«Es zinu, ka mani gaidīja kā puiku. Ģimenē jau bija meita, tāpēc vecāki gribēja dēlu. Bērnībā šajā sakarā man bija pārdzīvojumi, bet daudzus gadus vēlāk sapratu, cik ļoti tomēr no debesīm esmu bijusi paredzēta būt par meiteni – ja pat piedzimu 8. martā,» saka Liepājas teātra aktrise Sigita Jevgļevska. Svētdien, Sieviešu dienā, viņa svinēs savu 45. dzimšanas dienu!
Sigita tiešām ir ļoti, ļoti sievišķīga. Izrādās, bērnībā viņa pat nevienā kokā nav uzkāpusi. Ķiršu laikā, kad citi bērni rāpušies pakaļ saldajām ogām, viņa stāvējusi lejā un lūgusi, lai arī viņai nomet kādu ķirsi. Aktrise gan neslēpj, ka viņā ir arī vīrišķīgais: «Es esmu ļoti stiprs cilvēks. Dažreiz arī kareivīga, ja jācīnās par taisnību. Nekad nepalikšu vienaldzīga, nestāvēšu malā, ja kādu citu abižos. Es metīšos cīņā. Bet, protams, sievišķīgās īpašības manī vienmēr ņem virsroku.»
Sigita atceras, ka bērnībā tētis 8. martā vienmēr nesa tulpes un tās tika ne tikai viņai, bet arī mammai un māsai, par ko viņai kā bērnam gan nebija pārāk priecīgs prāts – jo savā jubilejā gribējās būt īpašākai. «Šodien neiedziļinos, ka tie varbūt ir padomjlaika svētki, jo uzskatu, ka jebkuri svētki ir skaisti. Jo īpaši, ja vīrieši sievietēm izrāda uzmanību, kas ikdienā nav nemaz tik bieža parādība,» stāsta lieliskā aktrise. Viņa novērojusi, ka Liepājas tirgū 8. martā ir ļoti īpaša aktivitāte puķu pirkšanā un dāvināšanā – arī pašas pārdevējas tiek apdāvinātas ar ziediem, un visā pilsētā ir svētku noskaņa.
Nesen Sigita pabeigusi darbu pie režisora Jana Villema van den Bosa, kurš Liepājas teātrī iestudējis pasaules literatūras meistardarbu Zelta pods. «Tas bija ļoti grūts periods, jo izrāde veidota pavisam savādākā formā, nekā esam pieraduši redzēt teātri Latvijā. Unikāla izrāde, īsta māksla mākslā. Teātris teātrī.» Tagad aktrisei ir neliela atelpa, bet jau marta beigās sāksies mēģinājumi pie Regnāra Vaivara, kurš iestudēs M. Makdonas melno komēdiju Klibais no Inišmānas. «Fantastiska luga! Cilvēcīga. Par to, kā šodien mums ļoti pietrūkst un par ko katram būtu vērts padomāt. Visi tēli ir ārkārtīgi spilgti, un es ļoti ticu, ka interesants būs gan darba process, gan rezultāts.»
Paralēli darbam teātrī Sigita jau vairākus gadus dodas pie saviem klausītājiem ar solo programmām. Rudenī nodziedājusi 15 koncertu Mēs nākam iz zaļas zāles (ar Māras Zālītes dzeju), viņa joprojām ir šīs dzejas un cilvēku sirsnīgās atsaucības aizkustināta. «Jebkuram domājošam cilvēkam šodien jāmēģina saprast, kur mēs esam, kas mēs esam. Un, manuprāt, mūsu katra personīgā atbildība par valsti, par zemi, kurā dzīvojam, ir daudz svarīgāka par kolektīvo atbildību. Tas neattiecas tikai uz politiķiem. Protams, uz viņiem pirmām kārtām, jo viņi tomēr apņēmušies vadīt šo valsti.» Braukājot pa laukiem, aktrise pārliecinājās, cik ļoti cilvēki ir izslāpuši pēc pamatvērtībām, par kurām Māra Zālīte runā savā dzejā. «Un tajā pašā laikā es redzu, ka, lai arī viņiem laukos klājas grūti, viņos ir daudz vairāk cilvēcības, miera un prieka nekā pilsētniekos.»
Iekšēju mieru, brīvību un paļāvību pieņemt dzīvi tādu, kāda tā ir, – to Sigita vēl sev dzimšanas dienā. «Es pēc dabas esmu ļoti paļāvīgs cilvēks, bet dažreiz man ir ļoti grūti pieņemt – netaisnību, viltu. Man gribas cīnīties. Es jau saprotu, ka pa lielam neko nevar izmainīt, ka laiks visu saliek savās vietās, jo – ko sēsi, to pļausi.».
