiešām ir. Varu skatīties uz pasauli, atmetot visu to, ko par to zinu. Puķe ir puķe. Es varu skatīties uz puķi, būdams brīvs no visdažādākajām ietekmēm» © F64

Izcilajam latviešu mūziķim, komponistam Imantam Kalniņam divdesmit sestajā maijā aprit septiņdesmit pieci gadi. Neatkarīgā sveic Imantu dzimšanas dienā un runājas ar viņu par dzīvi, mūzikas mistēriju un pasaules izjūtu.

- Dēli tev ir, bet vai esi uzcēlis māju?

- Ja runājam par manu Piebalgas māju, tad var sacīt, ka māja ir uzbūvēta. Jo tādā stāvoklī, kādā es to atradu, tā nebūtu turpinājusies.

- Un kādas tev attiecības ar čūskām?

- Ļoti pozitīvas. Pirmkārt, esmu Čūskas gada bērns. Otrkārt, kāda balss man iekšā saka, ka man no viņām nav jābaidās un viņas nedrīkst sist nost. Turklāt ir teorija, kura vēsta, ka mēs kaut kādā mērā esam ar šo cilti rados. Iespējams, mēs no tās te, uz Zemes, esam radušies. Es pret čūskām izturos kā pret totēmu. Čūska ir mans totēms.

- Kas tev ko ir iemācījis?

- Man ir ļoti laimējies ar skolotājiem. Pirmā mana skolotāja bija Anna Biseniece. Es viņu atceros ar ārkārtīgu siltumu. Viņa mums lasīja priekšā pasakas un grāmatas. Viņa mums izlasīja visu Nilsu Holgersonu. Vidusskolā man bija fantastisks skolotājs - latviešu komponists Jānis Līcītis. Pasniedza teorētiskos priekšmetus. Viņš bija tik fantastisks speciālists, ka konservatorijā, kur vēlreiz bija jāmācās gan harmonija, gan polifonija, man faktiski nebija ko darīt. Toties konservatorijā bija Ādolfs Skulte, Lūcija Garūta, Jānis Ivanovs… Ja es paskatos uz sevi kā uz zināmas profesijas pārstāvi, tad visus savus Paldies! un savu pateicību es adresēju šiem saviem skolotājiem. Bet… vispār jau dzīve pati arī kaut ko iemāca.

- Un ko tu esi iemācījies?

- Saistībā ar savu amatu esmu iemācījies rakstīt notis. Dzīve man ir iemācījusi būt kritiskam un piesardzīgam pret to, ko cilvēku pasaule piedāvā. Esmu iemācījies neatvērties pirmajam pretimnācējam. Esmu iemācījies uzmanīties. Tajā pašā laikā esmu iemācījies arī gluži pretējas lietas. Esmu iemācījies būt pilnīgi atvērts un reizēm pat nekritisks attieksmē pret cilvēkiem, par kuriem sajūta man saka - vajag būt atvērtam.

- Ko tu nespēj saprast?

- Šķiet, ka, runājot par cilvēku pasauli, man noslēpumu vairāk nav. Man šķiet, ka es jau visu redzu un visu saprotu.

- Un tu visu to pieņem?

- Man jautāja: kāds troksnis tev ir visnepatīkamākais. Es atbildēju - tukšas runas troksnis. Es nespēju pieņemt tukšu runu. Ja cilvēks nāk un runā ar mani, bet es dzirdu, ka viņš neko nesaka, es pagriežos un eju prom. Man nav pieņemama muļķība. Man nav pieņemami muļķi. Īpaši tādi muļķi, kuri grib mani «sakārtot». Pa savam. Kuri nāk un saka - tikai tas ir pareizi, tikai tā vajag darīt! Bet… problēmas jau nerodas šajā - personības (uzskatīsim, ka tā ir personība) - līmenī. Problēmas rodas tad, kad cilvēku grupa vai organizācija mēģina savu ietekmi, savu izjūtu vai sajūtu, savu rīcības izpratni uzspiest. Un saka: «Nē, vecīt, tu nerīkosies pēc savas pārliecības un sajūtas, tu rīkosies pēc manas sajūtas un pārliecības!» Tad rodas konflikts.

