Vēlā pēcpusdienā iebraucot Raunas mācītājmuižā, kur saule apspīd sociālās aprūpes centra ēkas, man pretim iznāk vairāki ļaudis, starp kuriem ir vienkārši ģērbusies sieviete tumšsarkanā jakā, sarkanā adītā cepurē, filca zābakos. Atklātu, bērnišķīgi ieinteresētu skatienu viņa noraugās un uz labdienu atbild: «Mani sauc Margrieta Skalbe. Es jums vēlos kaut ko pateikt.»
Tā ir nejauša tikšanās, un es tikai vēlāk Margrietas istabiņā, ko viņa dala ar divām citām kundzēm, pajautāju: vai esat dzejnieka un rakstnieka Kārļa Skalbes radiniece? Jā, mazmeita. Pēc Lielās lasīšanas ceremonijas, kurā par tautas mīļāko grāmatu iebalsota Kārļa Skalbes Kaķīša dzirnavas un grāmatas patrons Lāču maizes meistars Normunds Skauģis tika sumināts ar goda rakstu, daudziem šķita, ka Latvijā izcilajam latviešu rakstniekam neviena tuvinieka vairs nav. Taču izrādās, daudzi zina, ka Latvijā Raunas novadā dzīvo Margrieta Skalbe, bet par to varbūt aiz iejūtības pret viņas skumjo dzīves stāstu, varbūt baiļu vai kauna dēļ nerunā, jo Margrieta jau vairākus gadus mīt pansionātā. Jau nākamo reizi tiekoties, kad esmu atbraukusi ciemos pie Margrietas kundzes, viņa deklamē vectēva dzeju un no maza skapīša atvilktnes izņem palasītu Lasītprieka sērijā izdoto grāmatu – Kārļa Skalbes Pasakas.
Dzīve Margrietu nav žēlojusi, taču viņa, kā stāsta cilvēki, ar kuriem viņa ikdienā ir kopā, nav zaudējusi sirsnību un atklātību, pat pēc saslimšanas. Te nav nekādas sensācijas, tikai Vecpiebalgā pēckara gados dzimušas meitenītes stāsts.
Kārlis un Lizete
Margrietas vectēvs, rakstnieks Kārlis Skalbe piedzima 1879. gada novembrī Jāņa Skalbes un Edes Skalbes (dzimušas Brūklenes) desmit bērnu ģimenē Vecpiebalgas Incēnu mājās. Margrietas vecāmamma Lizete Skalbe dzimusi 1886. gada septembrī Minnas un Zāmiļa Erdmaņu ģimenē Seces pagastā. Tā sākas ne tikai latviešu iemīļotā rakstnieka dzīves stāsts, bet arī to cilvēku dzīves gājums, kuri ar Kārļa Skalbes vārdu dzīvo šodienā – mazmeita Margrieta Skalbe, mazdēls Andrejs Legzdiņš, mazmazdēli Markuss un Lūkass un mazmazmazdēli Neo un Lūve, mazmazmazmeita Elize. Margrieta Latvijā, Andrejs – Zviedrijā. Kārļa Skalbes biogrāfija ir katra skolnieka mācību grāmatā, taču tajās neatrast šodienu, kas pastāsta par Skalbju ģimenes dzīves līkločiem.
Kārlis Skalbe ar Lizeti satikušies zaļumballē, kad Lizete, atraidīdama kāda pielūdzēja piedāvāto vīna glāzi, to pārmetusi pār plecu un nejauši trāpījusi jaunajam Skalbem. Sākot draudzēties, Kārlis Lizeti saucis nekā citādi kā Zetlīziņu vai Zetlīzīti, kas nepaticis Lizetes mammai, grāmatā Lizete, dzejniekam lemtā raksta Inguna Bauere. Mammai nav paticis arī tas, ka ilgu laiku pat pēc divkārtējas emigrācijas no Latvijas – uz Somiju, vēlāk uz Šveici (1906. gadā) un pēcāk arī Norvēģiju (1907. gadā) – Skalbe nebija Lizeti vēl apprecējis, lai gan dzīvoja viņi kopā. Arī šīs sajūtas, emocijas aprakstītas I. Baueres grāmatā. Un šo stāstu man pastāsta arī Margrieta, smaidīdama jautājot, vai es zinu, kā viņas vecvecāki iepazinušies?
