Mūzika: KULTŪRA: Berlīne, Platons un "Dzintara" skaņa 1 komentāri
 
Mūzika

KULTŪRA: Berlīne, Platons un "Dzintara" skaņa

 
VIETĀ UN NEVIETĀ. Scharoun Ensemble uzstāšanos Lielā dzintara jubilejas koncertā pavadīja aplausi. Reizēm tie skanēja brīžos, kuros nav pieņemts aplaudēt – starp skaņdarbu daļām, traucējot mūziķiem koncentrēties / Publicitātes foto: Edgars POHEVIČS

Novembra sākumā Liepājas koncertzāle Lielais dzintars atzīmēja otro gadadienu un darīja to ar vērienu, lai arī kamerformātā.

Liepājā viesojas Berlīnes Filharmoniķu oktets Scharoun Ensemble. Hanss Šarouns bija arhitekts, Berlīnes Filharmonijas projekta - spilgta pagājušā gadsimta sešdesmito gadu sākuma arhitektūras parauga - autors. Viņa filozofija paredzēja pārzināt tradīcijas un nevairīties no inovācijām. Šo filozofiju savā radošajā ceļā pārņēmis arī viens no Vācijas spilgtākajiem kameransambļiem, repertuārā iekļaujot dažādu laikmetu klasiku un pilnīgi svaigus jaundarbus. Arī koncertā Liepājā līdzās Vīnes klasiķiem Mocartam un Bēthovenam izskanēja Jērga Vidmaņa oktets, bet par intriģējošāko koncerta daļu kļuva Platona Buravicka jaundarba Injector. Впрыск. Sprausla pirmatskaņojums.

Diemžēl koncerta pārdomāto dramaturģiju stipri izjauca publikas neizprotamā uzvedība. Diez vai tīšas ļaunprātības, drīzāk gan nezināšanas dēļ par koncertzāles jubilejas koncerta neatņemamu sastāvdaļu, turklāt visa koncerta garumā, kļuva entuziastiska aplaudēšana starp skaņdarbu daļām. Protams, Scharoun Ensemble sniegums ir sajūsmas vērts, taču diez vai sajūsmas dedzīgie paudēji saprot, cik ļoti šie aplausi starp daļām traucē mūziķiem, jo skaņdarbi, lai arī atkarībā no formas tipa sadalīti vairākās daļās, tomēr uztverami kā veselums. Vienubrīd pat šķita, ka altistam Mišam Afhamam neizturēs nervi un lociņš kā bumerangs lidos plaukšķinošajā zālē.

Vai palīdzētu aicinājumam izslēgt mobilos tālruņus līdzīgs paziņojums pirms koncerta? Drukātās programmiņas acīmredzot vairāk tiek izmantotas sejas apvēdināšanai, neapgrūtinot sevi ar satura lasīšanu. Pat ja izlasīts, sak, kā es varu zināt, vai šī bija priekšpēdējā vai pēdējā daļa? Šī kaite gan nav nekas specifiski Liepājas publikai raksturīgs, tā ir vispārēja sērga, tāpat kā bezgaumīgās stāvovācijas arī pie stipri viduvējiem priekšnesumiem uz dažādām skatuvēm. Taču būtu patiešām žēl, ja šī klajā provinciālisma dēļ Scharoun Ensemble nolemtu vairs šurp nebraukt.

Klasikas interpretācijas ansambļa dalībnieku izpildījumā, sevišķi Mocarta kvintetā, izskanēja izsmalcināti, bet ne manierīgi, stila ziņā tīri un emocionāli piesātināti. Ansamblī muzicē lieliski sava amata pratēji - vijolnieki Volframs Brandls un Reičela Smita, čellists Klaudiuss Pops, jau pieminētais altists Miša Afhams un kolorītais klarnetists Aleksandrs Bāders. Klarnetista ekspresīvo spēles stilu gan īpaši izcēla arī čīkstošais krēsls, kas labajā akustikā neglābjami kļuva par partitūras sastāvdaļu, taču kopumā Mocarta harmonija nesa teju vai Ziemassvētku sajūtu.

Jērga Vidmaņa oktets, pievienojoties mūsu mūziķu kopienas pārstāvim Gunāram Upatniekam ar kontrabasu, izcilajam mežraga spēles meistaram Stefanam de LevālamJežerskim un fagotistam Markusam Veidmanam, ievadīja publiku laikmetīgās mūzikas valodā, pietiekami aizraujošā, ja vien skaņdarbs nebūtu tik garš. Par spilgtāko notikumu izvērtās Platona Buravicka jaundarbs. Tas izcēlās ar svaigu muzikālo domu, pašironisku humoru, koķetēriju ar vairākiem mūzikas virzieniem un stiliem, instrumentāciju veidojot interesantu gan klausītājiem, gan mūziķiem, kuri to interpretē.

Pēc mazliet nogurdinošā Vidmaņa Buravickis bija kā svaiga gaisa malks ar inteliģentām rotaļām ar skaņveidi un štrihiem, paņēmieniem ne mirkli nekļūstot pašmērķīgiem, sistemātiski attīstot tēmu un neliekot punktu, bet drīzāk jautājuma zīmi, kas vedīs šo talantīgo mūsdienu skaņradi uz jauniem, vēl neatklātiem horizontiem. Tajos, iespējams, komponists integrēs arī Injector. Впрыск. Sprausla partitūrā varmācīgi ielauzušos mobilā tālruņa signālu kā dramaturģijas elementu. Bēthovena septets cienīgi noslēdza programmas gredzenveida kompozīciju atkal ar klasiku, kura ir Scharoun Ensemble repertuārā kopš pašiem pirmsākumiem, veidojot vienu no tā kvalitātes zīmēm.

Lielā dzintara jubilejas koncerts uzskatāmi parādīja, ka veicams nopietns darbs arī publikas izglītošanas jomā. Latvijā ir vietas, kuru akustiskās iespējas var piesaistīt patiešām augstas raudzes māksliniekus, taču par muzikālo kultūru liecina daudz kas vairāk nekā koncertzāles.



Komentāri [1]
#
Niklāvs 23.novembris 2017 22:10 atbildēt
"Mātesplatons".
 
Pievienot komentāru
Vārds *
Komentārs *
 
Custom creative templates for DoubleClick for Publishers