- Vai tev eksistē robežas? Ko tu pats sev nedrīksti?

- Es nedrīkstu darīt otram pāri. Es nedrīkstu otru sāpināt. Tā man ir robeža.

- Kas tevi biedē?

- Diez vai manī vairs ir tāda sajūta, ko varētu nosaukt par bailēm vai bīšanos. Visām lietām piemīt laika kvalitāte. Tās parādās, tās var pazust. Es skatos uz šīm lietām, arī tām, par kurām saka - pašlaik aktuāls ir tas un tas… es skatos, ja tā var teikt, tām pāri. Nav nekā tāda, kas mani šobrīd biedē. Jā, ir tas, ar ko es neesmu mierā. Bet šādas lietas uzpeld ikdienas darba kārtībā. Tomēr - mani un noteikti visus cilvēkus biedē tas, ka pasaule nav mierīga, pasaule nevar dzīvot mierā. Bet tas viss savijas ar iepriekš runāto… ar muļķību, ar aklumu, ar savstarpēju nesaprašanos.

- Kā tu redzi pats sevi savā laikā? Vai esi mainījies? Vai bijuši lūzuma brīži?

- Zini, visa ir bijis pietiekami. Arī dzeršana bija. Sevis nesakārtotības dēļ. Saistībā ar iepriekšējām ģimenes lietām… Jā, ir bijuši brīži, kad jāizšķiras - iet tālāk vai neiet. Dzīvot tālāk, kā dzīvot tālāk? Taču, skatoties savu dzīves ceļu kopumā, es neredzu posmu, kurā nebūtu bijis pietiekami organisks, nebūtu bijis harmonijā ar to, kas man apkārt. Man ir laimējies. Es esmu noturējies.

- Vai tev ir atskārta, kad tu sajuties pats?

- Man šķiet, ka šis «es esmu» punkts ir tas, pie kura cilvēkam būtu sevi laiku pa laikam jāfiksē. Man šī atskārta nāca pietiekami vēlu. Tad, kad biju jau iepazinies ar Senās Ķīnas glezniecību, ar šā tipa domāšanu, kad biju pieskāries tam, ko par šīm lietām runājis Buda… Tikai tad man nāca atklāsme, ka šis «es esmu» būtībā ir katra cilvēka centrs. Cilvēka pasaules centrs, no kura viņam būtu jāsāk skatīties pasaulē.

- Kas tev ir «es»?

- Man «es» ir vislielākā dāvana, ko man kā cilvēkbūtnei šajā pasaulē izdevies saņemt. Tā ir fantastiska dāvana - būt par «es». Šī ir tā fantastiskā iespēja, kad es kā būtne, kas redz, kas jūt, kas dzird, kas atrodas šajā pasaulē, varu sacīt par sevi «es». Laikam tas ir pasaulē lielākais brīnums, kāds apziņai iespējams. «Es» ir apziņas subjektīvā forma. Kuru var saņemt kā dāvanu. Un es šo dāvanu esmu saņēmis.

- Publiski esi saukts un apsaukāts dažādi. Kā tu pats raksturotu savas dzīves «žanru»?

- Man liekas - tas nav viens žanrs, kādā es dzīvojos. No rīta es varbūt esmu vienā žanrā, vakarā - citā. Katrā ziņā, es domāju, ka esmu pietiekami skumjš personāžs. Taču tāds, kam visu laiku laužas ārā pretējais, kam visu laiku laužas ārā kaut kas priecīgs un līksms. Jo manī nepārtraukti ir vēlēšanās un griba būt līksmam.

- Špikojot no Imanta Auziņa («skumjais optimisms»), var sacīt «skumjā līksmība» vai «līksmās skumjas»…

- Jā… apmēram šādā žanrā. Gribēšana būt līksmam. Bet - dzīve arī šo to ievelk ar saviem nadziņiem. Tās ir tās skumjās nianses. Esmu līksma būtne ar vienu otru skumju niansi.

- Ja tu skatītos uz savu dzīvi kā upi, ko tu no tās izceltu, ko atcerētos īpaši?

