Latvieša materiālās un nemateriālās segas
 
GRĀMATAS Latvijas segas Latvijas tūkstošgadei rakstu autori – mākslas zinātniece Inese Sirica (no kreisās), folkloriste Janīna Kursīte un etnogrāfs Uģis Niedre ©Mārtiņš ZILGALVIS, F64 Photo Agency

Šajās dienās klajā nāk unikāls izdevums – grāmata Latvijas segas Latvijas tūkstošgadei, tajā iekļauti vairāk nekā seši simti Latvijas segu attēlu, sniedzot iespēju iepazīt Kurzemes ķēžu, rožu un spoguļu segas, Zemgales zvaigžņu segas, Vidzemes šatiersegas, Latgales dreļļus un čosnī dečus, arī josliņsegas, mežģīņsegas un audēju jaunrades darbus. Īpaša uzmanība pievērsta latgaļu, ķoniņu, lībiešu un suitu segām. Grāmatā atspoguļotas aušanas tradīcijas no pirmsākumiem līdz mūsdienām dažādos Latvijas novados. Neatkarīgā uz sarunu aicināja folkloristi Janīnu Kursīti, etnogrāfu Uģi Niedri un mākslas zinātnieci Inesi Siricu, kas ir arī grāmatā iekļauto rakstu autori. Vēl grāmatā ir arī Zanes Ulmanes un Smaidas Rubezes raksti, bet fotogrāfiju autors ir Jānis Brencis.

- Gatavojoties Latvijas valsts simtgadei, dienasgaismu ierauga dažādi izdevumi, arī tādi, kas kādu laiku buksējuši, nav varējuši atrast iespējas realizācijai. Kā jūs vērtējat - cik būtiska ir šī grāmata?

Janīna Kursīte: - Visi izdevumi, kas iznāk uz valsts simtgadi, ir būtiski, jo tie paliks kā šā laika sprīža nospiedums. Protams, ar laiku kaut kas arī aties malā, bet šis izdevums noteikti paliks vēsturē. Manuprāt, domājot par valsts simtgadi, radošā doma cilvēkiem strādā ar paātrinājumu. Šis ir pirmais izdevums, kas pilnībā veltīts segām.

- Šī grāmata unikāla arī ar to, ka tapusi ar privātu finansējumu, un impulss tai bija 2016. gadā Ziemassvētku laikā Kuldīgas mākslas namā notikusī tautas lietišķās mākslas izstāde Latvijas novadu segas, kuras ekspozīcijā bija iekļautas 250 segas. Tajā bija iespēja apskatīt etnogrāfisko segu kopijas, atdarinājumus, kā arī novērtēt meistaru jaunradi.

Uģis Niedre: - Domāju, ka pieminētā izstāde varēja iedvesmot - tā bija esence, kas nonākusi līdz mūsdienām.

- Ir taču bijuši dažādi izdevumi par citiem tautas lietišķās mākslas veidiem, arī cimdiem, zeķēm, tautas tērpiem, bet kā jūs skaidrojat, ka līdz šim nav bijis pētījuma par latviešu segām.

Janīna Kursīte: - Man pašai tas ir pārsteigums. Pat rakstu, kas veltīti tieši segām, to ornamentam, krāsām, funkcijām, nav. Kad skatās krājumus, kas iznākuši, vai tautas mākslas pētnieku rakstus, segas nav bijušas galvenais izpētes objekts. Atbildēšu ar piemēru par suitiem. Daudzi Latvijā zināja suitus, un viņi paši zināja, ka viņu kultūrtelpa ir vērtība, bet, tikai piesakoties un iegūstot UNESCO Nemateriālā kultūras mantojuma statusu, viņi it kā oficiāli ieguva sev pelnīto vietu. Mēs bieži neapzināmies savas vērtības, jo - tās ir tepat blakus, līdzīgi kā draugi, tuvinieki. Manuprāt, līdzīgi bija ar latvju dainām. Ir svarīgi, lai ierauga kāds no ārpuses, un dainu gadījumā tie bija baltvācieši, kas ieraudzīja un saprata - tas ir kaut kas unikāls. Un labi, ka bija Krišjānis Barons, kurš tautas dziesmas apkopoja, un tās izrādījās pasaules mēroga vērtība. Līdzīgi ir ar latviešu segu mantojumu - varbūt šis brīdis ir tas svarīgais un īstais.

Uģis Niedre: - Brīvdabas muzejs pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados sarīkoja plašu Vidzemes segu izstādi, izdeva arī mazu bukletiņu, muzejam vienmēr bijis aktuāli parādīt to, kas ir gan muzeja fondos, gan citur sakrāts, tāpēc šis gluži nav līdz šim nearts lauks.

