Vizbulis Dārziņā – dekadentisks romantisms 21. gadsimtā
AIZRAUJ. Jurim Vizbulim un pianistam Rūdolfam Vankam kamermūzikas programma Rezignācija izdevusies pārliecinoša, stilistiski tīra un negaidīti aizkustinoša, atdzemdinot teju vai Gētes jaunā Vertera veidolu mīlestības, nāves, dzīvības un ticības mijiedarbībā ©Publicitātes foto

6. aprīlī Mazajā ģildē tenors Juris Vizbulis sniedza solokoncertu, kurā skanēja populārākās Emīla Dārziņa dziesmas pamīšus ar aktiera Ivara Krasta dzejas lasījumiem, aptverot Raiņa un Jāņa Poruka dzeju, kas stāv uz romantisma un modernisma robežšķirtnes.

Šāda jūtu ekspresijā sakāpināta, turklāt hrestomātisku repertuāru apvienojoša kombinācija ir reta uzdrīkstēšanās, kuras pamatā jābūt dzelžainai pārliecībai, ka izdosies noturēt gaumes latiņu interpretācijā un vienlaikus pateikt kaut ko jaunu simtkārt dzirdētos vārdos.

Jurim Vizbulim un pianistam Rūdolfam Vankam kamermūzikas programma Rezignācija, kas vienlaikus arī ir dāvana Latvijai simtajā dzimšanas dienā, izdevusies pārliecinoša, stilistiski tīra un negaidīti aizkustinoša, atdzemdinot teju vai Gētes jaunā Vertera veidolu mīlestības, nāves, dzīvības un ticības mijiedarbībā, Emīla Dārziņa jūsmas un melanholijas pārpilnajās melodijās un Raiņa, Poruka, Helgi jeb Hermaņa Albata u.c. liriskajā dzejā. Apmēram stundu garais koncerts kļuva par laika mašīnu. Ar tās palīdzību klausītāji aizceļoja simt un vairāk gadu senā pagātnē, sajūtot moderna pilsētas salona gaisotni, kurā skan kamermūzika, dzeja un smaržo ziedi. «Šī dzīve bij’ tukša/Tu saturu lēji…» bez banāla sentimenta vai ironiska splīna, kas tik raksturīgs mūsdienu skatuves mākslas parādībām. Un lūgums neaplaudēt pēc katras dziesmas kā programmas vienotā gara nesaskaldīšanas garantija.

Emīla Dārziņa solodziesmas pieder pie latviešu vokālās kamermūzikas zelta fonda, un tam ir savas blaknes. Tas ir repertuārs, ar kuru mūzikas izglītībā agrāk vai vēlāk nākas saskarties ikvienam, sākot ar mūzikas literatūru un beidzot ar klavierpavadījuma vai kamerdziedāšanas nodarbībām. Tas tiek iekļauts tematisku pasākumu un konkursu programmās, pat apsveikuma kartītēs, sasniedzot popmūzikas čārtu līmeni atkārtojumu ziņā visdažādākās kvalitātes interpretācijās, tādējādi iegūstot zināmu nodilumu un atsevišķos gadījumos kļūstot pat par ironiskas sadzīves folkloras avotu kā, piemēram, Aizver actiņas un smaidi vai Teici to stundu, to brīdi. Jāpiebilst, Dārziņa solodziesmu vidējais ilgums laika izteiksmē ir varbūt pusotra minūte. Tādēļ ekspresijai jābūt ļoti koncentrētai, kas nereti noved pie teatrāliem pārspīlējumiem vai, tieši pretēji, pie situācijas, kad skrejceļš jau beidzas, bet pacelties tā arī nav izdevies. Tomēr, skrupulozi slīpējot interpretāciju burtiski pa frāzei, kā to acīmredzot darījuši šīs soloprogrammas veidotāji, iespējams panākt intensīvu, emocionālu līdzpārdzīvojumu, meistarīgi konstruējot koncerta dramaturģiju un ļaujot aizmirst dažādus pieredzes uzslāņojumus, kas saistās ar konkrētā repertuāra izpildījumu vēsturi.

