«Kopš neatkarības atjaunošanas esam iekšēji izauguši un mainījuši savas vērtības. Bija jāpaiet laikam, lai saprastu, ka esam nomierinājušies un visi sliktie darbi izdarīti. Esam sākuši ārstēties un apzināties savu spēku – ja nemelojam, bet esam tādi, kādi esam, varam izdarīt vairāk. Ir pienācis attīrīšanās process,» uzskata Valmieras teātra aktieris Rihards Jakovels, kurš svētdien spēlēs titullomu izrādē Romeo un Džuljeta.
Pirmoreiz slaveno Šekspīra traģēdiju Rihards lasīja studiju laikā, kad viens no mācību uzdevumiem bija sagatavot angļu dramaturga un dzejnieka darbu fragmentus. «Tolaik izvēlējos vairākas Šekspīra lugas, kuras lasīju pirmo reizi, tostarp Romeo un Džuljeta,» viņš stāsta savu pirmo pieredzi ar pasaulslaveno traģēdiju un norāda, ka tolaik nav spējis iedomāties, ka savā dzīvē reiz portretēs slaveno mīlnieku. Vēl vairāk – izlasītais lugas fragments viņam šķitis neinteresants un nav veicinājis vēlmi iepazīt darbu tuvāk. Tagad aktieris atzīst, ka viedoklis mainījies, tomēr tas noticis lēnām. «Kad vasaras sākumā ar izrādes radošo komandu pārlasījām darbu, tas mani joprojām nesaistīja, bet, lēnām strādājot un apkopojot domas par to, kā vēlamies veidot izrādi, manī sāka palielināties interese un es saskatīju sev aizraujošas lietas – ne tikai lugas materiālu, bet arī iespēju sevi palauzt un veidu, kā pastrādāt ar sevi.» Viņš neslēpj, ka sākotnēji nav spējis sevi personificēt kā Romeo, jo nav saskatījis kopīgo līdz brīdim, kad saprata – abi ir patiesi, un tieši patiesība viņam ir primārā lieta dzīvē. «Ne viņš melo, ne es dzīvē cenšos to darīt. Ja viņš mīl, tad mīl patiesi, un arī es dzīvē vados pēc šī principa. Es saku vai daru lietas tā, kā patiesi domāju, necenšoties par tām mānīties,» saka Rihards, bilstot, ka arī no apkārtējiem gaida to pašu.
Valmieras teātra aktieris jūt, ka sākam atmosties no stagnācijas un kļūstam ne vien drosmīgāki savā patiesībā, bet arī atsaucīgāki pret apkārtējiem. Šobrīd viņš ap sevi redz lietas, kādām tām jābūt. «Nesen palīdzēju mammai pārvākties uz citu darba vietu un nesu milzīgu kasti. Nevarēju atvērt durvis, mēģināju to darīt ar kāju, un kāda meitene, kas gāja garām, to redzēja un palīdzēja man. Šādas elementāras lietas, kas agrāk mūsu sabiedrībā, man šķita, nekad nenotiks, redzamas aizvien biežāk. Lēnām, pilienu pa pilienam, bet reiz mēs sapratīsim, ka šeit esam visi kopā un apkārtējo sabiedrību veidojam tikai paši. Saliekot mūsu katra darbus kopā, tādi mēs izskatāmies,» domā Rihards.
