Atpūta: "Sinfonietta Rīga" sezonas atklāšanas koncerts: Pirmatskaņojums, veltījums un spožs vijoļkoncerts Komentēt
 
Atpūta

"Sinfonietta Rīga" sezonas atklāšanas koncerts: Pirmatskaņojums, veltījums un spožs vijoļkoncerts

 
SEZONAS ATKLĀŠANA. Sinfonietta Rīga koncertā uz vienas skatuves satikās divi Romāna Šnē audzēkņi – pasaulslavenais vijolnieks Vadims Gluzmans un Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolas 1. kursa audzēkne Anna Smilga / Publicitātes foto

22. septembrī Lielajā ģildē ar krāšņu koncertu durvis vēra kamerorķestra Sinfonietta Rīga jaunā sezona.

Vakara zvaigzne - kādreizējais Dārziņskolas audzēknis, vijolnieks Vadims Gluzmans, kuram katra atgriešanās Rīgā nozīmē atgriešanos pie sevis, pie savas personības un meistarības veidošanās pirmsākumiem. Un šoreiz, iespējams, atgriešanās bija īpašāka nekā citkārt, jo koncertā izskanēja veltījums Gluzmana pirmajam vijoļspēles skolotājam Romānam Šnē, turklāt Baha Dubultkoncertā re minorā muzicējot kopā ar vienu pašreizējām Romāna Šnē talantīgajām audzēknēm - Annu Smilgu, kura šobrīd ir apmēram tādā vecumā, kādā bija Vadims Gluzmans 1990. gadā, kad kopā ar ģimeni aizbrauca uz Izraēlu.

Līdzās šim aizkustinošajam notikumam koncertā spoži izskanēja Andra Dzenīša skaņdarba Euphoria pirmatskaņojums, dzirkstoša Haidna simfonija un Mendelszona mi minora Vijoļkoncerts, ne mirkli neradot sajūtu, ka ir kaut kā par daudz. Tieši otrādi - koncerts pārliecināja ar uz kulmināciju virzītu, līdzsvarotu koncerta dramaturģiju.

Andra Dzenīša Euphoria ir trauksmains, pozitīvs un ļoti vitāls skaņdarbs. Pēc paša komponista teiktā, tas veltīts viņa skolotājam Pēterim Plakidim, kurš šogad aizgāja aizsaulē neilgi pēc savas septiņdesmitās jubilejas. Var, protams, runāt, ka rakstītais teksts iespiežas atmiņā. Tādēļ šai partitūrai gribas piedēvēt plakidismu mazliet ironiskajos štrihos un instrumentācijā, kurā notiek smalka saspēle starp stīgām un koka pūšaminstrumentiem - klarneti, oboju un flautu, šķietami konkurējot un vienlaikus virzoties uz atrisinājumu stīgu unisonā. Tempi mērķtiecīgi mainās, beigās negaidīti apraujoties, gandrīz liekot jautāt - kā, viss? Ļoti kompakta, filigrāna kompozīcija ar savu dabisko plūdumu, iedvesmas dzīta un gandrīz kā vienā elpas vilcienā uzrakstīta (pieļauju, ka tā gan tikai izklausās). Atšķirīga no citiem Dzenīša opusiem - varbūt tāpēc, ka veltīta Plakidim, varbūt tāpēc, ka eiforiska. Ļoti piemērota uvertīra Haidna Re mažora simfonijai, kas izskanēja kontrastējoši un efektīgi, izceļot trompešu fanfaras, kas atbalsojas orķestra kopējā skanējumā, pārejot maliet pompozā valsītī trešajā daļā un virtuozā allegro finālā. Normundam Šnē patīk Haidns, un viņš to diriģē ar īpašu enerģiju, kas ir lipīga.

Koncerta otrās daļas sākumā Baha dubultkoncertā Vadims Gluzmans ļoti rūpējās par savu gados un pieredzes ziņā jaunāko skatuves partneri Annu Smilgu, kurai šī uzstāšanās noteikti bija gana liels izaicinājums. Lai arī kontrasts starp abiem solistiem bija ļoti jūtams un tas koncerta interpretāciju padarīja mazliet neviendabīgu, tomēr jaunā vijolniece turējās cienīgi un atbilstoši savai pieredzei un pašreizējai meistarībai, kas 1. kursam (atbilst 10. klasei vidusskolā) ir visnotaļ augstā līmenī. Viņa muzicēja ar pilnu atdevi, saņemot neviltotu Gluzmana atbalstu un cieņpilnu partnerību, sevišķi koncerta otrajā daļā. Šķiet, lielākais gandarījums par šo savienību uz skatuves bija pieredzējušajam pedagogam Romānam Šnē - redzēt kopā muzicējam divus savus skolniekus. Viens no viņiem ir pasaules līmeņa zvaigzne, otra - sava muzikālā ceļa pašā sākumā.

Savukārt Mendelszona Vijoļkoncertā Vadims Gluzmans pilnībā ļāva vaļu savam dinamiskajam skatuves temperamentam, tehniskajai virtuozitātei un individuāli tonētas interpretācijas smalkumiem sarežģītās kadencēs un raksturu kontrastos, padarot programmas pēdējo skaņdarbu par absolūtu koncerta kulmināciju gan orķestra un diriģenta, gan solista sniegumā.



Komentāri [0]
Nav pievienots neviens komentārs.
Pievienot komentāru
Vārds *
Komentārs *
 
Custom creative templates for DoubleClick for Publishers