Piektdiena, 29.marts

redeem Agija, Aldonis

arrow_right_alt Kultūra

Ints Teterovskis: Dziesmusvētki nedrīkst kļūt par parastu festivālu

© Rūta Kalmuka/F64

Dziesmu svētku virsdiriģents, jauniešu kora Balsis mākslinieciskais vadītājs, Nodarbinātības valsts aģentūras brīvprātīgo projekta vadītājs, Ventspils skolu koru virsdiriģents Ints TETEROVSKIS sarunājas ar Neatkarīgo pamatā ne par dziesmu svētku svētdienu, bet par ikdienu.

- Manos rados dziesmu svētki tika un tiek uztverti kā īpaša būšana. Pirms neatkarības atgūšanas - iespēja dažas dienas būt latviešiem. Itin daudzi no viņiem dziedāja, un tagad mans dēls dziedās. Es šo privātumu te atļaujos tāpēc, ka gribu dabūt no jums tādu kā garīgu atklāsmi, garīgu vēsti tiem, kas šajos svētkos būs. Turklāt - kā mēs šajos 30 neatkarības gados kā kopums esam mainījušies? It kā tieši korī tam vajadzētu būt vislabāk redzamam.


- Tas, ka ir savādāk - skaidrs. Man liekas, ka es jau 2003. vai 2008. gada dziesmu svētkiem biju savā galvā izdomājis tādu kā dziesmu svētku glābšanas metodiku. Dziesmu svētki ir tas, ko jūsu radi saka - būt kopā, būt latvietim. Ir diezgan viegli apvienoties pret kaut ko. Bet - ir diezgan sarežģīti apvienoties - par.
Es ar koriem strādāju 25 gadus. Un man ir sajūta, ka vēlēšanās un gribēšana dziedāt nemazinās nemaz, bet mazinās spēja to darīt. Jo skolās mēs vairs tik labi nekopjam dziedāšanas augsni. Tur dziedāšanas ir relatīvi mazāk. Vēlme ir, bet spējas nav līdz galam izkoptas. Diemžēl mūzika ir viens no retajiem priekšmetiem, kuru mācās, bet ne praktizē. Ļoti maz dzied. Vairs nav kora stundu. Pastāv teorija. Mūzikā lielākais trūkums ir praktizēšana. Un, ja jūs jautājat par izglītību, tad mani drusku uztrauc nākotne. Paskatieties, ja jaunieši dzied vieglu dziesmu, tad viņos prieks ir uz pirmo mirkli. Bet tam pašam jaunietim, kuram dziesma sākumā liekas zobu sāpes, pēc tam kļūst mīļākā dziesma uz mūžu. Mums Balsīs bija ļoti sarežģīts Kšištofa Penderecka gabals Agnus Dei. Kā mēs to mācījāmies... beigts var palikt. Bet pēc tam prasu tiem, kas tajā laikā dziedāja: kāda ir jūsu mīļākā dziesma? Viņi saka - Penderecka Agnus Dei. Nevis kāds viegls gabals.
Taču patlaban vispārizglītojošā skolā mūzikas mācību priekšmeta galvenais mērķis ir - iemācīt vidusskolēnam klausīties mūziku, kļūt par aktīvu mūzikas klausītāju. Un, lai arī mēs it kā negribam būt patērētāju sabiedrība, mums bezmaz likumā rakstīts: iemācīt nevis radīt, bet patērēt.
Un - te ir jautājums. Mēs esam nacionāla valsts. Mēs esam maza valsts, mēs esam maza nācija, mūsu ir tikai pusotrs miljons pasaulē. Mēs nevaram atļauties mācīt bērniem patērēt citu. Mums viņiem jāiemāca radīt savu. Jo citādi asimilācija būs ne tikai emigrācijas dēļ, bet mēs vienkārši sabeigsimies no iekšienes. Tāpēc, ka neprovocējam to nacionālā, latviskā tapšanu. Šajā ziņā vairāk mani vairāk interesē nevis šodiena, bet 2053. gada svētki. Un man ir sajūta, ka ar mūsdienu izmaiņām mēs varam bišķi iebraukt grāvī.