- Ļoti apjomīgajā izdevumā ir salīdzinoši maz teksta, daudz - vizuālā materiāla. Kāpēc tā?

Janīna Kursīte: - Teksta nedrīkst būt par daudz. Krišjānis Barons latvju dainām varēja uzrakstīt blakus otru sējumu, bet viņš saprata, ka galvenais ir dainas, un skaidrojumiem pie dainām jābūt īsiem. Tā arī šajā izdevumā - parādīt segu krāšņumu, lai Latvijā mēs paši saprotam, ka tā ir milzīga vērtība. Nereti, dodoties ekspedīcijās, redzu, ka skaista sega, kas, visticamāk, austa 20. gadsimta sākumā, nolikta sunītim gulēšanai.

Uģis Niedre: - Sunītim lika vai arī bišu stropam kā siltinājumu parasti uzklāja jau pilnībā nolietotu segu, ko citur nevarēja izmantot. Latvieša sētā sega izgāja visu ciklu, jo tās lietoja. Viskrievijas pirmajā tautas skaitīšanā 1897. gadā anketās bija iekļauti jautājumi par vīriešu un sieviešu prasmēm, un faktiski gandrīz visās atzīmēts, ka sievietes prot aust, vērpt un šķeterēt. Pat 15 gadu vecas meitenes, ne tikai sievas.

Janīna Kursīte: - Tradīcija, protams, izgāja visu ciklu - no skaistās goda segas līdz, visbeidzot, suņa būdai, bet mūsdienās jaunā paaudze daudzviet nevērtē tradicionālās segas. Negribas nevienu apvainot, bet nesen ekspedīcijā Latgalē mājās pie sienas redzēju tepiķus ar nezināmiem rakstiem, uz gultas kaut kādas spilgtas rozā segas, jūties gluži kā lietotu krāmu noliktavā.

Inese Sirica: - Grāmatā iekļauto segu paraugi nav izvilkti no muzeju krājumiem vai privātām kolekcijām, tās ir austas mūsdienās, balstoties uz tām tradīcijām, kas ir saglabājušās - gan uz kompozīcijas un kolorīta izjūtu, protams, arī nedaudz eksperimentējot, pieliekot kaut ko klāt no sevis.

- Grāmata vienlaikus ir kā liels reveranss Tautas lietišķās mākslas studijām, grāmatas tapšanas laikā tika aptaujātas 268 audējas no 63 studijām.

Inese Sirica: - Protams, izdevums vienlaikus ir arī cieņas izrādījums Tautas lietišķās mākslas studijām, kas vēl joprojām aktīvi pastāv. Gribu uzsvērt, ka gan padomju laikos, gan mūsdienās starp Tautas lietišķās mākslas studijām audēju ir visvairāk.

- Kas latvietim ir sega?

Uģis Niedre: - Šodien - dekors pie sienas un pārklājs dīvānam. Jo praktiskāk un siltāk ir lietot tās, ko var nopirkt veikalā.

Janīna Kursīte: - Ir liecības, ka, piemēram, lai sveša acs nenoskaustu, Kurzemē zvejas tīklus ietina segās, tātad - tās lietoja aizsargam. Tāpat - zvaigžņu segas. Zīmēm, ornamentam, kas segā tika ieausts, bija jāharmonizē cilvēks. Ir taču svarīgi, vai pie sienas ir glezna, kurā attēlots, teiksim, kā Ivans Groznijs nogalina savu dēlu, vai dabas ainava. Tāpat segu katru dienu redzi, un ir svarīgi, kas tajā attēlots. Reiz ciemojāmies pēdējā Latvijas mežabrāļa Jāņa Pīnupa, kas tikai 1995. gadā iznāca no pagrīdes, mājās Pelēčos Preiļu novadā, un mūs pārsteidza, kādas segas bija viņa mājās - auseklīšiem vien, visās istabās. Neba viņš tās auda, tās darināja viņa ģimenes sievas, tātad viņām bija svarīgi aizsargāt. To māju vajadzēja aizsargāt no svešām acīm gan fiziski, gan garīgi. Latvietim sega vienmēr bijusi arī kā maģisks aizsargs.

Uģis Niedre: - Domāju, ka tie cilvēki, kas dzīvoja 19. gadsimtā, 20. gadsimtā diez vai domāja, ka sega ir aizsargs.

- Varbūt zemapziņa un intuīcija bija dzinulis, arī - tā auda mana māte, vecāmāte?

Uģis Niedre: - Iespējams, juta to intuitīvi, bet, ja paprasītu, to nevarētu noformulēt, pateiktu - tas ir skaisti, tas man patīk.

