Rīt ar itāļu baroka operu āriju un seno angļu dziesmu koncertu soprāna Elīnas Šimkus un baroka mūzikas orķestra Collegium Musicum Riga izpildījumā tiek atklāts XXI Starptautiskais Senās mūzikas festivāls. «Koncerts Sievietes mīla un dziesmas ir sen lolots sapnis un īpaši rūpīgi izauklēts,» tā par savu pirmo senās mūzikas solo koncertu saka Elīna Šimkus.
Sen lolots solo izgājiens
Ideja par šādu solokoncertu Elīnai bijusi jau kopš tā laika, kad viņa sākusi dziedāt seno mūziku. «Laikam jau bija jāsagaida īstais brīdis, kad šo sapni realizēt. Protams, esmu ļoti pagodināta, ka šī programma ielikta kā festivāla atklāšanas koncerts, lai gan tas uzliek papildu atbildību. Koncertu gaidu ar patīkamu satraukumu,» saka Elīna Šimkus. Koncerta programmu izvēlējusies pati Elīna, lai gan teorētiski ieplānotais repertuārs ievērojami atšķiras no reāli iespējamā, jo «lielai daļai āriju un dziesmu, ko būtu vēlējusies iekļaut programmā, nebija iespējams dabūt nošu partitūru orķestrim. Varbūt tas nav tik bieži dzirdēts un atskaņots, iespējams, esmu meklējusi kaut ko īpašu, kas manu programmu atšķirtu no visām citām.»
Jau nosaukums Sievietes mīla un dziesmas norādot, ka visa programma veltīta sievietes jūtu pasaulei. «Šajā programmā sieviete parādās plašā amplitūdā – no bezrūpīgas un savu skaistumu apzinošas būtnes līdz viltīgai un indes pilnai čūskai, no maigas un atdevīgas līdz kareivīgai un atriebīgai. Tāda ir šīs profesijas burvība – uz skatuves varu iedzīvoties dažādos tēlos,» šķelmīgi smaidot, saka jaunais soprāns. Koncerta programmu veido divas daļas – spožās, virtuozās, vokāli sarežģītās un filigrāni ornamentētās 17.–18. gs. itāļu baroka operu ārijas kontrastēs ar saldsērīgi apcerīgajām, viegli plūstošajām senajām angļu Art songs žanra dziesmām teorbas pavadījumā.
Distance – mūžs
Ar seno mūziku Elīnu Šimku saslimdinājis Collegium Musicum Riga vadītājs Māris Kupčs. «Mūsdienu milzīgajā skudru pūznī, kurā ir ļoti daudz labu mūziķu, daudz – izcilu, ir jāatrod kaut kas savs, ar ko atšķiries un arī izcelies. Turklāt seno mūziku izdziedāt ne katram ir pa spēkam. Mana vokālā pedagoģe Inga Kalna mēdz teikt, ka senā mūzika ir vokālā higiēna balsij, un es arī domāju tieši tāpat – solistam, kas dzied baroku, ir jāuztur sevi labā vokālā formā, jo šī mūzika ir ļoti prasīga, tā nepieļauj atkāpes. Tomēr es nevaru pasludināt sevi tikai un vienīgi par senās mūzikas izpildītāju. Man sevi gribas uzskatīt par hameleonu mūzikā, jo esmu plaši domājoša, atvērta idejām un jaunām lietām, es neesmu rutīnas cilvēks, daru visu iespējamo, lai man ne dzīvē, ne profesijā neiestātos rutīna,» atzīst Elīna Šimkus.
Tikai vakar Elīna kopā ar dzīvesbiedru pianistu Vestardu Šimku atgriezās no Somijas, kur svētdien abi uzstājās koncertā Valērija Gergijeva festivālā Mikeli pilsētiņā. Viss sācies 2011. gada vasarā, kad Elīna uzvarējusi konkursā Pērnavā, nākamajā gadā viņa uzaicināta dziedāt Marfas lomu operā Cara līgava slavenajā Birgitas opermūzikas festivālā Tallinā. Tieši tur viņu noskatījuši Gergijeva festivāla organizatori, uzaicinājuši sniegt koncertu tandēmā ar mecosoprānu no Lietuvas, bet šogad – atkārtots uzaicinājums. «Man piedāvāja izvēlēties koncertmeistaru un, uzzinot, ka mans vīrs ir Vestards Šimkus, piedāvāja mums sagatavot programmu, kuras pirmajā daļā Vestards spēlē savu soloprogrammu, otrajā – mana soloprogramma, kurā izpildu Rahmaņinova romances un operu ārijas,» stāsta Elīna Šimkus.