- Bet - esat teicis, ka koris, pateicoties tā organizācijai, četrām balsīm, «ir izcils, miniatūrs sabiedrības pastāvēšanas modelis. (..) Ir jāmāk vienlaikus noturēt savu balsi un saklausīt pārējos. Un, pats galvenais, kopīgiem spēkiem nonākt līdz mērķim.»


- Nu ja - galvenais ir, ka tu iemācies savu balsi, ka tev izveidojas tavs viedoklis, tavs dzīves uzskats sabiedrībā. Un - tev nav jāskrien pakaļ visiem, ko tu ieraugi. Protams, tu transformējies, mainies, bet caur kori tu iemācies spēju koncentrēties arī uz dažādo, uz savādāko. Tu apzinies, kas ir tas savādākais, bet vienkārši mierīgi ej savu ceļu uz priekšu.
Kad kultūras ministrs bija Ints Dālderis, viņš vienreiz sasauca tikšanos, un runa bija par to, ka vajadzētu atjaunot to, kas agrāk saucās - masu kori. Šie nosaukumi ir stulbi. Tos var mainīt. Bet - ir skaidrs, par ko ir runa. Bija doma atjaunot 1.-4. klases korus. Es uzskatu, ka tas ir obligāti jādara. Ir skolēnu svētki, bet 1.- 4. klasi estrādē nelaiž. Aizbraucu uz Igauniju. Viņiem ir 1.-4. klase uz estrādes. Dzied divbalsīgi, trīsbalsīgi...
Man Balsīs tagad ir astoņi dziedātāji, kuri nav bijuši dziesmu svētkos. Tikko bija pusfināli, un - mums ir trešā vieta Latvijā, bet viena ceturtā daļa nav bijusi dziesmu svētkos. Tas nozīmē, ka sistēma, kas ir skolā, nav pieļāvusi tādu iespēju.


- Bet kāpēc tad jūs pats pametāt pasniegšanu dažās skolās?

- Esmu strādājis trīs skolās. Kora skolā mācīju diriģēšanu. Tur es to pārtraucu pēc gada... Atnāk astotās klases džeks, es viņam esmu diriģēšanas skolotājs, bet viņš man saka: es nākamgad eju prom no skolas, mani neinteresē mūzika. Es sapratu, ka negribu darīt darbu, kas nav vajadzīgs.

Tad vēl es biju vienā privātskolā. Tur sapratu, ka, piemēram, skolu reitingos neviens neņem vērā mūzikas sasniegumus. Cik nav sarakstīts mūzikas mācību grāmatu, kuras katra ir savādāka - dari, ko gribi. Lai gan ir mūzikas olimpiādes un jau tagad pierādās, ka mūzika arī ir mērāma. Līdz kaut kādam emocionālam līmenim tu mākslas vari nomērīt. Bet - tās nav nevienos reitingos, nekur. Respektīvi - mūzikas priekšmets ir kā tāds ķeksītis.

Vēl strādāju Rīgas 6. vidusskolā. Vadīju zēnu kori. Mums gāja nereāli forši. Bija grūti, bet mēs uztaisījām daudzus foršus koncertus, taču beigās sanāca tā, ka es piemaksāju, lai tur strādātu. Skola toreiz nevarēja mani atbalstīt. Es organizēju koncertus, maksāju telpu īri no savas algas. Esmu idejas cilvēks. Ja es ko daru, tad daru tās vārdā. Bet - tad ir mirklis, kad tu to vairs nevari izdarīt, un tad tu to vairs nedari. Un - es uzskatu, ka skolēns ir pelnījis skolotāju visu laiku, nevis vien tad, kad skolotājam ir laiks. Ja es nebraukātu daudz pa pasauli, tad droši vien ar lielāko prieku mācītu diriģēšanu. Ja kādam tas būs vajadzīgs.

- Tas, ko sakāt par skolu, provocē mani uzdot jautājumu: vai dziedāšana nepārstās būt vienotāja?

