Deju kolektīvs ar vairāk nekā pusgadsimta stāžu
JAUNS KAROGS UN NOSAUKUMS. Jumja nosaukums un karogs tapis ne tik sen – pirms gadiem sešiem. To tur Jānis Rundāns, bet blakus viņam stāv ilggadējā dejotāja Vanda Langmane un deju kolektīva vadītāja Gunta Krecere ©F64

Slampes pagasts lepojas ar savu Kultūras pili, kas tika uzcelta pirms 40 gadiem. Visus šos gadus un vēl ilgāk – nu jau 52. sezonu – tajā sadanco senioru deju kolektīvs Jumis.

Savas darbības laikā nav izlaisti nevieni Dziesmu un deju svētki, un arī šobrīd dejotāji pošas uz tiem.

Par to, ka varētu uz šo lielo notikumu netikt, nevar būt ne runas - kolektīvs ir iekļuvis augstākajā «rangā», tāpēc latiņu nolaist zemāk negrasās.

Dejotāji ar sirdi un dvēseli

Varbūt šķiet - kas tur liels tādā senioru kolektīvā: pastaigā, pagrozās, un visa dejošana. Tā vis nav! Tagad arī vecākajai paaudzei domātie danči ir pietiekami intensīvi un sarežģīti - gan muzikāli, gan tīri tehniski, apliecina deju kolektīva vadītāja Gunta Krecere. Cik deju Jumja pūrā ir? Kādas divdesmit noteikti būšot gan! Un tās visas varot arī tagad izdejot. Protams, ja kāda ilgāk nav atkārtota, tā ir «mazliet jāpaceļ augšā», un tad - viss aiziet! Trešdienās, kad Jumim ir mēģinājums, divas stundas vakarā tiek riktīgi izkustēts. Patlaban, kad tuvojas skates, arī ceturtdien sanākot kopā. Tā kā pils ir ļoti noslogota, atvēlētais laiks ir jāizmanto lieti - ar pavisam nelielu starpbrīdi pa vidu, teic G. Krecere, piebilstot, ka jāņem vērā - tikai daži dejotāji ir vietējie no Slampes, daudzi brauc no Tukuma, un ir pat tādi, kas dzīvo vēl tālāk - Smārdē. Jo pašā Tukumā vecākās paaudzes deju kolektīva nav, tuvākais ir vien Kandavā, un vēl no šā reģiona ir Jūrmalas Ābelīte.

G. Krecere uzsver, ka Jumis ir īsts senioru kolektīvs, te nav tādu, kam patiesībā vajadzētu dancot pie «vidējiem», kā dažkārt nācies redzēt. Ja 45 gadus vecs ir senioru kolektīvā, tad tas ir tā kā par traku. Jo nav jau līdzināms, ko cilvēks vēl spēj tajā vecumā un pensionārs, lai cik mundrs viņš arī būtu. Lielākā daļa no Jumja 19 dejotā

jiem - desmit meitām un deviņiem puišiem - ir dejotāji ar pamatīgu stāžu. Piemēram, aptuveni divdesmit gadu Jumī dejo arī Jānis Rundāns, kuram nu jau apritējuši 82 gadi. Tautas dejās ienācis, kad sācis strādāt par būvinženieri. Vaļasprieks ar laiku izvērties gana nopietns - pat tiktāl, ka vadījis deju kolektīvus, tā ka pieredze šajā jomā ir liela. «Toreizējā Slampes vecākās paaudzes deju kolektīva vadītāja lūdza mani izpalīdzēt un padejot skatē. Izlīdzēju un tā arī paliku. Iznāca, kā jau tas nereti mēdz būt: iedod mazo pirkstiņu, bet - še tev, paņem visu roku! Ar šito lietu saslimst pa īstam, to pamest nevar - kamēr vien spēj kustēt,» atzīst J. Rundāns. Arī kad apvārgstot, līdzko uz pekām, tā atkal ierindā. Kad piedāvājot kādas biļetes uz teātri vai koncertu, vispirms ieskatoties kalendārā - vai tikai tajā datumā nav paredzēta kāda uzstāšanās? Ja ir, tad visas citas iešanas tiek atliktas. Tādi ir arī visi citi dalībnieki - «bastotāju» nav, visi darbojas ar sirdi un dvēseli, apstiprina kolektīva vadītāja. Tas attiecas arī uz Jumja rekordisti Vandu Langmani, kura dančus griež jau kopš četru gadu vecuma - un tā līdz šim brīdim, kad sagaidīta 78. jubileja. Iznāk, ka dejo jau 74 gadus. Patīk, ka var padancot i šeit, i pie citiem kolektīviem aizbraukt ciemā. Tad iznāk īsta lustēšanās, nav laika skumt. G. Krecere smaida - kad ballē skatoties, kā tiek dancots vairākas stundas no vietas, tad tā vien šķiet, ka varbūt mēģinājumos slodze ir pat par mazu. Jā, jārēķinās arī ar zināmiem izdevumiem, lai gan padomju laikos bijis pat otrādi - kolhozs vēl piemaksājis pašdarbniekiem, saka J. Rundāns. Taču - arī tagad nevar sūroties, daļu braucienu pašvaldība atmaksā. Kad saņēmuši augstāko pakāpi, tikusi arī naudas balva - 1500 eiro. To tad izmantojuši ceļojumam uz Somiju.