Kāpēc jādomā, jārunā par šīm izjūtām? Lai atbildētu uz vairākiem jautājumiem par Skalbes ģimenes, īpaši vienīgā dēla turpmāko likteni. Raugoties šodienas acīm, varēja būt dažādi iemesli, kāpēc laulība tika noslēgta tikai īsi pirms pirmdzimtā dēla nākšanas pasaulē, taču, kā sarunā norāda Līva Grudule, Piebalgas muzeju apvienības Orisāre vadītāja, kura pētījusi Skalbes daiļradi un pārzina rakstnieka dzīvesgājumu, tās ir interpretācijas, kurām ne vienmēr ir apstiprinājums faktos. Viņasprāt, Lizete Skalbe vienmēr bijusi pašpietiekama personība, gudra, izglītota sieviete, gādīga sieva un māte. «Vecāsmātes dzīves saturs bija literatūra, viņa tulkoja ziemeļu rakstniekus. Manā grāmatu plauktā atrodas metrs viņas tulkotu grāmatu,» grāmatā Lizete, dzejniekam lemtā saka Skalbju mazdēls Andrejs.
Jānis, saukts par Ģiģi
Kārļa un Lizetes dēliņš Jānis Viesturs piedzima 1910. gadā Rīgā, bet meitiņa Ilze 1912. gadā, laikā, kad K. Skalbe atradās cietumā, jo viņam kā žurnāla Kāvi redaktoram piespriests pusotra gada cietumsods. Par šo laiku Lizetes vārdā I. Bauere grāmatā raksta: «Vientulība ir kā salts upes ūdens, kurā iegremdējoties sākumā liekas, ka iegūsi veldzējumu, taču tad pamazām sastingsti aukstumā un bailēs. Upes atvari ir vilinoši, bet bīstami. Naktīs reizēm mostos ar kliedzienu un panikā taustos pēc Kārļa sev blakus. Viņa nav. Par laimi, es tomēr neesmu viena, man ir mani bērni. Meitiņai, kuru bieži paņemu sev blakus lielajā gultā, esam devuši Ilzes vārdu, ko iedomāja un izloloja Kārlis.» Tolaik Skalbes ģimene dzīvo Burtnieku namā Rīgā, Mīlgrāvī. «Laiks, kad pasaulē nāk abi bērni, ģimenei ir smags un grūts,» norāda arī Līva Grudule, tomēr pierakstītu atmiņu vai Lizetes vēstulēs daudz vēstījuma par šo laiku nav.
Kopš pašas piedzimšanas Skalbes dēlēnu sauc par Ģiģi, viņam tētis veltījis dzejoli Ģiģis brauc uz miega muižu.
«Miglas muiža – miega muiža,
Brien pa smilti kumeliņš.
Egles sijā, bērzi aijā,
Aijā, ceļa braucējiņš [..]»
Šo dzejoli puisēns iemācījies no galvas, taču kādā saviesīgā vakarā, kur viņu klēpī tur rakstnieka Jāņa Jaunsudrabiņa sieva un ausī čukst dzejoļa pirmās rindas, viņš sabijies pasaka vien «Vade, ku tu līdi?» Tā ir rinda no Jaunsudrabiņa Baltās grāmatas stāsta virsraksta Varde, kur tu līdi? (no grāmatas Lizete, dzejniekam lemtā). Dēla vārds iemūžināts arī pasakā Kaķīša dzirnavas, kuru Skalbe sarakstīja 1913. gadā. ««Runcīt, runcīt, stāsti pasaku!» mazais Ģiģis teica, noliecis vaidziņu pie runča drebošā pakauša. Un, kad Ģiģis tam bija nosēdies līdzās uz mūra, kaķis iesāka…» Karaļa meitai princesei dots Ilzītes vārds.
Skalbes ģimene ar abiem bērniem līdz pat 1944. gadam dzīvo Rīgā (tiesa, ar vairākiem pārtraukumiem, kad Skalbe dzīvo Valkā, Maskavā, Varšavā un citur) dažādos īrētos dzīvokļos – centrā, Mežaparkā un citviet. Netālu no dzimtās mājās Incēnu kalnā Skalbe uzcēla savas ģimenes vasaras māju Saulrieti, kur ģimene pavadīja visas vasaras kopš 1926. gada līdz pat 1944. gadam.
