Piektdiena, 29.marts

redeem Agija, Aldonis

arrow_right_alt Kultūra \ Mūzika

Laima Krīgere. Operas metālbalss

MĒRĶIS. Par savu pagaidām augstāko sasniegto punktu opermākslā Laima Krīgere sauc kāpšanu uz skatuves kopā ar lielo orķestri pērn sezonas atklāšanas koncertā. «Studiju laikā mums šāda iespēja netiek dota: pirmajā brīdī tas bija neliels šoka moments, jo akadēmijas lielā zāle skan pilnīgi citādāk nekā operas lielā zāle un uzstāties tikai ar klavierēm ir pilnīgi citādāk nekā ar lielo orķestri. Ja kaut ko sajauc, tad pianistam ir liela iespēja tevi noķert un izglābt situāciju, bet orķestra gadījumā tas nav reāli. Man bija arī liels prieks piedalīties Turandotas atjaunojuma procesā, lai arī uz skatuves kāpt vēl nesanāca. Taču, ja man šāda iespēja rastos, es būtu bijusi pilnībā tam gatava» © Dāvis ŪLANDS, F64 Photo Agency

Kādreiz akadēmiskās mūzikas pārstāvji itin noraidoši lūkojās uz savējiem, kas centās darboties arī populārās mūzikas lauciņā, taču laiki ir mainījušies. Piemērs – topošā operdziedāšanas maģistre Laima Krīgere, kura paralēli mācībām dzied arī simfometāla grupā Oceanpath.

Ar sapni pāri kanālam

Šomēnes simfoniskā metāla apvienība Oceanpath izdeva savu debijas EP Elementi, kuru jūnija vidū prezentēja Starptautiskajā mūsdienu etniskās mūzikas un seno amatu festivālā Zobens un Lemess, bet grupas solistei Laimai Krīgerei šis bija dubulti noslogots laiks - papildus mēģinājumiem arī mācības Latvijas Mūzikas akadēmijas akadēmiskās dziedāšanas un operdziedāšanas specialitātes nodaļā. «Jā, ir karsts laiks. Maģistrantūrā beidzas sesija, kas nozīmē eksāmenus un papildu stresu, lai noslēgtu studiju gadu,» aicināta uz sarunu vēl pirms Bauskā notikušā festivāla, atzīst Laima. Ja viss notiks pēc plāna - un kāpēc lai nenotiktu?!-, tad jau nākamgad viņa kļūs par operdziedāšanas maģistri. «Dziedātājam nozīmīgākā ir tieši praktiskā puse. Aizejot uz noklausīšanos operā, diez vai kāds prasīs izglītības dokumentus, arī aģenti parasti neprasa, kur un kā esi mācījies, taču maģistra grāds vienalga ir papildu bonuss, jo mūsu Mūzikas akadēmija ir atpazīstama visā pasaulē. Šajos sešos mācību gados ir iespēja sasniegt attiecīgu profesionalitātes līmeni.»

Laima neizslēdz iespējamību parādīties uz kādas operas skatuves jau šovasar. «Plānoju skatīties gan mūsu operas, gan ārzemju operu virzienā - gan ar aģentu palīdzību, gan piedaloties konkursos. Protams, lielie sapņi saistās ar lielajām operas namu skatuvēm, bet es labi apzinos, ka neesmu tām gatava un būtu diezgan smieklīgi, ja mani palaistu, piemēram, uz La Scala vai Sidnejas operas teātra skatuves - nepieredzējuši dziedātāji tur neparādās,» smaida Laima. «Bet visvairāk tomēr gribētos dziedāt mūsu pašu operā. Dzīvojamies akadēmijā, klases ir ar skatu uz operas namu, nodarbību laikā lūkojies uz to un sapņo, ka iespēja darboties uz mūsu Baltā nama skatuves būs šis nākamais solis karjerā. Man bija tas prieks un gods pērn septembrī dziedāt operas sezonas atklāšanas pasākumā, tāpat biju arī rezerviste operā Turandota uz Liu lomu - pirmajā sastāvā dziedāja Dana Bramane, kura jau ilgstoši ir stabila vērtība operā. Šobrīd un arī rudenī operā notiks noklausīšanās uz jaunās sezonas lomām. Atrādīšos un cerēšu, ka mani uz kādu no tām pieaicinās.» Tiesa, sieviešu soprānu balss tips operā ir gan dominējošais, gan populārākais - akadēmijā ik gadu par bakalaurēm kļūst četri vai pieci soprāni, turklāt vēl ir arī štata dziedātājas.