Rūdolfa Vanka klavierpavadījuma tvērums uzstājīgi prasās salīdzināms ar Diānas Ketleres un Ingas Kalnas sadarbību, vietumis tuvojoties vācu kamermūzikas ikonas Helmuta Doiča jūtīgumam, muzicējot ar Jonasu Kaufmanu vai Pjotru Bečalu. Jūtīgums nekļūst par jūtelīgumu, bet tiek saglabāta kamermūzikas atmosfērai nepieciešamā spriedze zālē, kad krēsla iečīkstēšanās vai apmaldījies mobilā tālruņa vibrozvans šķiet dunam deniņos kā vismaz elektriskais vilciens. Solists, saglabājot kontaktu ar koncertmeistaru un auditoriju šeit un tagad, vienlaikus sērfo pa atveidotā liriskā varoņa jūtu dziļumiem. Jaunībai, Vēl tu rozes plūc, Kā zagšus, liriskais Mātes gars un koncerta kulminācija - Spāniešu romance ar Aleksandra Puškina vārdiem oriģinālajā 1905. gada redakcijā ar kontrastainiem akcentiem klavierpavadījumā un dienvidniecisku kolorītu ne tikai tekstā, bet arī mūzikā, izteiksmīgām atakām un sinkopētiem ritmiem koncerta formāli pirmās daļas izskaņā, izlaužoties pirmajiem vētrainajiem aplausiem, lai gan vārds «Starpbrīdis» programmiņā rūpīgi pārsvītrots.

Jāatzīmē, ka tenora Jura Vizbuļa izglītošanās mūziklu dziedāšanā ir būtiska izpratnē par teksta svarīgumu vokālajā kamermūzikā un to, kur tekstam jāatrodas dziedot. Proti, izvairoties no pārliekas melodijas vokalizēšanas, kas rada teksta neskaidrības risku. Teksta vēstījums ir prioritāte, taču vienlaikus priecē dziedātāja balss krāsu daudzveidība gan ļoti liriskajā dziedājumā augšējā reģistrā, gan gandrīz baritonāli skanīgajā krūšu reģistrā. Vienlaikus var just, šī soloprogramma ir ļoti personiska, jo ieskanas arī pašrefleksija: «Priekš kā tu dziedi? Vai pats to zini? Priekš kā tie ziedi, ko pļavā šķini? [..] Tu pilnām rokām ber ziedus uz ielas…» Tai seko mākslinieciski traģiski tonētā koncerta tituldziesma Rezignācija ar Viļa Plūdoņa vārdiem, pārejot mazliet dekadentiskā bravūrā ar «Kad būs as’ras izraudātas», ko ieskauj Raiņa miglas loks un blāvais plīvurs, lai pamazām pārietu pie gaiši apliecinoša, ticības iedvesmota miera un poēzijas ar Aizver actiņas un smaidi, ar Zemgaliešu Birutas Pazudušo laimīti un beigās Poruka dzejoli Ticība: «Es ticu, ka ir debesis, kur laimes bērni mīt [..]» Solokoncertu noslēdz retorisks jautājums: «Un, ja tā visa nebūtu, vai justu mums tad sirds?»

Līdzās mūzikas raisītajam līdzpārdzīvojam neviļus atcerējos nesen sabiedrībā un mediju vidē pavīdējušās diskusijas, vai depresīvo Poruku ir produktīvi iekļaut vidusskolu obligātās literatūras programmā, ņemot vērā apmācāmo emocionālo ietekmējamību un dažādās lietas, ko mūsdienu jaunieši neizprot. Ja es būtu literatūras skolotāja, es mēģinātu noorganizēt Jura Vizbuļa solokoncertu Rezignācija savā skolā, jo tas vienā stundā paveic tādu laikmeta restaurāciju, kādu neiespējami sajust caur drukātu dzeju pat vesela semestra garumā.



 
Komentāri 1 Skatīt [1]
Skatīt komentārus [1]