«Šoziem man ir jāpabeidz Vladimira romāns – pēdējais, kas viņam palika pusē. Tam jau ir uzrakstītas 100 lapaspuses, un tā vienkārši atstāt atvilktnē vai bāzt krāsnī es negribu,» saka šīs dienas jubilāre Māra Svīre (79). Rakstnieces dzīvesbiedrs Vladimirs Kaijaks aizgāja mūžībā pirms diviem gadiem, kopš tā laika viņai nepatīkot neko svinēt.
«Lai cik mīļi man ir tuvinieki, bet man ļoti pietrūkst cilvēka, ar kuru reizē pamosties, ar kuru reizē iet gulēt, kuram ir ļoti svarīgi viss, kas ar mani notiek. Bez Vladimira man negribas neko svinēt, nekam nav jēgas bez viņa,» saka Māra Svīre. Tomēr, kā parasti, kopā sanāks ģimene, kas ir diezgan liela – dēls, mazmeitas ar ģimenēm, arī māsa dzejniece Lija Brīdaka ar vīru. «Ir lietas, kam nevar tikt pāri. Ja cilvēkam noplēsta puse, nevis puse mūžam, bet cilvēkam, tad to pusi nekādi nevar atgūt.» Rakstniece atzīst, ka viņa nevar žēloties par fizisku vientulību, bet patiesībā jaunākajai paaudzei jau diez cik svarīgi nav, kas notiek ar vecākiem. Protams, viņi ir gatavi palīdzēt, aizvest pie ārsta un tamlīdzīgi, bet tā nav viņu dzīve, un viņai vairs blakus nav cilvēka, kas dzīvo viņas dzīvi. «Ir prāta prieks, un ir sirds prieks. Prāta prieks ir tas, ka apzināmies to, kas ir jauki, par daudz ko var dzīvē priecāties, un es arī priecājos. Un ir sirds prieks – kad ir tāds salds kamols kaklā ne no kā, vienkārši tāpēc, ka otrs cilvēks ir blakus. Un zināt, ka viss, kas ar mani notiek, viņam ir svarīgs. Un tad no katras dienas var sagaidīt to prieku, kas kāpj kaklā. Man ir palicis tikai prāta prieks. Es saprotu, ka nedrīkstu nolaisties un ierakties, neko negribēt.»
Māra Svīre iegādājusies biļetes uz četrām teātra izrādēm, tuvākajā laikā ies skatīties izrādes Uguns un nakts, Bovarī kundze, Equus un Prāts. Līdz Spēlmaņu naktij vēl grib redzēt arī izrādi Antigone. «Gribu redzēt tās izrādes, kuru liktenis tiks izspēlēts Spēlmaņu naktī. Visu mūžu esmu gājusi uz teātri, tas ir mana vājība. Kādreiz gāju skatīties aktierus, tagad vairāk eju skatīties, ko režisors būs izdomājis. Tagad ir citi laiki, tagad ir režisoru teātris, agrāk – aktieru teātris,» atzīst Māra Svīre. Ir tādas izrādes, par kurām skaidri zinot, ka neiešot skatīties, lai vai cik labas esot atsauksmes, jo negribot «skatīties patoloģiju, bet – skatīties stāstus, kuri runā par cilvēciskām kaislībām un attiecībām».
Radošais process pa vasaru bija nolikts malā, jo tam vienkārši neesot bijis laika – vajadzējis saimniekot savās lauku mājās Daugavas krastos blakus applūdinātajam Staburagam. Nu rakstniece pārvākusies atpakaļ uz Rīgu, jo, kad «aiz loga ir absolūta tumsa un absolūts klusums, ir pamestības un vientulības sajūta. Kad bijām divi, es tam nepievērsu uzmanību.»
Viņai ir darba plāns ziemai – jāpabeidz Vladimira Kaijaka nepabeigtais romāns. «Viņš nekad nestāstīja, ko un kā raksta, ko domā rakstīt tālāk, lai gan es viņam visu izstāstīju. Tāpēc turpinājumu man vajadzēs pašai izdomāt – kā tas varētu būt, ņemot vērā viņa uzrakstīto,» stāsta Māra Svīre. Un vislabākais vēlējums dzimšanas dienā būtu – lai viņas rakstītais piederētos Vladimira Kaijaka rakstītajai romāna daļai, «lai nebūtu divi romāni, lai būtu viens».