- Nē! Dziedāšana ir vienotāja mirklī, kad tu to dari. Skatieties statistiski - šogad dalībnieku skaita ziņā būs vislielākie dziesmu svētki.

- Statiski tas tā būs... Bet man vislielāko līdzpārdzīvojumu sagādāja 1993. gada dziesmu svētki. Vēlāk man asaras nebira.

- Varu pateikt, kas ir mana baža, kuru uzturu jau vairākus gadus. Nu jau ilgu laiku katriem dziesmu svētkiem ir dziesmu svētku koncepcijas. Un es, lai man neviens nevarētu teikt: tu tikai runā, bet neko nedari, vienmēr uzrakstu koncepciju. Lai arī uzskatu, ka koncepcijas nav vajadzīgas.

Tās parādījās kopš Rīgas svētkiem 2000. gadā. Pilsētas svētkiem tas der. Bet to nevar attiecināt uz dziesmu svētkiem, jo te ir cits uzstādījums un pilnīgi cits repertuārs. Kas ir koncepcija? Koncepcijā tev ir jāuzraksta ideja. Koncepcijā neprasa pat dziesmas, kas būs svētkos. Un tā ir tā lielākā pēdējo dziesmu svētku kļūda, ka mēs mēģinām aizpildīt koncepcijas nosaukumu, nevis domājam par dziesmām. Taču dziesmu svētku veiksme ir izteikta divos vārdos - dziesmu svētki. Viss! Neskatāmies tālāk. Šie divi vārdi jau ir dziesmu svētku koncepcija. Jābūt dziesmām, kuras tu gribi svinēt.

- Tādēļ arī jautāšu - protams, šie dziesmu svētki būs masu svētki, mūzikas svētki, bet - vai tie būs tautas svētki?

- Mani dziesmu svētku lieta ļoti uztrauc. Es gribu, lai cilvēki pēc simt gadiem, skatoties atpakaļ uz divtūkstošo gadu pirmo pusi, saka: tas bija uzrāviens. Ne tikai tradīcijas saglabāšana... Teic - dziesmu svētku tradīcija jāsaglabā. Es uzskatu - nevis jāsaglabā, bet jāattīsta.

Manuprāt, ir palaists garām mirklis, kad dziesmu svētki pārvērtās par koncertu. Jo ir - mēs un viņi. Nu, ko tad tu mums tagad rādīsi? Mana glābšanas koncepcija

bija - tautas dziesma. Vienkārši - radīt jaunas tautasdziesmu apdares, jo problēma ir tā, ka estrādē starp skatītājiem būs cilvēki, kuri aiziet uz kora koncertu reizi piecos gados. Viņi nezina tās kora dziesmas, viņi nezina tās sajūtas, viņiem nav iepriekšējās pieredzes... Man vispār bija ideja - biļetes uz dziesmu svētkiem varētu pārdot tiem, kuri bijuši vismaz uz trijiem dziesmu svētku ieskaņas koncertiem. Bet - ir izveidojusies šī distance. Es nesaku, ka tas, ko te saku, ir pareizais risinājums, bet tā ir lieta, par kuru neviens, atskaitot mani, kā par svētku problēmu nerunā. Par kopības neesamību. Par robežu starp kori un klausītājiem.

Un šoreiz atkal būs tieši tas pats. Ir ļoti daudz dziesmu, kuras ļoti daudzi no publikas dzirdēs pirmo reizi, un viņiem nav nevienas dvēseles stīgas, ar ko būt kopā. Viņi tikai vērtē no malas - patika vai nepatika. Tāpēc mana glābšanas koncepcija bija - tautasdziesma. Jo tautasdziesmas mēs tomēr - kaut motīva vai vārda ziņā - esam izjutuši. Mums ir vecās, klasiskās tautasdziesmu apdares, mums ir ļoti daudz tautasdziesmu stilā stilizētu dziesmu. Un mēs varētu pasūtināt mūsu izcilajiem, rakstošajiem komponistiem konkrētas tautasdziesmas. Un tad tautasdziesma to visu savāktu.

Bet - ir pazudusi dziesmu svētku stīga. Es to saucu arī par dziesmu svētku sirdsapziņu. Svētki pārvēršas par maziem festivāliņiem. Nav caurviju stīgas.

