Aprīlī Vidzemes koncertzālē Cēsīs publikai tika prezentēts trešais Latvijas simtgadei veltītā koncertuzvedumu cikla Latvijas gredzens pasākums – Vidzemes gredzens jeb muzikāla izstāde Kalns uz augšu ies.
Cikla ideja ir četros koncertuzvedumos parādīt, izdziedāt un apdziedāt katra Latvijas novada savdabīgo raksturu. Skaniski un vizuāli artikulēt dažādas kultūridentitātes šķautnes, kas veido mūsdienu Latvijas sabiedrību. Projekta idejas autora Sigvarda Kļavas muzikālajā vadībā Latvijas Radio koris, dziedātājs Daumants Kalniņš, ģitārists Kaspars Zemītis, akordeonists Artūrs Noviks un pianists Rihards Plešanovs nepilnās divās stundās Jāņa Mitrēvica un Dd studio komandas vizuālajā ietvarā izveidoja mozaīku no latviešu laikmetīgās un teātra mūzikas, autordziesmām un tautasdziesmu apdarēm korim un pat dziesmu kolāžas, kur uz ikoniskā VEF 202 radioaparāta skalas tiek meklētas dažādas gandrīz folklorizējušās melodijas no populārās mūzikas lappusēm. Sākot ar rokoperu Lāčplēsis un saistībā ar dziesmu svētku programmu daudzkārt apspriesto Raimonda Paula Manai dzimtenei, beidzot ar Pērkona leģendāro Balādi par gulbi un Ulda Stabulnieka Tik un tā. Radio ir asprātīgs paņēmiens, kā likt publikai atsaukt atmiņā dažādos laikos skanējušas un pat zināmu simbola statusu iemantojušas dziesmas, kuras dažādu iemeslu dēļ nav iespējams un nav arī vajadzīgs atskaņot pilnībā.
Vidzeme tiek pozicionēta kā tautas gara spēka, gaismas un kultūras sakņu vieta, nacionālās pašapziņas, himnas, valodas un patriotisma šūpulis. Droši vien allaž atradīsies kādi vīpsnātāji un labāk zinātāji, tomēr, liekas, ka ar trešo mēģinājumu Latvijas gredzenam izdevies pagatavot tādus salātus, kurus par tīri ēdamiem atzīst lielākā daļa baudītāju. Tas Latvijas simtgades stresa uzvilktajā kultūrvidē ir daudz. Kā uzrunāt un aizkustināt katru atsevišķi un visus kopā, nedalot pa ienākumu vai izglītības līmeņiem, etniski vai vecumspecifiski? Vidzemes gredzena kompozīcijas atslēga ir autoru veselīga pašpārliecinātība par izpildījuma kvalitāti, formu un saturu, darot to, kas pašiem tīk, un tā, kā tīk, pēc principa «mazāk ir vairāk», kombinējot zīmīgus motīvus. Veidotāji neļauj programmai izstiepties garumā, kas neglābjami notiktu, ja visas kompozīcijas atskaņotu pilnā versijā ar visiem atkārtojumiem.
Caurviju motīvs ir mošanās un atmošanās, savienojot latviešu valodas latviskās pašapziņas mošanos un veidošanos ar Atmodas notikumiem, tādējādi iezīmējot šodienas Latvijas sākumu. Gaumīgā koncertuzveduma vizualitāte ir laikmetīga, ar neuzbāzīgu vēstures atgādinājumu, piemēram, Rūdolfa Pērles, Vilhelma Purvīša, Irbītes gleznās, diodēm greznotu naksnīgā debesjuma projekciju, vecām un jaunām fotogrāfijām un stilīgām videokolāžām bez lieka sentimenta. Tā ir pārpārēm jau ar Atmodas laika hronikām, Baltijas ceļu, Daini Īvānu, Imanta Kalniņa Apliecinājumu un Emīla Dārziņa Melanholisko valsi, kura cukuroto pēcgaršu ātri vien aizskalo brīnišķīgi ironiskais Aristofāna dziedājums no Jura Ābola operas Xeniae.
Nevairoties no pašironijas, programmā vietu atradis arī Pietuka Krustiņa monologs jeb brāļu Kaudzīšu Augstā dziesma. Savukārt Daugav’s abas malas izskan uz Daumanta Kalniņa spēlētās leijerkastes. Taču vislielākais prieks, ka šādā, tomēr masu auditorijai paredzētā koncertuzvedumā samērā plašā spektrā atrodama arī latviešu simfoniskā mūzika, gan klasiķu - Maijas Einfeldes, Jura Karlsona, Artura Maskata, gan vidējās un jaunās paaudzes komponistu - Santas Ratnieces, Kristapa Pētersona, Lindas Leimanes un Riharda Plešanova skaņuraksti. Tiesa, varbūt ne pienācīgi individuāli izcelti, tomēr nebūt ne lieku reizi atskaņoti un galu galā - tik iederīgi un piederīgi latviešu paškonstruētajai 21. gadsimta muzikālajai identitātei un laikmeta elpai.
Līdzās Radio korim savas daudzveidīgās balss iespējas demonstrē jaunais Lāčplēsis, kura balsij pa spēkam izrādās arī kontrtenorīgais Maskata un Vācieša Varat raudāt, varat smiet - Daumants Kalniņš. Garā, baltā mētelī viņš reprezentē Vidzemi kā izteikti maskulīnu, racionālu, prāta un gara līdzsvara citadeli. Oriģinālā kombinācijā salīmēti vēstures un tagadnes fragmenti, kas nobruģējuši ceļu, pa kuru kāpt kalnā un skatīties tālāk un plašāk uz āru un ar kura palīdzību ieklausīties arī sevī. Kādi motīvi ierezonē saules pinumā kā piederības kods, tautapziņa, kurai negribas atmest ar roku kā reizēm Mežaparka estrādei un kampaņveidīgajiem masu svētkiem tajā.