No likteņa neizbēgt

Lai gan Laimai šķietami nebija cita ceļa, kā vien kļūt par operdziedātāju - viņas mamma Zigrīda Krīgere bija operdziedātāja -, ilgu laiku mēģināts no šāda likteņa izvairīties. «Es būtībā izaugu operas mājā: kamēr mammai bija mēģinājumi, klejoju pa aizskatuvi, gaiteņiem un ģērbtuvēm. Taču mani vecāki ļoti negribēja, lai es virzītos mūzikā, viņi vēlējās, lai vairāk saistītos ar eksaktām lietām - ar precīzām zinātnēm. Tā nu tiku sūtīta Valda Zālīša pamatskolā un Rīgas Valsts 1. ģimnāzijā, kas ir matemātikas virziena skola. Savukārt pirmā augstākā izglītība, ko es ieguvu, bija japāņu valodas filologs,» atminas dziedātāja. «Šīs zināšanas šad un tad noder arī šobrīd, piemēram, savā akadēmijas bakalaura koncertā iekļāvu vienu japāņu tautasdziesmu.»

Interesanti, ka viņa nekad nav gājusi mūzikas skolā. «Protams, notis iepriekš tika apgūtas skolā vai arī tās pamācīja mamma, taču es nevarētu teikt, ka savulaik būtu izrādījusi milzīgu interesi par mūzikas skolas dāvātajām iespējām. Iespējams, ka tas bija no pārsātinājuma, jo mājās visu laiku bija opermūzika. Mamma nevarēja darīt to vai kaut ko citu, jo bija jādzied, nevarēja kopā ar mani kaut kur braukt vai vienkārši doties pastaigāties, jo bija jāiet uz mēģinājumiem, kuros nācās sēdēt arī man, gaidot, kamēr viņa atbrīvosies, utt. Tā radās pretestības vilnis, it īpaši jau pusaugu gados - nekad nedarīšu to, ko dara mani vecāki!»

Taču, pat pilnībā atsakoties no mūzikas un uzsākot darbu eksaktā jomā, dziedātājai no skaņu pasaules nav izdevies izvairīties. «Pārbraucu uz Angliju, kur strādāju IT firmā - iesākumā klientu atbalsta dienestā, pēc tam darbojos ar datubāzēm, un mūzikas sāka ļoti pietrūkt. Kaut ko paklausies, bet tas tomēr nav tāds visu aptverošs fons, kādu dzīvē vēlētos. Atradu kādu amatieru operu, kas Anglijā ir diezgan izplatīta lieta, un aizbraucu pie viņiem ar domu, ka varbūt vismaz korī varētu iederēties - reizi nedēļā papildus darbam padziedāt. Aizbraucu, nodziedāju vienu dziesmiņu, un viņi man piedāvāja nelielu lomu kādā no savām tā brīža operetēm. Es to pieņēmu - bija jāuzstājas katru vakaru nedēļas garumā. Tas bija aprīlī vai maijā, bet jau ap jūniju es skaipā zvanīju mammai un teicu, ka vēlos stāties akadēmijā! Man tad bija 26 gadi, bet pārējie, kas stājās [akadēmijā], bija ap 18 gadiem - nākuši no mūzikas skolām, sagatavojušies un gadiem mācījušies, ņēmuši privātstundas, bet te pēkšņi ierodas viena gandrīz no ielas, kas sadomājusies, ka grib dziedāt…» smejas Laima. «Tas bija tāds vēlais un spontānais izaicinājums, taču iestājeksāmenus nokārtoju un pat diezgan sekmīgi, ņemot vērā to, ka ļoti straujos tempos vajadzēja apgūt gan solfedžo, gan mūzikas vēsturi, ar ko līdz tam nebija lielas saskarsmes.»

No Eminema pie metāla

Vairākus gadus dziedātāja sadarbojusies arī ar Latvijas Operetes fondu (piemēram, piedalījusies bērnu izrādēs Karlsons lido atkal un Pauks un Šmauks), taču «pēdējā laikā šo sadarbību diemžēl nācās pārtraukt, jo nav laika visu savienot: garie izbraucieni var iekrist ļoti aizņemtā studiju posmā, un es diemžēl nevaru atbildēt, vai spēšu būt brīva pēc pusgada, līdz ar to Operetes fonds tika upurēts uz studiju pabeigšanas altāra», ar nožēlu balsī atzīst Laima. Toties viņa iesaistījusies kādā citā un radikāli atšķirīgā projektā - folka un simfometāla grupā Oceanpath.