Ekrānšāviņš no avīzes

Gatavo divas programmas

Cik dziesmu un deju svētkos ir būts? Vai! Kopš dejojot tautas dejas, nevieni nav izlaisti. Tā ir gan Vandai, gan Guntai. Tas ir īpašs notikums, kas mobilizē, jo - nāk skates, ir jāuzstājas! Arī šajā reizē atbildība kolektīvam ir liela, jo uz svētkiem jāgatavojas divām programmām - gan Māras zemei Daugavas stadionā, gan uzvedumam Vēl simts gadu dejai Arēnā Rīga. Sākumā licies, ka tas ir ļoti daudz, taču nu jau piecas dejas ir apgūtas, atliek vien pieslīpēt. Šomēnes bijis dižkoncerts, kurā atrādījuši vienu no dejām, kas iestudēta kopā ar Babītes novada bērnu deju kolektīvu Kaspīne. Tas bijis tik skaisti un saviļņojoši!

Svētkos patīkot viss, ir jau arī ierasts, ka par viņu mājām vienu nedēļu kļūst Rīgas 6. vidusskola. Grūti? Nekādā ziņā - pat tad, kad pagulētas vien pāris stundas, visi ceļas un ir atkal ierindā. Jā, ir karstums, ir lietus, nogurums, milzīga cilvēku drūzma, bet tas netraucē - tā novērojusi kolektīva vadītāja. Galvenais - nepārtraukt dejot, jo tad gan grūti ieiet ritmā. Tad parasti notiek atrunāšanās - ko nu es tur vairs! Pat tad, kad vēl nemaz nav tik daudz to gadu. Jo tad ir jārēķinās - ir izbraukumi, koncerti, mēģinājumi. Vairākus esot uzrunājusi, bet tie nevarot saņemties. Turklāt - uz F grupu, kurā ir seniori, var nākt tādi, kas līdz šim nav dejojuši. Arī Kultūras pils vadītājai Ivonnai Bredovskai sacījusi, ka vajadzētu papildspēkus, lai var pamatsastāva pārus nedaudz atslogot, bet arī viņa teikusi, ka nav. Varbūt jāgaida, kad no «vidējiem» kāds pārnāks? Taču tad atkal ir cita problēma: nav psiholoģiski tik viegla tā pāriešana uz senioriem. Patiesībā būtu normāli, ja dejotājs pēc 60 gadiem nāktu uz senioriem, spriež G. Krecere. Ir gan bijuši gadījumi, kad viss kolektīvs izlemj pāriet no vidējās uz vecākās paaudzes līmeni, bet ir arī pretējais variants - kolektīvs ir izjucis, jo nav bijis ar mieru «novecot». Lai gan varbūt tas nemaz nebūtu slikti, jo tad tā latiņa būtu gana augsta, lai kolektīvs kotētos arī valsts līmenī.

Latiņa uzlikta augstu

Kā jau katrā kolektīvā, arī te kādreiz kāds ieburkšķ. Jo nākas arī kādu kustību ilgāk izmēģināt, jo visiem neiznāk vienādi labi. Taču vadītājai pašai gan uzreiz neko nesakot, tikai pēc kāda laika uzzinot, ka kādam tas nav paticis. Bet jāslīpē ir, nevar taču katrs savā ritmā un nodabā grozīties. Ar to, ka līmenis tiek uzturēts augsts, arī mūsu dejotāji (ne tikai Jumis) atšķiras no ārvalstu amatierdejotājiem. Par to pārliecinājušies, kad pērn bijuši

Eiropiādē Somijā, Turku. «Mēs tur varējām jebkuram kolektīvam pievienoties un dancot - un tad vēl būtu galvastiesu pārāki,» palepojas G. Krecere. Arī starp Baltijas valstīm Latvijas dejotāji ir labāki. Lietuvieši paši atzinuši, ka Dziesmu un deju svētki Latvijā ir vareni, bet viņiem tautas tradīcijas krietni izskaudusi katoļu baznīca. Tiesa, arī tur tagad ir vairāk sarosījušies, kas redzams arī Eiropiādēs. Sākotnēji latvieši tajās no Baltijas valstīm bijuši teju vienīgie, bet tagad tā vairs neesot.

Jautāta par tērpiem - vai simtgades svētkiem tie ir gatavi, G. Krecere atbild, ka viss ir. Ir vieni Zemgales, otri - Kurzemes tērpi, ir lakati un villaines. Jauki, ka tos var atstāt savā kabinetā, kas atvēlēts tieši Jumim. Ir vieta, kur var pasēdēt, parunāt, iedzert tēju. Esot arī savs «finansists», kas ievāc naudiņu, lai pēc tam apsveiktu dzimšanas dienās un citos godos. Tā ir tāda kopības izjūta. Nenovērtējama bagātība!

 
Komentāri Skatīt