Ceturtdiena, 25.aprīlis

redeem Bārbala, Līksma

arrow_right_alt Kultūra \ Mūzika

KULTŪRA: Atzīšanās Mocartam

MŪZIKAS GARS. Pianists Reinis Zariņš kopā ar somu diriģenta Juhas Kangasa vadīto Sinfonietta Rīga sniedza lielisku iespēju izbaudīt Mocarta mūzikas pasauli © Publicitātes foto: Kaspars BALAMOVSKIS

Klausoties pianista Reiņa Zariņa spēli, katrreiz pārņem tāda kā izredzētības sajūta. Vienalga, vai mākslinieks muzicētu, kā savulaik, par koncertzāli pārvērstā sporta zālē (Cēsīs), izcilas akustikas koncertzālē (Gors), zaļā pļavā (festivālā Sansusī) vai ierastajā Lielajā ģildē.

Tā brīvība, kas dzimst, pianistam pieskaroties pie taustiņiem, Zariņa interpretācijā ļauj ceļot ārpus telpas un laika kādā nenotveramā sajūtu dimensijā, pat neatkarīgi no atskaņojamā repertuāra. Šogad Reinis Zariņš kārtējo reizi nominēts Lielajai Mūzikas balvai, šoreiz kategorijā Gada mūziķis. 28. janvārī pianists kopā ar orķestri Sinfonietta Rīga un diriģentu Juhu Kangasu dāvāja virtuozu un izjustu Mocarta 23. klavierkoncerta La mažorā atskaņojumu. Somu diriģents ir kompetents Mocarta mūzikas pazinējs un interprets, taču - tiecoties dziļumā, ne pakāpjoties uz mocartiskās ārišķības un šķietamā viegluma.

Juha Kangass ar Sinfonietta izveidojis koncertprogrammu, kur Mocarta daiļrade nolikta līdzās ziemeļnieciskam laikmetīgumam - otrai Kangasa kaislībai mūzikā. Līdzās jau pieminētajam klavierkoncertam ar Reiņa Zariņa solo koncertā tika atskaņota ne tikai svinīgā Hafnera simfonija, bet arī somu skaņraža Pēra Henrika Nūrgrēna opuss Rock score 19 stīginstrumentiem un lietuvietes Onutes Narbutaites Was there a butterfly?, kas sacerēts pēc Juhas Kangasa vadītā Ostrobotnijas orķestra pasūtinājuma 2013. gadā.

Rock score sākas ar teju vāgnerisku trijskaņu sēriju, atgādinot operas Reinas zelts sākumu un vedot uz līdzīgu emocionālu vilni, kas klausītāju pamazām pievērš stīgu nepārtrauktajam, pat hipnotiskajam skanējumam, kur instrumentu balsis pārklājas, plūdeni pārejot cita citā, rādot kamerorķestra tembrālo daudzveidību apmēram desmit divpadsmit minūšu garumā. Sekojošais Mocarta klavierkoncerts Reiņa Zariņa lasījumā apbur ar vienkāršību, dziļumu un sāpīgu smeldzi, kas parasti Mocarta partitūrās aizslēpjas aiz virtuozi rotaļīgām skaņu spēlēm. Sevišķi otrajā daļā, kur ir iespēja novērtēt patiesi saskanīgu un smalku kopmuzicēšanu. Piedevās Reinis Zariņš atskaņoja Mendelszona Dziesmu bez vārdiem no sešu dziesmu bez vārdiem cikla Op. 19. Tik šķietami vienkārši, viegli un silti, tehniski nevainojami, taču bez kripatiņas dižošanās. Tieši siltais spēlētprieks un tas, kā viņš spēj katrreiz ar teju vai bērnišķu izbrīnu atklāt ko jaunu labi zināmos skaņdarbos, ir tas, kas apbur visvairāk, pat ierakstos, kur nu vēl dzīvajā izpildījumā. Starpbrīdis aizrit, nebeidzot brīnīties, kā var tā vienkārši un skaisti spēlēt un vienlaikus būt tik ļoti muzikālā brieduma virsotnē un karjeras zenītā, taču neļaujot savam ego triumfēt pār prieku muzicēt, tā vietā apzināti kļūstot par daļu no mūzikas gara.

Koncerta otrā daļa, par spīti it kā visai samērojamajam repertuāram, nespēja tā aizraut kā pirmā. Onutes Narbutaites skaņdarbs, lai arī pirmoreiz klausāms, šķiet jau kaut kur dzirdēts. It kā viegls, tomēr neatlaidīgs ostinato, tādi kā kustības meklējumi un simpātiska instrumentācija, tomēr salīdzinājumā ar uz pusi īsāko Rock score mazāk attīstības un svaiguma, mazāk dinamikas, lai gan tauriņa metafora tiek piepildīta smalki un intelektuāli, neapgrūtinot ar programmatiskām asociācijām. Drīzāk tas ir mēģinājums radīt skaņu gleznu ar pēc iespējas dažādākiem paņēmieniem, kādi atrodami stīginstrumentu spēles arsenālā. Brīžiem liekas, ka jauneklīgi skanošais kamerorķestris Sinfonietta Rīga piešķir šai partitūrai vairāk aizrautības, nekā autore iecerējusi. Hafnera simfonija atgriež svinīgi glancētajā mocartiskumā ar artikulēti pompozu sākuma allegro. Tam seko otrajā daļā izvērsta un meistarīga koka pūšaminstrumentu saspēle, kas Sinfonietta Rīga mūziķiem padodas lieliski - reti kurš kamerorķestris spēj rast tik labu līdzsvaru starp saliedētību un solistiskām ambīcijām. Vairākus Mocarta opercitātus un noskaņu saturošais fināls izskan priecīgi, ar smalkiem dinamiskiem kontrastiem un skaidru diriģenta žesta lasījumu no orķestra puses, ātri un virtuozi. Juha Kangass kopā ar Sinfonietta Rīga spēj parādīt vismaz divas austriešu klasiķa muzikālās identitātes šķautnes vienā koncertā - Hafnera simfonijā tas ir pilnīgi citāds Mocarts nekā nule dzirdētajā klavierkoncertā - spožs, efektīgs un sapucēts galmam.