Varētu domāt, ka ar latviešu valodu viss ir kārtībā. Dzīvojam taču paši savā valstī. Tomēr dažkārt problēmas rodas uz līdzenas vietas. Šonedēļ, spriežot pēc ierakstiem sociālajos tīklos, konflikts sabriedis starp kādu Latvijas izdevēju un Valsts valodas inspekciju. Izdevēju apzināti neminēšu. Nav nozīmes. Līdzīgā situācijā laiku pa laikam var nonākt katrs Latvijas izdevējs, kas publicē tulkoto literatūru. Valodas sargi sākuši pārbaudīt, cik tas esot likumīgi – publicēt uz grāmatas vāka autora vārdu un uzvārdu tā, kā to raksta viņa dzimtajā valodā. Nu, piemēram, Mišels Velbeks patiesībā ir Michel Houellebecq, bet Agata Kristi – Agatha Christie, un tas, kurš drukā grāmatu, mums to atgādina.
Par to varbūt neviens publiski nerunā, bet varu to apgalvot ar pilnu pārliecību, jo esmu intervējis Neatkarīgajā desmitiem ārzemju autoru, kuri viesojas Latvijā - ar šīm sarunām jau sen varētu izdot grāmatu vairākos sējumos. Gandrīz visi viņi man ārpus intervijas ir sūrojušies, ka nepazīst uz latviešu tulkojuma vāka paši sevi. Tā taču ir mana grāmata - vai tad grūti arī oriģinālvalodā manu uzvārdu uzlikt? Kāpēc jūs tā darāt? Šo jautājumu esmu dzirdējis neskaitāmās variācijās. Reizēm esmu mēģinājis bilst kaut ko par mūsu valodas likuma prasībām. Nekādu entuziasmu tas neizraisa, drīzāk jautājumu - kāpēc jūsu likums ir tik nejēdzīgs?
Neaplūkošu gadījumus, kad ārzemju izdevēji līgumā iestrādā prasību par to, ka tulkojumu vispār drīkst izdot vienīgi tad, ja uz tā vāka viss pilnībā atbilst oriģinālam. To lai stāsta apgādu pārstāvji. Viņi to izdarīs precīzāk. Ir tomēr arī tāds jēdziens kā elementāra cieņa pret autoru. Pārskatīju tās nu jau vairāk nekā 20 latviešu autoru grāmatas, kuras izdotas ārzemēs pērn un arī šogad ar Latvijas Rakstnieku savienības atbalstu. Pat arābu izdevēji uz grāmatas vāka ir pamanījušies uzlikt Ineses Zanderes uzvārdu tā, kā to esam pieraduši redzēt mēs. Arī Noras Ikstenas hindi valodas Dzīves stāstu izdevuma vāku rotā latviešu burti. Par mums tuvāko Eiropu pat nerunāju. Tā ir normāla prakse, elementāra starptautisko izdevēju pieklājības norma, ko pienāktos ievērot arī latviešiem. Varbūt pienācis laiks pamainīt likumu, ja tas nepieciešams?
Turklāt atļaušos apgalvot, autora uzvārda oriģinālrakstība ceļ tautas izglītības līmeni. Ja pirms gadiem desmit kāds sašutis dzejdaris zinātu, ka VKKF konkursā atbalstītais nepazīstamā franču rakstnieka Velbeka tulkojums patiesībā ir pasaulslavenā rakstnieka Houellebecq darba tulkojums, viņš varbūt nerakstītu muļķīgu sūdzību ANO ģenerālsekretāram par nekrietno VKKF ekspertu rīcību, atbalstot mazināmus franču autorus. Nabaga Ban Kimūnam (Ban KiMoon), kura uzvārdu mēs tā arī neiemācījāmies pareizi uzrakstīt, ar to bija jākrāmējas. Viss tā dēļ, ka Velbeks bija pazudis latviskojumā.
Monētai ir otra puse. Proti, latviešu autori, cienījami pētnieki, izdod monogrāfijas, kurās netiek skaidrībā, kā angļu valodā pareizi būtu jāraksta viņu pašu uzvārdi, piemēram, tipiski latviskais Bērziņš. Ir taču sastopams gan Berzins, gan Berzinsh, gan Berzinjsh. Atceros kādu lietuviešu vēsturnieku, kurš par to ne mazums uzjautrinājās - grāmata laba, tikai jums, latviešiem, vajadzētu tikt skaidrībā ar kādu globālu jautājumu - kā raksta jūsu uzvārdus? Pievērsiet uzmanību, visai interesanta latviešu uzvārdu rakstība bieži vien vērojama uz Latviju reprezentējošo sportistu krekliem, gan jau, sākoties hokeja sezonai, būs ko palasīties.
Ko nu par uzvārdiem. Visa latviešu zinātne brašā solī dodas pretim Eiropas ārēm. Gan oficiāli izglītības funkcionāri, gan pētnieki spiež visas publikācijas, nacionālajās humanitārajās zinātnēs ieskaitot, virzīt uz starptautiskajām datu bāzēm, kurās iespējams iekļūt tad, ja raksts ir angļu valodā. Situācija, kad divi latviešu zinātnieki viens otram izskaidro tāmnieku dialekta atšķirības angļu valodā, nemaz nav tik tāla un nereāla, kā tas varētu šķist. Tīri vai brīnums, ka mūsu šerpākie zinātnieki vēl nav sākuši runāt par nodevību pret latviešu valodu, kas tiek veikta, izskaužot to kā nacionālās zinātnes valodu un padarot par otršķirīgu piedēkli angļu valodai.