Janīna Kursīte: - Kāpēc cilvēki mūsdienās joprojām spļauj pār kreiso plecu vai trīs reizes piesit pie koka? Ir daudz kā neizskaidrojama. Tāpēc ir pētnieki, kas mēģina skaidrot, protams, ne jau vienmēr precīzi. Latvietim bija ne tikai materiāla veida segas. Latvietim ir zvaigžņu sega - kā debesu sega, kas sargā, bet ir arī dziesmu segas, tautas dziesmās ļoti daudz pieminētas dziesmu segas.

Lai cik gara Jāņu nakte

Man dziesmiņu nepietrūka

Man uzklāja Laimes māte

Dziesmu segu mugurā.

Dziesmu sega - dziesmu krājums, kas apsedz, kas mani aizsargā, ar ko es dziedot dalos priekā ar citiem. Senie latvieši apzinājās, ka, dziedot tautas dziesmu, viņi sevi pasargā, arī vairo prieku, un no kopdziedāšanas rodas arī dzīvības enerģija. Sega ir daļa no mūsu patības, no mūsu dvēseles - kā mēs telpu sakopjam.

Tradīcijas ir saglabājušās, no tām ik pa laikam atkāpjas, bet krīzes situācijās - tās atkal atjaunojas. Arī aušana bija gandrīz pazudusi, jo veikalā viegli bija nopirkt audumus.

Segu rakstos ir latvieša izpratne par kosmosa uzbūvi, par sakārtotu pasauli. Protams, tas, kas segu auž un kas segu lieto, nedomā par kosmosu, bet ir segas, kas priecē un veicina dzīvesprieku, un ir segas, kas nav nekādas. Tas ir tradīcijas spēks. Var jau teikt, ka dzeja ir tikai vārdu virknējums, bet segas ir tikai tekstilizstrādājumi, bet esmu pārliecināta, ka tradīcijas virsuzdevums ir iedvesmot un pacilāt, un latviešu segas ļoti labi iedvesmoja un pacilāja.

Inese Sirica: - Liela nozīme tradīciju atjaunošanā bija Dziesmu svētku simtgadei veltītajai Tautas lietišķās mākslas izstādei 1973. gadā, pēc tās būtībā «atnāca atpakaļ» etnogrāfiskā tradīcija, kas līdz tam bija mazliet piemirsta.

Uģis Niedre: - Sākotnēji, kad dzijas krāsoja ar dabas krāsām, segu toņi bija mierīgi, bet, līdzko 19. gadsimta beigās parādījās anilīna ķīmiskās krāsas, metās uz košumu. Tad nāca Latvijas brīvvalsts jeb pirmā Latvijas Republika, kad tika organizēti visādi aušanas kursi un pulciņi, to vadītāji bija pārliecināti, ka segās ir jābūt latviskai krāsu izjūtai, kas ir nedaudz pelēcīga, brūnganpelēcīga, zaļganpelēcīga...

- Tas nozīmē, ka pēc Latvijas Republikas dibināšanas lietišķajā mākslā bija «atgriešanās pie saknēm», līdzīgi kā notika pēc Latvijas Republikas valstiskuma atjaunošanas?

Uģis Niedre: - Zināmā mērā. Tika uzsvērts un kultivēts tas, kas ir nacionāli pareizi, arī pareiza un tradicionāla krāsu izjūta.

Janīna Kursīte: - Līdzīga tendence bija visā Eiropā.

- Manuprāt, šī grāmata vienlaikus ir kā aicinājums cilvēkiem, kuri jau pārdzīvojuši pēcpadomju visa kā pirkšanas trakumu, būt vērīgākiem un prātīgākiem, atbildīgākiem...

Janīna Kursīte: - Pret to, kas ir degungalā.

Uģis Niedre: - Un pārlūkot bēniņus. Vecmāmiņu skapjus. Un nemest ārā. Kad astoņdesmitajos gados veidojām izstādi par Vidzemes segām, dabūjām daudzus fragmentus no bijušajām segām, tās ierāmējām baltos rāmīšos, un tās bija kā gleznas. To var izmantot telpu noformēšanai. Un arī dažām segām bija caurumi, un ar visiem caurumiem pie sienas izskatījās kā glezna.

Esmu gan novērojis, ka šobrīd taupa materiālu, un mūsdienās austās segas ir pašķidras, ja salīdzina ar segām, kas tika austas 20.-30. gados, tās nav blīvi noaustas, tās ir ļurīgas. Tā ir tikai materiāla taupīšana. Mūsu dienās austās segas lielākoties nav ilgdzīvotājas.

