«Dziesmu svētki man vienmēr bijuši kas īpašs. Dziesmu svētkos izpaužas latviešu nācijas labākās īpašības, tās talanti saplūst kopā brīnišķīgā uguņošanā, un to var tikai apbrīnot,» saka Rundāles pils direktors un gleznotājs Imants Lancmanis.
Arī laikos, kad virsroku ņem runas par to, ka viss ir slikti un viss iet uz leju, šie svētki pierāda, ka tas tā nav, tikai žēl, ka to var redzēt vien reizi vairākos gados, domā Imants Lancmanis. «Dziesmu svētkus es vienmēr bezgala dziļi pārdzīvoju, to iespaids uz mani ir tik ārkārtīgi spēcīgs, ka šoreiz svētkiem sekošu līdzi pastarpinātā veidā, jo es vienkārši nevaru caur sevi izlaist tik daudz enerģijas, tik daudz strāvas. Tā tas ir - es jūtīgi reaģēju uz daudzu cilvēku izstaroto enerģiju, kur nu vēl runājot par Dziesmu svētkiem, kur tas notiek galēji kāpinātā veidā. Varbūt tas izklausās pārspīlēti, bet sevis taupīšanas pēc es sevi nepakļauju tādam apstarojumam, enerģiju izlādēšanās brīdim. Skatos translācijas no Dziesmu un deju svētkiem, un, kaut tas ir pastarpinātā veidā, bet arī tas mani noved pilnīgā eiforijā,» atzīst Rundāles pils direktors, kurš vienmēr bijis regulārs Dziesmu svētku pasākumu apmeklētājs, bet jau otro reizi izvēlējies tiem sekot līdzi neklātienē.
«Visu mūžu esmu apmeklējis Dziesmu svētkus, bet jūtu, ka šogad, Latvijas valsts simtgades gadā, tie būs īpaši sakāpināti, tāpēc svētkus vērošu «caur filtru».
Smieklīgi skan - asinsspiediens kāpj tik ārprātīgi, sirds tā dauzās, ka kļūst bīstami... Garīgais pārdzīvojums sajūk kopā ar fizisko pārdzīvojumu, un, kad fiziskais pārmāc garīgo, tad nav īsti labi. Tas varbūt ir zināms egoisms - mazināt iespaida spēku, bet arī televīzijā visam var labi sekot līdzi. Es apbrīnoju un dziļi cienu tos cilvēkus, īpaši laukos, kuri ikdienas dzīves vidū atrod sevī spēku un dodas uz mēģinājumiem, pakļauj sevi dažādiem apgrūtinājumiem, lai kādā brīdī viss varētu kulminēties šajā brīnišķīgajā parādībā.»
Imants Lancmanis nešaubās, ka daudzi cilvēki svētkos izjutīs ne tikai baudu, ko vispār var gūt no dziesmas un dejas, bet arī to īpatnējo latvisko, kas ir iekodēts mūsu dziesmās un dejās, kurās «ir brīnišķīga harmonija un kaut kas pārlaicīgs», kā arī lepnumu par piederību latvietībai.
Mākslinieks šos svētkus salīdzina ar Olimpiskajām spēlēm, kas arī notiek reizi vairākos gados un kurām daudzi gatavojas ilgus gadus, tām pakārtojot visu savu dzīvi, «lai vienā brīdī kulminētu». Tiem, kuri XXVI Vispārējos latviešu dziesmu un XVI deju svētkus nolēmuši apmeklēt klātienē, Imants Lancmanis novēl tos «dziļi pārdzīvot, iesūkt sevī un neaizmirst visus turpmākos gadus līdz nākamajiem svētkiem».