- Ir daži sīkumi, ko es gribētu aizmirst. Ir dažas lietas, kuras es negribētu būt darījis, vai daži vārdi, kurus es negribētu būt sacījis. Bet principā nav nekā tāda, ko es gribētu aizmirst. Nedomāju, ka kļūdu labojums, ko man pienāktos veikt, būtu ārkārtīgi grūts.

- Septiņdesmit pieci gadi - kas labs tieši šajos gados?

- Tas ir gan labs, gan slikts reizē. Interesanti, vai var tā būt, ka kāda lieta ir laba un slikta reizē? Man šajos gados labi ir tas, ka es varu ieraudzīt lietas tādas, kādas tās laikam patiešām ir. Es varu skatīties uz pasauli, atmetot visu to, ko es par to zinu. Atmetot pieredzi. Es varu paskatīties uz pasauli no jauna un redzēt, kāda viņa ir. Bez visas manas pieredzes, bez citu pieredzes. Es vienkārši redzu. Puķe ir puķe. Tu esi tāds. Vairs nav jārēķina, kā pret to izturēties tajā vai citā telpā. Es varu skatīties uz puķi, būdams brīvs no visdažādākajām ietekmēm. Tā ir tā iespēja. Tas ir labi.

Slikti ir tas, ka tā pasaule, kādu es vēlos, neatbilst tai, kādu es redzu. Šis konflikts nav noņemts arī septiņdesmit piecos gados. Es redzu pasauli, kāda viņa ir, bet es nevaru atteikties no tā, kādu es viņu vēlos. Tātad - labais šajos gados ir tas, ka es pasauli redzu tādu, kāda viņa ir, bet sliktais ir tas, kas es negribu viņu tādu, kāda viņa ir, pieņemt.

- Es domāju, ka šis negribēšanas niķis piemīt arī septiņpadsmitgadīgajiem. Padzejo tālāk pa savam - «ko zaļai jaunībai lai saka sirmais…»?

- Sirmais var teikt vai neteikt - tam nav absolūti nekādas nozīmes. Viss notiek tā, kā tam jānotiek. Pats zinu, kāds esmu un kāds biju tad, kad biju zaļais jaunietis. Man tas ir pieņemams. Tie zaļās jaunības viļņi, kuri nāk viens pēc otra ar katru jaunu paaudzi, ir tieši tādi paši. Un viņi ir tādi, kādiem tiem jābūt. Es te neredzu nekādas problēmas.

Protams, viņi saprotas ar šo pasauli labāk nekā mēs. Man šī pasaule ir sveša un pašlaik nepieņemama. Ārā, uz ielas esošā pasaule man ir sveša un nepieņemama. Bet tajā pašā laikā es zinu, ka tiem, kam šodien ir zaļā jaunība, tā ir gluži pieņemama. Jo vairāk - tā ir viņu pasaule. Viss notiek. Un tā tas notiek vienmēr.

- Kad tu apzinājies, ka nebūsi tikai mūzikas klausītājs?

- Es nevaru paskaidrot, kā man to vajadzēja, kā šis valdzinājums tika manī. To es nevaru, nekā nevaru izskaidrot. Tas pieder pie lietām, ko es dēvēju par mistērijām. Tāpat kā mīlestības mistērija… Tu nezini, kādēļ ir šis valdzinājums, kādēļ tas ar tevi tā notiek. Es ļāvos šim valdzinājumam un sekoju tam…

- Tu daudz mīti dabā. Varbūt vairāk nekā te, Liepājā. Kas dabā no mūzikas? Kas mūzikā no dabas?

- Ja tu ietilpini šajā jēdzienā cilvēku ar visām viņa sajūtām, tad tu runā par pasauli. Redzamā pasaule - tā ir daba. Bet - ir jau vēl arī neredzamā. Cilvēks saskaras ar vēl vienu pasauli. Sevī. Kas manā izpratnē ir mūzika? Mūzika ir skaņās pārvērsts sapnis par pasauli. Mans sapnis. Ir pasaule, un ir mans sapnis par pasauli. Tu aizver savas acis, tu pasauli neredzi, bet - skan mūzika, un pasaule parādās tavā priekšā. Kā tavs sapnis. Tāpat dzeja. Vai glezniecība… Ja es skatos kādu gleznu, vai tas franču impresionisms vai itāļu renesanse, tas, ko man dod šī glezna, ir neiedomājami vairāk un krāšņāk par to, ko es redzu ar acīm. Māksla būtībā ir cilvēka sapņa klātbūtne dabā, pasaulē.