- Tāds laiks - šobrīd visu jau ražo ātram patēriņam, lai drīz vien pirktu atkal. Teicāt, ka 20. gadsimta 20. gados bija loģiska «atgriešanās pie saknēm», bet tagad ir līdzīgas tendences. Kas tagad notiek pasaulē, kas ir gaisā, kas ir atmosfērā, kas ir sabiedrībā, ka cilvēki atkal grib savu individuālo, īpašo?

Inese Sirica: - Pārāk daudz tā saukto ķēžu veikalu. Gribas saprast, kas mēs esam, kas mums raksturīgs.

Uģis Niedre: - Mums speciāli nojauc smadzenes. Cilvēks tomēr ķepurojas, un, ja viņam vispār ir sakņu sajūta, viņš grib turēties pie tā, ko atzīst par mūžīgām vērtībām. Intuitīvi.

Janīna Kursīte: - Cilvēkā ir ielikta dievišķa dzirksts. Cilvēks seko tradīcijai. Domāju, ka mūsdienās globalizācija un nepārtrauktā ceļošana visapkārt pa pasauli mazām tautām var izrādīties nāvējoša, tās patību apdraudoša. Mūsu dienās no Latvijas izceļojošo skaits daudzkārt pārsniedz mūsu zaudējumus 2. pasaules kara laikā, bet šī milzīgi atvērtā plašā pasaule arī padara cilvēku depresīvu. Ne velti var redzēt, ka Rietumu pasaules ļaudis, atēdušies no visām iespējām un no simtiem valstu kolekcionēšanas, meklē mazus nostūrīšus, kur viss ir pa īstam. Lielajā pasaulē visi ceļi ir vaļā, bet līdz ar to pazūd jebkādas saites, pat sāc šaubīties par draudzīgām saitēm. Ātrāk ražot, patērēt, apēst, bet cilvēkā, apzināmies to vai nē, ir sirds un dvēsele.

Uģis Niedre: - Gars.

Janīna Kursīte: - Gars, kuram gribas šajā dzīvē sev kaut ko. Un segas ir viena no tām substancēm vai lietām, ar kuru cilvēks mielo acis, ne tikai apsedzas aukstā laikā. Latviešu sievietēm, kas prata praktiskos darbus, izsūtījumā bija lielāka varbūtība izdzīvot, izķepuroties.

- Pieminējāt, ka tautas lietišķās mākslas kustībai milzīgs garīgs un praktisks «uzrāviens» bija Dziesmu svētku simtgade. Pavisam drīz atkal būs Dziesmu svētki, tuvojas valsts simtgade. Varbūt šis ir laiks, lai novērtētu to, ko cilvēks var radīt ar savām rokām? Un ka vispār cilvēkam ir jāprot radīt ar savām rokām.

Janīna Kursīte: - Nepazaudējot praktiskās iemaņas, kas ir un, paldies Dievam, atjaunojas daudzviet Latvijā, svarīgi ir saprast, ka latviešu spēks gadu simtos un tūkstošos bijis tas, ka aiz katra praktiskā ir bijis garīgs nospiedums. Ja pazaudējam to kā veselumu, mums būs ļoti grūti.

- Tomēr, pazaudējot praktiskās prasmes, pazaudējam arī garīgo jēgu.

Janīna Kursīte: - Tieši tā. Bet ar garu vien nevar dzīvot, tieši tāpat, kā nevar dzīvot ar miesu vien. Nē, var jau dzīvot, bet...

- Tātad - latvieši, neaizmirstiet roku darbu. Tautas skaitīšanā varbūt jāiekļauj jautājumi par praktiskajām prasmēm, jo diez vai daudzi māk pat pogu piešūt.

Uģis Niedre: - Ar pogu šūšanu tiešām ir sarežģīti.

Janīna Kursīte: - Tad sāksim ar pogu!

- Jūs redzat turpinājumu šai grāmatai?

Uģis Niedre: - Analīzi par segām, kas ir muzeju krājumos vai mūsu dzimtu skapjos.

Janīna Kursīte: - Es redzu vismaz četrus sējumus - par katra novada segām.

Inese Sirica: - Varētu būt milzīga akcija - apzināt dzimtu īpašumā esošās segas. Jā, mūsu tautā ir latviešu strēlnieki, kuriem tiek celti pieminekļi, bet aušanas tradīciju saglabātājas arī ir pelnījušas pieminekli, un grāmata ir tāds piemineklis - sievietēm, kas pēc 2. pasaules kara šo tradīciju saglabāja, uzturēja un pētīja, un ir līdz šodienai atnesušas.