- Bet - cik lielā mērā šo «mēs un viņi» nošķirtības sajūtu veicina jaundarbi? Cik lielā mērā šie darbi pastāv maksimālā sazobē ar to, ko uztveram tieši kā dziesmu svētkus? Nevis vien kā kādu atsevišķu koncertu.

- Te man ir divi aspekti. Viens - dejotājiem ir katru gadu jaunrades konkurss. Tev var patikt tā deja vai nepatikt, bet tā tiek aprobēta, apbružāta. Koriem nav LNKC pasūtījuma katru gadu. Un - problēma var būt tā, ka - var būt superīgs komponists, bet viņa dziesmas neskan estrādē. Tā ir tā būtiskākā lieta, ja runājam par jaunā repertuāra kvalitātes skanējumiem estrādē. Es uzskatu, ka te jābūt praksei.

Jaunradei simt punkti ir jābūt... Pēc manām domām, repertuārā 50% jābūt diriģentu un dziedātāju iebalsotām dziesmām. Protams, tām ir atlase, ir mākslinieciskais vadītājs, kas to izvērtē. Un tā tālāk - bet 50%. Divdesmit līdz trīsdesmit procenti - obligāta jaunrade. Un tad ir pārpalikums, ko iedod mākslinieciskajam vadītājam, lai viņš izvēlas.

Taču pēc būtības - esam godīgi - noslēguma koncerts ir vienkārši koncerts. Un - nav nozīmes, vai tā ir milzīga estrāde vai maza kamerzāle. Jo, ja tu māki uztaisīt koncertam kompozīciju, tad tā strādās visur. Bet iepriekšējo koncepciju konkursā bija baigie nosacījumi - komandā jābūt režisoram ar pieredzi pasākumos virs 5000 cilvēkiem, scenāristam ar pieredzi... Bet - kāda atšķirība ir tūkstošiem un idejai? Man pietiek ar vienu cilvēku, lai pavelkas miljoni.

- Lai cik savādi neliktos, man šķiet, ka tas, ko jūs sakāt, maitā mūsu vecmeistaru, diriģentu iekopto tradīciju - tuvināt dziesmu svētkus tautai. Un - līdz ar to tradīcija neatjaunojas pēc būtības.

- Te ir tas, par ko es runāju. Par to, ka koru nozarē ignorē goda virsdiriģentus... Titulus viņi, paldies dievam, ir dabūjuši, bet pie galda nesēdēs...

- Kāpēc tā?

- Es nezinu. Ar Daci Melbārdi es sakasījos pirms 2013. gada svētkiem. Gido Kokars zvana man: centrā man neviens nepalīdz. Zvanu Dacei un saku: Gido zvana... satiecieties. Grūti - viņam ir daudz ideju. Es saku: Dacīt, piedod, viņš ir tas, kāpēc tev šodien ir darbs. Un teicu: noalgo cilvēku, kas sēž un pieraksta visu, ko Gido grib. No tām tūkstoš idejām desmit būs tādas, ka tev būs maize vēl nākamajai simtgadei. Mans priekšlikums - taisām reizi ceturksnī goda virsdiriģentu tikšanos... Tad zināsim, kā labot kļūdas, kas bijušas pagātnē.

Man šķiet, kamēr mums dziesmu svētku kontekstā primārs nebūs dalībnieks, tikmēr vārds «tradīcija» būs tukša skaņa. Jo šo tradīciju veido tieši dalībnieks. Rudenī būs dziesmu svētku izvērtēšanas konference. Es ļoti ceru atvērt tur sadaļu, kas saucas - dziesmu svētku ikdiena. Jo, ja šajā līmenī nebūs kārtības, tad mēs te ar jums varam sēdēt un filozofēt, runāt par tradīcijām un vēl kaut ko - to vienkārši nebūs.

- Jūs daudz ņematies ar brīvprātīgajiem....

