Mūzika: KULTŪRA: Sinaiska faktors Komentēt
 
Mūzika

KULTŪRA: Sinaiska faktors

 
GODA DIRIĢENTS. Beidzamajās divās sezonās Latvijas publikai ir bijusi iespēja atkal vai no jauna satikties ar muzikālo brīnumu, kas dzimst LNSO un maestro Vasilija Sinaiska sadarbībā / Foto: Juris ROZENTĀLS, LNSO

Diriģents Vasilijs Sinaiskis pieder pie latviešu mūzikas kultūras leģendām. Ja runā par Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra vēsturi, viņa laiku LNSO no 1975. līdz 1987. gadam pat dēvē par zelta laikmetu.

Pagājušajā un šajā sezonā, pēc trīsdesmit gadiem, diriģents atgriežas Rīgā tikpat jauneklīgs, vien sirmāks un viedāks, taču žestā vienmēr precīzs, izteiksmē vienmēr spilgts, lai kļūtu par sava kādreizējā orķestra goda diriģentu, šķiet, pirmo šāda titula ieguvēju.

Sinaiska dziļā muzikālā inteliģence ļauj viņu salīdzināt ar ne vienu vien no 20. gadsimta spīdekļiem simfonisko orķestru priekšā, taču īpašs prieks, ka savā jubilejas gadā diriģents kopā ar LNSO atgriezās arī pie Jāņa Ivanova 21. simfonijas, kuru vadīja arī tās pirmatskaņojumā astoņdesmito gadu sākumā. Jānis Ivanovs ir viens no tiem latviešu klasiķiem, kuru varētu vēlēties dzirdēt biežāk un ne tikai saistībā ar dažādām jubilejām. 3. novembra koncertā līdzās Ivanovam izskanēja Sergeja Prokofjeva Pirmais koncerts klavierēm un Edvarda Elgāra variācijas Enigma.

LNSO ir mākslinieciskā ziņā prasīgs orķestris, kurš īpaši jūtīgi reaģē uz dažādiem diriģentiem. Ja veidojas pozitīva jūtu ķīmija, tad orķestris spēj muzicēt īpaši atdevīgi. Tā, ka reizēm pat jābrīnās, kā tik ļoti var atšķirties dažādu koncertu emocionālais klimats. Protams, arī repertuāram ir nozīme, un romantisma opusu lasījumi ir viena no orķestra stiprajām pusēm, taču šoreiz tas ir diriģenta, konkrēti - Sinaiska, faktors, kas lika Ivanova simfonijai izskanēt nepieredzētā krāšņumā, nekautrīgi atsedzot komponista nepabeigtā opusa (instrumentāciju pabeidzis viņa skolnieks Juris Karlsons) lielās jautājuma zīmes, iekšējās jūtu peripetijas, kas slēpjas temperamentīgos stīgu izvirdumos, gan pūšaminstrumentu sabalsojumos. Šoreiz diriģentam izdevās likt orķestrim elpot un liesmot trauksmainajā partitūrā, aizraujot līdzi arī klausītājus un saceļot pamatīgu aplausu vētru.

Prokofjeva klavierkoncerts ar jauno, virtuozo kubiešu pianistu Horhi Gonzalezu Buahasanu, uzlecošu pianisma zvaigzni un konkursu laureātu, nevarēja lepoties ar tik grodu interpretāciju un temporitmu kā Ivanova un Elgara skaņdarbi, jo solists partitūru uztvēra vairāk tehniski nekā mākslinieciski, turklāt izskatījās tik aizkustinoši satraucies, ka vēstīt par interpretācijas smalkumiem nebūtu vietā. Daudz brīvāk par Prokofjeva koncertu mūziķis nospēlēja nelielo piedevu, kāda kubiešu komponista skaņdarbu.

Savukārt Elgara Enigma koncerta otrajā daļā gredzenveida kompozīcijā lika atgriezties Sinaiska un LNSO harmoniskajā muzicēšanā ar spilgtiem solo un krāšņām atakām. Teju katras variācijas fināls izvērtās par mazu kulmināciju, kad šķiet, ka ekspresija sasniegusi savu augstāko punktu. Lai arī komponista iecerētā portretu galerija variācijās mūsdienu klausītājam, visticamāk, ir sveša, tā līdzīgi muzeju gleznu galerijām glabā liecības par pagātnes cilvēkiem, kurus LNSO un Vasilijam Sinaiskim izdevās attēlot bez fotogrāfiska stīvuma, dzīvi un kontrastaini. Beidzamajās divās sezonās Latvijas publikai ir bijusi iespēja atkal vai no jauna satikties ar muzikālo brīnumu, kas dzimst LNSO un Vasilija Sinaiska sadarbībā. Jācer, ka goda diriģenta tituls kaut pa jokam uzliek sirmajam maestro pienākumu vismaz reizi sezonā atbraukt pie LNSO kaut uz vienu koncertu. Gan orķestra, gan klausītāju dēļ.



Komentāri [0]
Nav pievienots neviens komentārs.
Pievienot komentāru
Vārds *
Komentārs *
 
Custom creative templates for DoubleClick for Publishers