Šovakar Lielajā ģildē notiks koncerts, kas veltīts temperamentīgās čellistes un fenomenālās pedagoģes, daudzu ievērojamu Latvijas čellistu skolotājas Eleonoras Testeļecas 80. jubilejai.
Pirms desmit gadiem, godinot savu pedagoģi Eleonoru Testeļecu, viņas audzēkņi sarīkoja vērienīgu koncertu, un arī šogad bija vēlme rīkot ko līdzīgu, taču māksliniece, kas nu jau pati vairs uz skatuves nekāpj, bet turpina skolot jaunos talantus, likusi saprast, ka nevajadzētu. Tomēr daži audzēkņi to nav ņēmuši vērā, un izcilajai čellistei par godu koncerts tomēr notiks. Profesores iemīļotajā Ernsta Bloha opusā Schelomo soliste būs Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra pirmā čelliste Diana Ozoliņa, bet Jāņa Ivanova Čellkoncertā, kas pazīstams ar smeldzīgi skaisto lēno daļu, solo spēlēs Ēriks Kiršfelds, savukārt versmīgās bulgārietes Dobrinkas Tabakovas dzīvespriecīgajā Čellkoncertā soliste būs Londonas filharmoniskā orķestra čellu grupas vadone Kristīne Blaumane. Ir izskanējušas ziņas, ka koncertā skanēšot arī speciāli jubilārei komponēts opuss čellu korim.
«Katru gadu dzimšanas dienā man nemitīgi jārunā par telefonu, jo zvana mani audzēkņi. Un esmu priecīga dzirdēt ne tikai sveicienus, bet arī to, kā viņiem klājas gan profesionāli, gan personiskajā dzīvē,» stāsta Eleonora Testeļeca, kura 10. oktobrī svinēja 80 gadu jubileju. Pedagoga dzīves laikā viņa skolojusi 79 audzēkņus, arī šobrīd turpina audzināt septiņus jaunos talantus. «Un ar visiem audzēkņiem man ir labas attiecības. Absolūti ar visiem. Nesaprašanās man ir bijusi tikai ar vienu audzēkni, bet arī viņš piezvanīja, novēlēja veselību,» stāsta izcilā čelliste.
«Nesen biju bērēs, nomira kaimiņš, kuram arī bija 80 gadu. Mans mīļais profesors Mstislavs Rostropovičs arī aizgāja no šīs pasaules 80 gadu vecumā. Ir jau pārdomas.... Tomēr, ja es vēl kustos, ja es vēl strādāju, ja man ir adekvāta reakcija uz notiekošo, tas ir labi,» saka izcilā čelliste. Māksliniece uzskata, ka možu garu un dzīvotprieku vispār palīdz saglabāt ne tikai laba veselība. «Mīlestība. Pret saviem bērniem, un man ir meita un dēls, pret saviem mazbērniem, un man ir četri brīnišķīgi mazbērni, pret saviem audzēkņiem... Vecumdienās vitalitāti var saglabāt attieksme pret cilvēkiem vispār. Man nav ienaidnieku. Piemēram, es braucu trolejbusā, un, ja man tajā kaut kas nepatīk, teiksim, apkārt esošie cilvēki vai nu strīdas, vai lamājas, es izkāpju, sagaidu nākamo trolejbusu un dodos tālāk. Es nemācu, es necīnos ar tiem cilvēkiem, kuri nav audzināti, uzvedas netaktiski, jo nevar visu pasauli mācīt dzīvot tā, kā es uzskatu par pareizu. Es vienkārši eju savu ceļu. Un tad sirds paliek mierīga, sirds iet tālāk. Vienīgā vecuma pazīme - esmu kļuvusi mazliet pļāpīga, un, protams, man ir savs viedoklis par visu, sava filozofija par visu.».
