«Tā būs divu komētu saduršanās, un mēs nezinām, kas būs pēc tam...» – tā par Marisa Jansona un Raimonda Paula kopīgo koncertu ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri televīzijas kameru priekšā teica vairāku tautā folklorizējušos izteicienu autors pavārs Mārtiņš Rītiņš.
Tik elektrizēts noskaņojums kā 16. septembrī Lielajā ģildē vēl nebija piedzīvots. Ne jau tādēļ, ka tajā kāds gaidītu brīnumu, bet notikumu ar lielo burtu gan. Abu komētu tuvošanās notika ilgi un lēnām, kā vēsta zinātāji, apmēram septiņus gadus, sākot ar savstarpējiem komplimentiem publiskajā telpā, turpinoties ar kopā muzicēšanas vēlmes paušanu, kas tomēr sākotnēji nešķita visai reāla iespēja, ņemot vērā abu cienījamo kungu repertuāra specifiku, kur saskares punktus atrast nemaz nav tik viegli. Un tomēr, laikabiedru iedrošināta, šī divu leģendu muzikālā satikšanās kļuva par realitāti, ļoti emocionālu brīdi gan pašiem dalībniekiem, gan klausītājiem, kuriem šis koncerts varētu kļūt par paaudzēs atstāstāmu leģendu.
Koncerta pirmajā daļā Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris priecēja ar smalki izstrādātu Hektora Berlioza Fantastiskās simfonijas lasījumu. Mariss Jansons ir slavens ar to, ka ikreiz šajā darbā atrod kaut ko jaunu, atrod īstās krāsas, kas katrā konkrētajā orķestrī izceļamas un izdzīvojamas. Tikšanās ar LNSO nebija izņēmums. Orķestris izcilā maestro vadībā ieguva reti niansētu krāsu spektru visās instrumentu grupās, summējoties katra mūziķa simtprocentīgi atdevīgai spēlei un individuālam un kopējam kvalitātes maksimumam. Priecēja elegantais valsis simfonijas otrajā daļā, atklājot daudzskaitlīgo stīginstrumentu saliedētu spēli, ar spožiem solo mirdzēja obojisti Jana Zeļenska un Dainis Cimermanis, klarnetists Mārtiņš Circenis un flautiste Dita Krenberga, telpisku skaņu ainavu Lielajā ģildē radīja rūpīgi ievērotās Berlioza norādes par aizskatuves izmantojumu, piemēram, simfonijas trešajā daļā, sasaucoties angļu ragam ar oboju un timpānu pērkonam vestibilā, paverot zāles durvis un tādējādi radot pārsteiguma momentu.
Vēlreiz atsaucoties uz komētu saduršanās metaforu, to saskares punkts bija Džordža Gēršvina Rapsodija blūza stilā, ko šoreiz atklāja lielisks Mārča Kūļa klarnetes solo. Šķiet, ar atgriešanos pie Gēršvina kopā ar Marisu Jansonu maestro Pauls pats sev pasniedzis fantastisku dāvanu 80. jubilejā, vienlaikus apdāvinot arī simtiem zālē un pie TV ekrāniem sēdošo, kas kļuva par lieciniekiem pietātes un cieņas pilnai meistaru sadarbībai un viņu neviltotām prieka asarām patiesā aizkustinājumā. Rapsodijas džeziskais kolorīts Marisa Jansona vadībā izskanēja juveliersmalkā precizitātē, ar šarmantiem, brīviem klavieru solo. Interesanti, ka sekojošajā svītā Teātris Raimonda Paula mūzika Artura Maskata instrumentācijā pēkšņi izklausījās tikpat geršviniska, žanru rāmjus spītīgi ignorējoša, tomēr nenoliedzami uzrunājoša gan kā laikmeta liecība, gan ārpuslaika vērtība. Gluži tāpat kā dziesma Dzel manī sauli, kas daudziem asociējas ar Noras Bumbieres un Viktora Lapčenoka balsīm un ko šoreiz orķestrim un korim Latvija bija aranžējis Ēriks Ešenvalds, arī mūžīgā Vernisāža - šoreiz valša ritmā.
Šķiet, nav daudz lietu, kas tik pieredzējušiem māksliniekiem kā abiem maestro dzīvē varētu notikt pirmoreiz vai kas varētu viņus tik acīmredzami gandarīt kā šis koncerts Rīgā, šī meistariāde, kura iedvesmoja faustiski izsaukties Carpe diem! un lieku reizi likt aiz auss mirkļa skaistuma neatsveramo vērtību dzīves jēgas būvēšanas procesā.