- Brīvprātīgie man ir tāda kā sirdslieta. Es sāku ar viņiem ņemties 2014. gadā, kad Rīga bija Eiropas kultūras galvaspilsēta. Izveidoju konkrētu programmu, un ar toreizējo ministru Auguli vienojāmies, ka Latvijā brīvprātīgos nav nekur citur kur likt, kā zem Labklājības ministrijas un Nodarbinātības aģentūras...

Dziesmu svētki ir šīs programmas lielākais notikums. Šoreiz pieteikušies vairāk nekā 1500 brīvprātīgo. Bet vidējais brīvprātīgais pašlaik ir 20-23 gadus veca meitene. Taču - ir forši, ka viņi nāk no visas Latvijas. Ir no Valkas, ir no Daugavpils, un ir dāmas arī 77 gados. Pluss ir arī tas, ka brīvprātīgo kustībā Latvijā arvien vairāk parādās trīsdesmit un četrdesmit gadus vecie. Pirms kādiem desmit gadiem tas vēl bija absolūts retums. Bija vai nu skolnieki, studenti, vai - pēc 50. Bet tagad aktīvi nāk tie, kas ir profesionāļi savās jomās, kuriem ir iekšēja sajūta un vēlme palīdzēt sabiedrībai. Tas ir baigais pluss.

Domāju, ka dziesmu svētkos aktīvi būs 1200-1300 cilvēki. Un viņi būs visur pamanāmi. Tie būs tie cilvēki, kuri palīdzēs gan dalībniekiem, gan apmeklētājiem. Jo būtība jau ir - radīt svētku sajūtu. Katrs brīvprātīgais - tie ir dziesmu svētki.

- Kas jums pašam būtu lielākais dziesmu svētkos gūtais gandarījums? Kad jūs būtu apmierināts?

- Laimīgas dziedātāju un skatītāju sejas pēc koncerta. To nevar noviltot, un to nevar neredzēt. Tas ir galvenais. Tas man liekas jebkura koncerta, lielāka vai mazāka, jebkura mūziķa galvenā vēlme. Daudziem, kas ir skatītāji, tā ir latvietības pote. Man tā pote ir nemitīgi, un es to potēju visiem, kas nāk uz maniem mēģinājumiem katru dienu. Tā ka - man gribas redzēt tās potēšanas augļus. Lai tas zars sapumpuro un zied. Nekas cits jau nav svarīgāks. Un tad tu to kopības sajūtu dabūsi.

Un vēl es gribu redzēt visus mūsu valsts vadītājus kopā ar mums visiem, kuri nāk nevis skatīties no augšas, bet no sirds ir šajos svētkos un ir šo svētku sastāvdaļa. Es novēlētu katram no tiem, kas mums ir starp vadošajiem, kaut reizi padejot kādā deju kolektīvā, kaut reizi izbaudīt to, kas ir dziesmu svētku būtība. Un tad tu varētu sajust, ka, domājot un pieņemot lēmumus, ir iespējams domāt par visiem. Nevis tikai par dažiem.

- Esat teicis: «Es ticu nākotnei un lietu pārmantojamībai.» Kā jūs to redzat Latvijas simtgadē?

- Koru karos obligātā dziesma ir Vizmas Belševicas un Pētera Plakida Tavas saknes tavā zemē. Te tās lietas pateiktas dažos vārdos - Tavas pēdas tēva sētā... Tā ir tā esence. Un, tikai pateicoties tam, latvieši tagad vēl ir. Pateicoties tam, tik mazai tautai vēl ir valoda. Un - man liekas, ka mūsdienās vienīgais, kas atšķir jebkuru tautu un valsti, ir - valoda. Robežu tu vari pārbīdīt pa labi pa kreisi, ekonomika var būt šāda vai tāda, nauda tev makā var būt eiro vai dolārs, bet valoda ir tas unikālais, kas nemainās. Valoda ir tava valoda. Obligāti ir jāiet tālāk. Bet - ir jāzina, no kurienes tu nāc.

- Paldies, Int. Zinu, ka vakar jūsu dzīvokli pamatīgi apzaga. Vēl jo lielāks paldies par spēju mobilizēties un runāt te ar mani par mūsu tautas garam būtisko.