Padsmitnieces gados Laima esot klausījusies repu. «Maniem vecākiem par lielām šausmām, manās acīs Dievs bija Eminems - pusaugu vecumā jau šī fanošanas būšana ir ļoti saasināta un izteikta,» smaida dziedātāja. «Iespējams, ka manā gadījumā tas bija tāds pusaudzes buntošanās laiks, ka klausīšos tikai kaut ko tādu, kas ir krasi pretējs un atšķirīgs no tā, ko ir klausījušies vecāki. Tad parādījās Merilins Mensons ar videoklipiem telekanālā ZTV, ko parasti skatījos pēc skolas vakaros. Man šķita - ak, Dievs, kas tas tāds ir, tas taču ir kaut kas tik ļoti nesaprotams, bet kāpēc… kāpēc to nevarētu atskaņot biežāk?! Un tad es sapratu - man tas patīk, es gribētu to klausīties vairāk! Pamazām sāku skatīties, kas šajā mūzikā, atskaitot Mensona kungu, ir vēl. Izrādījās, ka daudz kas - gan Nightwish, gan Cradle Of Filth, gan My Dying Bride, gan arī lielās metālmūzikas grupas, piemēram, ļoti intensīvi klausījos vācu Rammstein.» Skolas beigās Laima sākusi staigāt arī uz šāda veida koncertiem, tostarp atklājusi sev klubu Melnā piektdiena. «Esmu diezgan sen pazīstama arī ar grupas Oceanpath dibinātāju un ģitāristu Artūru Šteinbergu. Kādu vakaru sēdēju mājās pie datora un mācījos, man atnāk ziņa - čau, ko dari, esi Latvijā?! Klau, vai tu negribētu piedalīties Oceanpath? Es šo grupu pirms tam biju dzirdējusi, man viņu mūzika ļoti simpatizēja. Nodomāju - labi, es taču varu aiziet un vismaz pamēģināt! Pat nedomāju, vai no tā kaut kas sanāks. Gāju it kā nedaudz pa jokam, bet šis pa jokam izvērties daudz nopietnāk, un tā nu mēs kopā darbojamies jau vairāk nekā gadu.»

Protams, metālmūzika prasa instrumenta - tā Laima sauc savu balsi - sargāšanu, jo koncerti dažkārt notiek piesmēķētās vai bezgaisa telpās, festivāli risinās zem klajas debess utt. «Ja pārlieku stipri nenokliedzas, tad nav problēmu. Atceros gan, ka reiz kādā metālmūzikas festivālā patiešām biju nokliegusi savu instrumentu, un tas nepavisam nebija labi, jo pēc tam kādu mēnesi biju spiesta atkopties un neko nevarēju darīt - šobrīd es ar to uzmanos,» joko Laima. «Mūzikas instruments visu laiku ir jāuztur formā. Ja, piemēram, pianists var atstāt savu darba instrumentu mājās un aiziet uz ballīti kārtīgi atpūsties, nākamajā rītā pamosties ar sāpošu galvu, bet tomēr nospēlēt, tad dziedātājs tā nevar atļauties - ja ir šī sāpošā galva, tad arī mūzikas instruments ir ietekmēts, un dziedāt ir ļoti grūti vai pat neiespējami.» Akadēmiskajā vidē uz viņas aizraušanos ar smago mūziku raugoties ar sapratni - studiju biedri painteresējas, kā grupai sokas, daži pabijuši uz koncertiem. «Arī klasiskajā mūzikā ir pietiekami daudz cilvēku, kas interesējas par šāda veida mūziku - neesmu jutusi pret sevi vērstu negatīvu attieksmi, ja pasaku, ka dziedu rokgrupā,» norāda Laima. Bet, ja nu, piemēram, kādā tūrē būtu jāaizvieto kādreizējā somu grupas Nightwish vokāliste Tarja Turunena, ar kuru bieži tiek salīdzināta Laima, kurai mūzikai par labu kristu izvēle? «Šis ir diezgan abstrakts jautājums, tāpēc uz to grūti atbildēt, taču es varu būt laimīga, ka man nav nācies saskarties ar šāda veida izvēli,» domīga ir Laima. «Taču opermūzika tomēr ir tas, kas sirdi saista visvairāk. Tas ir tas, ko es mācos un kuras virsotnes vēlos sasniegt.»

***

Laima Krīgere

Dzimusi 1987. gada 4. jūlijā Rīgā

Izglītība: Valda Zālīša pamatskola, Rīgas Valsts 1. ģimnāzija, Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultāte - bakalaura grāds Āzijas studijās, Latvijas Mūzikas akadēmija - bakalaura grāds akadēmiskajā dziedāšanā, studē Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas maģistrantūrā operdziedāšanu

Piedalījusies Latvijas Operetes fonda un Latvijas Nacionālās operas iestudējumos

Grupas Oceanpath vokāliste

Hobijs: «Es spēlēju videospēles! Smieklīgi, bet nu jau kādus divus gadus spēlēju Pokemon Go. Arī mājās spēlēju tādas tipiskas videospēles, kuras var spēlēt uz datora, piemēram, Minecraft»