«Tepat vien būšu, neviens mani nav uzaicinājis uz kādiem festivāliem,» ironiski smaidot, nosaka leģendārais latviešu kinorežisors Aivars Freimanis, kurš šodien šaurā ģimenes lokā atzīmē savu 80. dzimšanas dienu. Neatkarīgā pievienojas sveicējiem!
Kino vecmeistars jau gadus četrus dzīvo Aizklāņos, septiņus kilometrus no Kolkasraga, mājā, kas ilgu laiku tikusi izmantota tikai kā vieta vasaras atpūtai, bet jau gadus četrus viņš kopā ar dzīvesbiedri Brigitu tur dzīvojot arī ziemās. Šodien ciemos brauks dzimtas turpinājums – dēls Ģirts, mazdēls Ingmārs un mazmazdēls Eižens, jo, kā sūrojoties Freimaņa dzīvesbiedre, neesot «laimējies auklēt meitiņas, visu laiku tik puišeļi, tāpēc arī ballīte būs galvenokārt vīru kompānijā». Pagājušajā nedēļā ciemos bijusi kino kritiķe Daira Āboliņa kopā ar Latvijas Televīzijas filmēšanas komandu, izprašņājusi par daudz ko, bet citādi dzīve ritot klusi un mierīgi.
«Negribas jau atklāt, bet jāsaka vien ir – tikko pabeidzu savu pirmo romānu, nekad neko tik garu neesmu rakstījis. Kino veidošanas manā dzīvē jau sen vairs nav, un, kad sāku šķetināt savus iekrājušos vērojumus un pierakstus, sāka veidoties romāns. Ap romānu Katls trīs gadus ņēmos dienu un nakti. Apmēram tā,» kodolīgi saka Aivars Freimanis. Lai gan viņš dzimis Jelgavā, Kurzemes puse viņam zināma itin labi – te ģimene bijusi 2. pasaules kara laikā, te jau apmēram 40 gadu ir viņa vasaras mājas. «Lasīsiet, redzēsiet,» neko vairāk par romānu autors neatklāj, vien piebilst – ja nevar taisīt kino, ir jādara kas cits, turklāt kino arī nevar pārāk daudz pateikt, jo tas ir ierobežots laikā, līdzekļos, salīdzinot ar romānu. «Es noskatījos no Puškina – viņš arī rakstīja ar roku un manuskripta malās vienmēr kaut ko uzzīmējis, un mani manuskripti ir līdzīgi – ar visādiem ievilkumiem, ķekšiem...» sev ierastā ironiskā manierē teic Aivars Freimanis. Viņa ar roku rakstīto manuskriptu šobrīd pārdrukājot mazdēls. Tā kā vēl neesot atradis izdevniecību, ar kuru varētu sadarboties, nav arī zināms romāna iznākšanas laiks. «Dzīve bez kino ne beidzas, ne ir sliktāka, lai gan nenoliedzami atiet no tā ir grūti. Uz daudz ko skatos, iedomājoties – kā būtu, ja to uzfilmētu. Protams, gadu man ir daudz, un kino taisīšana prasa fizisku spēku, tāpēc kino manā dzīvē ir beidzies,» nosaka vecmeistars.
Ikdienas ritmā nu esot kino skatīšanās, bet tikai tā, ko iespējams redzēt televīzijās. Latviešu jaunākais kino gan neesot uzreiz redzams televīzijā, bet pēc kāda laiciņa jau tāpat daudz ko varot noskatīties. «Mūsu televīzijas bez reklāmām reizēm parāda arī latviešu filmas. Es neesmu kritizētājs, jaunā paaudze ir interesanta, lai gan, protams, citāda, taču šobrīd arī laiki ir citi,» uzskata Aivars Freimanis. Lai arī dzīvojot pie jūras, ikdienā nekādās pastaigās gar to viņš nedodas, «jo vasarās tā dara tikai ekskursanti, bet vietējie ļaudis lieki gar jūru neskraidelē, jo te jūra ir ļoti parasta lieta, uz to neskatās poētiski. Mums pie mājas ir pushektārs zemes un, kad laiks siltāks, ir kur urķēties un noņemties, lai kaut ko izaudzētu.»
«Uz Rīgu es nebraucu, pēdējo reizi – kad man bija 75 gadu jubileja,» it kā nopietnā tonī saka Aivars Freimanis. Tas, protams, nav tiesa, jo piecu gadu laikā viņš Rīgā bijis vismaz divas reizes – kad tika klajā laista viņa grāmata Vienos ratos ar slavenībām. Atmiņas, stāsti, joki, kā arī lai saņemtu balvu Lielais Kristaps par mūža ieguldījumu. «Nākamā reize būs tad, kad man piešķirs Nobela prēmiju,» smej režisors.
Atzīmējot Aivara Freimaņa jubileju, Nacionālais Kino centrs portālā filmas.lv vispārējai noskatīšanai ievietos trīs viņa veidotās filmas – Krasts (1963), Kuldīgas freskas (1966) un Ābols upē (1974), kas iekļauta arī Latvijas kultūras kanonā.