Lai gan Elīna atveidojusi jau vairākas lomas uz dažādu operteātru skatuvēm pasaulē, mūsu Baltajā namā viņa pirms diviem gadiem debitējusi ar Suzannas lomu Figaro kāzās, bet tas arī viss. «Piedāvājumi bijuši, bet vai nu piedāvāta loma, kas nav manai balsij piemērota un kurā sevi neredzu, vai piedāvāta man piemērota loma, bet es neesmu fiziski varējusi būt Latvijā,» konstatē soliste. Tomēr viņa cerot, ka jau tuvākajā laikā arī šajā frontē būšot patīkamas pārmaiņas. «Neesmu fatāliste, bet man vienmēr liekas, ka Dievs jau iepriekš mums visiem visu ir sakārtojis, kaut ko piedāvā izvēlēties, kaut ko iemet gluži klēpī tad, kad vismazāk to gaidi, un kaut ko nevari dabūt, lai gan ilgi to kāro. Gan privātajā, gan profesionālajā dzīvē esmu tik daudzas reizes vīlusies – bijušas veiksmes un neveiksmes, apstākļu sakritības, ka esmu kļuvusi ļoti piesardzīga. Varbūt kāds domā – ja netiec pa durvīm, tad jācenšas ielīst pa logu, bet man pašai šķiet, ka tā nevajag...»
Savu pēdējo gadu vokālo pedagoģi Ingu Kalnu viņa sauc par «vokālo guru», no kuras mācās arī dzīves gudrības. «Viņa vienmēr saka, ka ir jāsaglabā vēsais prāts, ka ir jāizsver – vai ir vērts riskēt. Man nekad nav bijis blakus cilvēks, kas bīdītu manu karjeru, tagad pieņemts, ka ikvienam mūziķim blakus ir kāds krusttēvs – diriģents, režisors, producents... Man nav paveicies ar būšanu īstajā laikā un vietā, bet gan jau, katram ir sava vieta dzīvē, visu nevari nodziedāt, visur nevari būt, visu naudu nopelnīt, visas balvas saņemt... Es gribu dziedāt ilgtermiņā, tas nozīmē – negribu riskēt un nodarīt sev pāri. Pasaules opermūzikas vēsture ir pilna ar piemēriem – zvaigznītes uz gadiem desmit, un tad viss. Spoži pieci vai desmit gadi man ir par maz, es gribu saglabāt vokālo veselību, būt gudrai vingrinājumos, būt gudrai lomu izvēlē.»
Pieci āboli
Ikdiena Elīnai paiet Tukuma rajonā, kur dzīvo mājā meža malā. «Pavasaris nebija sauss, tāpēc viss dabā ir dzīvs un zaļš, un košs. Jasmīni zied un smaržo, ir gatavas meža zemenes,» lauku māju idilli jūsmīgi raksturo Elīna Šimkus. Šobrīd viņa esot «darbos pāri galvai», nereti atpūtai neatliekot laika, toties nu esot jauns stimuls šo laiku atrast – pagājušajos Jāņos vīrs viņai uzdāvinājis limuzīnu Jāņu nakts krāsā jeb baltu velosipēdu. «Ja nav laika iziet garā pastaigā pa mežu, tad vismaz izbraucu ar riteni. Palasu zemenītes, puķītes, aizbraucu salasīt zāļu tējas,» stāsta Elīna.
Soliste atzīst – lai sevi uzturētu labā profesionālā formā, viņai jābūt sportiski aktīvai un jāsajūt, kas «man ir labi, kas slikti, un tas attiecas uz visām jomām, arī uz lietām, ko ēdu, velku mugurā, ko skatos, klausos, lasu, arī uz cilvēkiem, kas ir manā dzīvē. Mēs ar vīru savu dzīvi mēģinām nepiesārņot un turēt tīras visas jomas, tāpēc arī neielaižam savā ikdienā televīziju, bet mūsdienu tehniku izmantojam, lai skatītos labu kino, klausītos labu mūziku pēc pašu izvēles.»
«Esmu normāls cilvēks, man patīk daudz kas. Nevaru teikt, ka dziedu 24 stundas diennaktī septiņas dienas nedēļā, protams, gandrīz tieši tā ir pirms nopietniem koncertiem un pirmizrādēm, bet, kad tās ir aiz muguras, jāļauj sev atpūsties, aizbraukt uz jūru, aiziet uz kolēģu koncertu vai labu kino, izbaudīt labu maltīti sveču gaismā... Abi ar vīru esam iecienījuši brīvdabas kino seansus Kuldīgā, un vasarā obligāts ir brauciens uz Jūrkalni, kur notika mūsu kāzas. Starp citu, mūsu kāzu zaļās dāvanas – ābelīte un eglīte – skaisti aug, ābelītei pērn bija jau pieci āboli.»
Elīna ŠIMKUS