Šķirti uz mūžu
Skalbes meita Ilze Rīgā mācījās Franču licejā, arī Jānis pabeidza vidusskolu. Viņš vēlējās kļūt par žurnālistu, tomēr tas neizdevās. Ilze zināja franču valodu un iemēģināja roku tulkošanā, tomēr ne meita, ne dēls nav gājuši savu vecāku pēdās. Visu jaunības laiku bērni pavada Rīgā, meita Ilze apprecas agrāk nekā brālis – ar Robertu Legzdiņu, slavenā jūrnieka, kapteiņa Hugo Legzdiņa brāli. Viņiem 1934. gadā piedzimst dēls Andrejs Legzdiņš.
Par Skalbes dēlu Jāni publiski ir zināms mazāk, ļoti reti redzamas fotogrāfijas, kurās dēls būtu kopā ar tēvu, vēl retākas ir tās, kur Jānis būtu kopā ar dzīvesbiedri. Arī informācijas par viņa dzīves gājumu ir maz. Vecpiebalgā zinātājiem šādi dati, protams, ir. Līva Grudule stāsta, ka Jānis četrdesmitajos gados pārceļas uz Vecpiebalgu uz pastāvīgu dzīvi. «Es pieņemu, ka viņš Rīgā tā arī savu aicinājumu nerada, tāpēc pārcēlās uz lauku mājām,» saka L. Grudule. Skalbes dzimtajās mājās Incēnos līdz pat savai nāves stundai dzīvoja K. Skalbes vecākais brālis Jēkabs. Saimniecību pārņēma Jānis.
1942. gadā Jānis apprecas ar vietējo meiteni Emmu Smilgu. Grāmatā Lizete, dzejniekam lemtā autore citē Jāņa Skalbes atmiņas: «Vecpiebalgā dzīvodams, tēvs šad tad ciemojās pie advokāta Jāņa Breikša. Viņam Smeiļos bija lielsaimniecība.» Šīs saimniecības vadītāja bija Emma. Ģimenē 1944. gada vasarā piedzimst dēls Jānis Skalbe, juniors.
Šis ir traģisks laiks Latvijai, traģisks laiks Skalbju ģimenei, jo, vācu karaspēkam atkāpjoties un Latvijā ienākot padomju varai, latvieši bailēs no iznīcības, represijām un pazemojuma dodas bēgļu gaitās. Lizetei un Kārlim Skalbēm šis laiks ir jo īpaši smags – dēls Jānis nolemj palikt Latvijā. Patiesos iemeslus mēs varam tikai minēt, tomēr jāņem vērā, ka Emma tikko kā smagās dzemdībās laidusi pasaulē mazuli un neviens nezina, kurp īsti doties un ar ko tas viss beigsies. «Tuvojoties karadarbībai, ģimene domā, kurp doties, un rodas doma vispirms uz Vidrižiem, kur tobrīd dzīvo meita Ilze pie sava vīra radiem. Ģimenē tiek nolemts, ka Jāņa ģimene ar zīdainīti pievienosies vēlāk,» stāsta L. Grudule. «Lizete vēstulēs raksta, ka tā ir pēdējā reize, kad viņa redzējusi dēlu Jāni, mazdēliņu un savu māti, kura arī palika Latvijā kopā ar Jāņa ģimeni. Mēs varam tikai minēt, kā tas īsti notika, jo vēlākās vēstulēs Lizete raksta, ka vietā, kur bija apstājusies Jāņa ģimene, jau bija ienākuši krievi. Visticamāk, viņiem tad vairs nebija iespēju doties bēgļu gaitās.»
Karš izšķir Skalbes ģimeni. Atmiņu vēstījumos un vēstulēs šis laiks iemieso skaudru patiesību par izmisumu, kādā tobrīd ir latviešu tauta. Lizetei, Kārlim, meitai Ilzei ar vīru Robertu un viņu dēlēnu Andreju, kuram tobrīd ir desmit gadu, izdodas laivā pārcelties uz Gotlandi, kur tālāk ceļš Latvijas ģimeni aizved līdz Vallas bēgļu nometnei. Kārlis Skalbe jau ir slims, un neilgi pēc emigrācijas 1945. gada aprīlī viņš Zviedrijā aiziet mūžībā.