- Kas tev svarīgs - līdzsvars vai konflikts starp tām abām, redzamo un neredzamo pasauli? Starp to, kas zem ādas, un to, kas ārā?

- Ja runājam par mani, tad manī ļoti liela nozīme ir šai neredzamajai pasaulei. No otras puses - ja tev nav intereses par dzīvo, jāiet kalnos vai tuksnesī... Tas ir fantastiski labi, ka neesam vieni. Bet - ir jāpastāv balansam. Jo, ja šis balanss pazūd, tad - vai nu man pazūd mans sapnis, vai pazūd realitāte. Balansam ir jābūt. Viena vai otra pasaule var mani iznīcināt. Pilnīgi paņemot sevī. Un vēl - lai es varētu pastāvēt, lai es varētu būt, man vajag paēst, man vajag apģērbties un man vajag jumtu virs galvas. Bet - vai ar to man pietiek? Man ar to nepietiek! Man vajag vēl mūziku.

- Viens igaunis grasās izdot grāmatu par igauņu rakstnieku pasaules uzskatu. Ienāca prātā pajautāt tev: kāds ir latviešu mūziķu pasaules uzskats?

- Man tuvāks vārds ir «pasaules izjūta». Latviešu mūziķu pasaules izjūta ir nepārprotami latviska. Nepārprotami latviska. Par to man ir ārkārtīgi liels prieks un sajūsma. Jo šī izjūta ir arī mans dzīvā ūdens avots. No tā es visu laiku dzeru. Un, izmantojot šo iespēju, tiešām gribu izteikt komplimentu visiem latviešu mūziķiem, latviešu komponistiem, kuri laika gaitā uzrāda apbrīnojamu konsekvenci. Rit latviešu profesionālās mūzikas otrais gadsimts. Līmenis, kādā īstenojas šī pasaules izjūta, ir augsts un atzīstams.

- Tu mūzikā darbojies varen lielā amplitūdā. Dziesmas, simfonijas,… Pats saki, ka spēj sapņot savu sapni visdažādākos ietvaros. Tomēr vienubrīd, būdams Saeimā, tu izteicies, ka tev mūziku nevajag. Vai tas laiks, spekulējot ar Nīčes sacīto - «bez mūzikas dzīve būtu kļūda», tev bija kļūda?

- Tas, kas saistījās ar Atmodu, būtībā arī piederēja pie tās neredzamās pasaules. Un tā nebija kļūda. Tas bija - ej, kur sirds tevi sauc. Un mēs visi gājām, kur sirds sauca.

- Bet kas tevi sauca politikā, Saeimā pēc Atmodas?

- Manu ilgo atrašanos politiskajā procesā visdrīzāk noteica inerce. Es biju LNNK, pēc tam Tēvzemei un Brīvībai!. Protams, varbūt man vajadzēja pārgriezt to nabassaiti agrāk. Bet - tas jau nav tik vienkārši. Ja tu esi politiskā organizācijā un turklāt vēl esi pazīstama persona, ja šī partija tevi virza un cilvēki atdod tev savas balsis… kā tad tu dezertēsi? Turklāt tik viegli atteikties neļauj arī sajūta, ka tu darbojies mūsu tautas, mūsu valsts, galu galā, mūsu ideālu, sapņu vārdā. Un - sākotnēji mums nebija nepieciešamās politiskās pieredzes, apjēgas par to, kā jādarbojas, kas jādara, lai šos sapņus realizētu. Par to, kas ir jaunas, topošas valsts ekonomika, kādai tai vajadzētu būt un kā to vajadzētu vadīt pasaules ekonomiskajā kontekstā. Līdz ar to tā vēlēšanās bija galvenais nesošais spēks. Vēlēšanās būt klāt un palīdzēt. Tas ir labi. Bet ar vēlēšanos vien ir par maz.