Jau dzīvojot tālajā zemē, Lizetes Skalbes misija ir rūpēties par dēlu Jāni un viņa ģimeni, kas palika Latvijā. Šāds secinājums izriet no Lizetes vēstulēm, kuras sāk ceļot uz Latviju no Zviedrijas brīdī, kad situācija to pieļauj. «Tiklīdz Lizete ir iztulkojusi kādu darbu, nopelnījusi honorāru, viņa dodas uz veikaliem, iepērkas un sūta uz Latviju paciņas: tas tev, dēliņ, tas Emmai, tas Jānītim, tas Margrietiņai. Jānis aicina māti atgriezties Latvijā, uz ko Lizete atbild, ka viņa ir vajadzīga arī Ilzes ģimenei, mazdēlam Andrejam, vēlāk jau mazmazdēliem. Taču galvenais iemesls, kāpēc Lizete neapsver iespēju atgriezties, ir padomju režīms, kura laikā nebūtu iespējams pārvest Skalbes pelnus uz Latviju. Lizete uz Latviju būtu braukusi tikai tad, ja to varētu izdarīt, stāsta L. Grudule.
Lizete nomirst Zviedrijā 1972. gadā, un arī viņas vēlēšanās ir bijusi atgriezties Latvijā, lai viņas un vīra pelni tiktu apglabāti Saulrietos Vaktskalnā. Meita Ilze to arī īstenoja 1992. gadā. Arī Ilze, kura mūžībā aizgāja 1997. gadā, ir apbedīta pie mammas un tēta. Daudzi jautā, kāpēc Skalbju dēls Jānis neatdusas Vaktskalnā, taču tam ir racionāls izskaidrojums. Jānis nomiris 1986. gadā, viņš un māsa Ilze šajā dzīvē vairs nesatikās. Kā stāsta L. Grudule, tolaik nav bijis Skalbes muzeja, ne ģimenes kapavietas. Jānis ir apbedīts Vecpiebalgas Zīles kalna kapos, kur ir viņa dzimtas kapi un kur ir apbedīta arī viņa sieva Emma un arī Lizetes māte.
Bērni, mazbērni Latvijā
Kā sapinušies Margrietas dzīves ceļi, kas novedis viņu Raunā? Skalbes dēls ar ģimeni dzīvoja Vecpiebalgā, arī Liezērē un piecdesmitajos gados atgriezās Incēnu mājās. Viņš strādājis kolhozā par agronomu. Kā minēts, 1944. gadā piedzimis dēlēns Jānis, 1946. gada 16. septembrī – meitiņa Margrieta. Par mazmeitiņu Skalbe nekad neuzzināja, jo bija jau aizsaulē, savukārt ar Lizeti Skalbi Margrieta ilgi sarakstījās, vēstules ceļoja no Vecpiebalgas uz Zviedriju un atpakaļ. Apsveikumi svētkos. Rakstniece Inguna Bauere raksta: «1963. gada decembrī, apsveicot vecmāmiņu Jaunajā gadā, Margrieta rakstīja: [..] Es pēc vidusskolas beigšanas esmu iecerējusi lielus mērķus. Nezinu, vai man tas izdosies. Es gribu studēt filoloģiju, jo tā mani ļoti interesē. Emigranta Skalbes mazmeita un studijas Latvijas Valsts universitātes filologos? Nu, ko jūs, biedri, nekādā gadījumā!»
Līva Grudule gan pieļauj: iemesls, kāpēc Margrieta tomēr neiestājās universitātē, visticamāk, ir prozaiskāks – viņa vienkārši neizturēja konkursu, jo nav nekādu pierādījumu, ka attiecībā pret Jāņa Skalbes ģimeni būtu vērstas kādas represijas. «Arī Skalbes muzeja apmeklētāji bieži taujā, vai Margrieta netika augstskolā, jo bija emigranta mazmeita? Domājam, ka nē. Vienīgais fakts, ko mēs zinām, – Kārļa Skalbes simtgadē 1979. gadā dēls Jānis pielika plāksnīti pie mājas, taču to viņam lika novākt. Dēls nepaklausīja,» stāsta L. Grudule. Margrieta turpināja dzīvot Vecpiebalgā un savas dzīves laikā darīja dažādus darbus. Septiņdesmitajos gados viņa strādāja brāļu Kaudzīšu muzejā Kalna Kaibēnos par gidi, iznēsājusi pastu, arī dažādi palīgdarbi kolhozā viņai nav bijuši par grūtu.