- Tu tagad «nepareizi» izsakies par Krieviju. Bet es, līdzīgi tev, uzskatu, ka ir aplam, ir politiski truli aizslēgties no liela kaimiņa, kurš nekur netaisās pazust. Neizmantot šo kaimiņu. Tā dēļ nav jāpakļaujas, jāzaudē stāja un nav pat jābūt dižiem draugiem. Ja mēs savas iespējas neizmantojam, tad acīmredzot baidāmies, ka attiecībās ar Krieviju spēsim būt tikai vergu dvēseles. Kā tev šķiet?

- Es jau 2013. gada sākumā rakstīju, ka mums jāmeklē sabiedrotie starp tiem, kuri pretojas tam, ka tiek noārdīta mūsu pasaules izjūta.

Atceries, kā sākās Atmoda? Atceries runas: mūsu ģeogrāfiskais stāvoklis ir tik izdevīgs, mēs būsim tilts starp Austrumiem un Rietumiem, viss te zaļos un plauks. Kur tad ir šis tilts? Darīts tika viss, lai šo tiltu noārdītu, lai nekāda tilta nebūtu. Tas tiek darīts līdz pat šai dienai. Es neredzu tajā, kas notiek Latvijas politikā, veselā saprāta klātbūtni. Politika jau nav - uztaisīt brokastis, pēc tam pusdienas, pēc tam - vakariņas. Politika ir - redzēt, kas būs rīt, pēc mēneša… Kāda būs mūsu dzīve pēc gada un pēc pusgadsimta.

Es nemaz nerunāju par pieaugušo cilvēku spēlēm ar alvas zaldātiņiem. Viens karaspēks no Latvijas tika izvākts, otrs tiek vilkts iekšā. Kur šeit ir veselā saprāta klātbūtne? Ņemot vērā to, ka tām militārajām grabažām un tiem svešajiem bataljoniem no militārā viedokļa nav nekādas nozīmes, tas parāda tikai šā nožēlojamā teātra dekoratīvo ārišķību. Veselā saprāta te nav.

Krievija? Mēs tiešām esam tur, kur mēs esam, un vienmēr šeit būsim. Kamēr būsim. Nesadarboties … kaut vai ekonomiski, kaut vai tikai tirgojoties, tas ir trulums. Krievija ir potenciāls mūsu valsts stratēģiskais partneris. Gan ekonomiskajā, gan drošības aspektā. Bet šī iespēja diemžēl tiek palaista vējā. To diemžēl palaida vējā arī citas Austrumeiropas valstis. Tie izdevīgie ekonomiskie, politiskie un nacionālās drošības aspekti, kādi būtu neitrālai Austrumeiropai, tika ignorēti. Austrumeiropa kā reāls tilts, ka reāls faktors starp austrumiem un rietumiem… Bet turpināt to, ko Latvija pašlaik, ejot ES un Tālo Rietumu pavadā, dara - tas ir strupceļš. Šeit es nekādas perspektīvas neredzu.

- Kādas tagad ir varas attiecības ar tautu Latvijā?

- Vara par sevi, tauta par sevi. Latvijā normālas nacionālas valsts evolūcija pašlaik ir apstājusies.

- Un kādas tagad ir tavas attiecības ar varu? Tu par sevi, vara par sevi?

- Zini, tas liekas ļoti vilinoši. Reizēm ļoti gribas pakļauties šim vilinājumam. Vara par sevi, es par sevi. Reizēm gribas nonākt, kā teikts brīnišķīgā dziesmā,… sapņu tālumā.

- Kādreiz tu teici: «Mana bāze visam - Latvija kā neatkarīga valsts.» Vai tas tev arvien paliek spēkā?

- Paliek spēkā. Neitrāla, neatkarīga. Politiski un militāri neitrāla valsts. Šī formula dod Latvijai nākotnes perspektīvu. Apjaušamu, reālu nākotnes perspektīvu.