Viņas brālis Jānis savukārt beidzis Bulduru sovhoztehnikumu un vēlējies strādāt par dārznieku dzimtajā pusē. Kādu laiku arī šo darbu pildījis, vēlāk strādājis kolhoza lauku brigādē. Ne Jānis, ne Margrieta paši savas ģimenes neizveidoja, ne vienam, ne otram bērnu nav. Taisnība ir rakstniecei Bauerei: «Kārļa Skalbes dzimtas atzars Latvijā nokaltis šūpojas gadu vējos. Vecpiebalgā vēl cilvēki viņus atceras – Jāni un Emmu, abu dēlu Jāni un Margrietu, nu jau dzīvajos tikai pēdējā.»
Margrieta
Skalbes dēls Jānis tēvu vienmēr turējis cieņā un godājis. Kamēr Skalbes muzejs nebija izveidots, Jānis Incēnos iekārtojis piemiņas stūrīti – arī padomju laikos daudzi cilvēki brauca uz Vecpiebalgu, zinādami Skalbes dzimtās mājas, un Jānis bija tas, kurš ciemiņus uzņēma un stāstīja savas atmiņas par tēvu. Šo laiku labi atceras Margrieta. Arī, kad tēvs jau bija miris, viņa turpināja dzīvot kopā ar brāli Jāni un saimniekot Incēnos. Lūzuma punkts Margrietas dzīvē notika, kad 2007. gadā brālis nomira. «Viņa palika pilnīgi viena, un viņa tam nebija gatava,» stāsta L. Grudule. Tas būtiski ietekmējis arī Margrietas garīgās veselības stāvokli. Margrieta nonāca slimnīcā, pēc tam sociālās aprūpes centrā Nītaure un tagad Raunā.
Visu Latviju pāršalcis stāsts par to, ka arī Raunas aprūpes centru likvidē, un Margrietai Skalbei, visticamāk, būs jāpārceļas uz jaunām mājām.
Grib palikt dzimtajā pusē
Raunas mācītājmuižā no sniega vairs nav vēsts. Šogad agri atnācis pavasaris, un Raunā tas ir tik dzīvelīgs, atmostas daba, mazās upītes. Margrieta vairāk par visu nevēlas pamest dzimto pusi, to viņa uzsver mūsu sarunā un jautā: vai tā taisnība, ka pansionātu tomēr nelikvidēs? Man uz to nav atbildes, zinu vienīgi to, ka Labklājības ministrija stingri nolēmusi veikt reformas un visus cilvēkus pārcelt. Vai Margrietai, kura visu mūžu dzīvojusi laukos, Vecpiebalgā, tagad labākais būtu eiroremontēts kopnams Pierīgā? To apšauba visi, kuri pazīst Margrietu. Raunas sociālā darbiniece Mudīte Tauriņa par Margrietu saka: «Vienkārša, sirsnīga, inteliģenta, bet diemžēl dzīve nav bijusi salda, daudz nodarījusi pāri. Iemācījusies gaidīt un pieradusi, ka atteiks.» Raunas sociālie darbinieki interesējušies, vai ir kādas iespējas, ka viņa varētu palikt un nodzīvot savas vecumdienas Vecpiebalgā. Pašlaik tiek risināts jautājums par Vecpiebalgas psihoneiroloģisko slimnīcu.
Margrieta priecājas: kāds pie viņas atbraucis ciemos, jo viesu nav daudz... Draudzene Mārīte no Vecpiebalgas, brālēna Andreja rads Kārlis Legzdiņš ar ģimeni. Citu radu Margrietai Latvijā neesot. «Es saņēmu paciņu no Andreja, viņš dzīvo Zviedrijā,» ar prieku stāsta Margrieta. Par vectēvu viņa zina tikai no tēva stāstītā un, protams, no pasakām. Nu jau sirmā kundze no skapīša paņem grāmatu un nedomājot atšķir pasaku – Kaķīša dzirnavas. «Kārlis Skalbe bija makšķernieks, jūs zināt? Viņš makšķerēja, vai tur ķērās vai neķērās!» atmiņas uzplaiksnī Margrietas prātā kā pavasarīgs saules stars aiz loga.
