Tukuma vidējās paaudzes deju kolektīvs Vidums jau iedancojis otrajā gadu desmitā, un piecus no tiem kolektīva vadītājs ir Intars Kleinhofs, kurš divus desmitus gadu dejojis uz Latvijas Nacionālā operas un baleta teātra skatuves kā solists. Vidums gan nav viņa vienīgais «audzēknis», bet arī TDA Diždancis un kopš šā gada sākumā –TDA Svīta.
I. Kleinhofs atzīst, ka pēc lielās skatuves pamešanas kā jaunākais Latvijas pensionārs (ja baletā nodejoti 20 gadu, tad likums atļauj doties pensijā) nekādā ziņā nav domājis, ka vēl kādreiz pievērsīsies kustību mākslai un vismazāk jau tautas dejām. Apnicis, ka sievai no rītiem jāvelk zeķes, jo pats nevar pieliekties. Jo, ja esi solists un triku meistars, tad ir nemitīga sevis laušana - īstā vārda nozīmē. Tā nu metis pie malas dejošanu, sacīdams - nu tam svītra ir pāri!
Kā nokļuvis uz lielās skatuves? Vecmāmiņa Intaru aizvedusi triju gadu vecumā uz bērnu deju kolektīvu, jo novērojusi, ka viņam patīk pie televizora mūzikas ritmā grozīties un kustēties. Kad bijis desmit gadus vecs, Rīgas Horeogrāfijas skolas direktors Haralds Ritenbergs braukājis pa Latviju, meklēdams jaunos talantus. Viņa skatiens apstājies pie Intara, norādot, ka viņam vajadzētu mēģināt iestāties baleta skolā. Vecmāmiņa sākumā bijusi pret, taču, kad noskaidrojies, ka tur gan dzīvošana, gan skološanās būs par velti, ļāvusi, lai mazdēls pamēģina ar. Eksāmeni bijuši trīs dienas, no 250 zēniem paņēma 25, bet pēc pirmā pusgada palika 15. Tolaik tas bijis prestiži, jo tā bija iespēja tikt uz ārzemēm viesizrādēs. Tagad jau tas nav nekāds bonuss, galvenais ir naudas žūksnis kabatā. Maz ir savu darba fanātiķu, kam galvenais ir gandarījums, nevis tik daudz finansiālie labumi. Intars ar sievu gan esot pie tiem ķertajiem, kas apkraujoties ar darbiem, neskatoties, cik daudz maciņā iekrīt.
Atgriežoties pie tā, ko viņš šobrīd dara, varot teikt: cilvēks domā, Dievs dara. Viņa gadījumā tie bijuši Tukuma kultūras nama darbinieki, kas aizveduši atpakaļ pie dejas. Viņi ņēmušies pierunāt, lai Intars uzņemas vadīt TDA Svīta. Toreiz atteicies, jo bijis Dziesmu un deju svētku gads, turklāt visā šajā jomā pilnīgi neko nezinājis - ne kā veidot deju zīmējumus, ne lasīt to pierakstus, bet par tautas tērpiem - vispār tumša bilde! Taču Vidumu ar ilgu pārliecināšanu beidzot piekritis vadīt, jo tā iepriekšējā vadītāja aizbraukusi strādāt un dzīvot uz Vāciju un neviens nevēlējies to pārņemt. Toreiz šis D grupas kolektīvs bijis diezgan pašvaks - teju saraksta pašā galā. Pa šiem gadiem izdevies to pacelt labā līmenī. Arī pats daudz iemācījies, un nu nav nekādu problēmu ar deju iestudēšanu - paņemot grāmatu, un viss skaidrs. Patlaban mācoties arī Latviešu dejas skolā, lai būtu dokuments, kas apliecina, ka viņš var strādāt par pedagogu un horeogrāfu.
Nu ar šā gada janvāri Intars ir arī TDA Svīta vadītājs. Situācija līdzīga kā savulaik Vidumā, pārņēmis esot kolektīvu ar diviem puišiem un četrām meitām. Nu sastāvs ir nokomplektēts, apguvuši obligāto repertuāru, un drīz būšot pirmā atrādīšanās deju virsvadītājiem. Šābrīža mērķis esot sagatavoties tā, lai tiktu uz Dziesmu un deju svētkiem. Patlaban Svīta ir B grupā, taču sapnis esot redzēt to kā A grupas kolektīvu. Neiespējami tas nav - vajadzīgi tikai dejotāji un pamatīgs darbs! Prasības šā līmeņa dejotājiem ir pamatīgas. Viņš arī pats to visu ņemot ļoti nopietni - arī disciplīnu. Rūpīgi analizējot ne tikai skates rezultātus, bet arī koncertos un mēģinājumos paveikto - regulāri filmējot un izvērtējot tur fiksēto. Jo katrs solis, katra kustība, emocionālais vēstījums - viss ir svarīgs!
Cerot, ka Vidums un arī Diždancis tiks arī uz Arēnā Rīga plānoto pasākumu Vēl simts gadu dejai. Un, protams, uz lielkoncertu Māras zeme. Viņš gan brīnās, kāpēc sākotnēji bijusi tāda «cepšanās» par to. Jo nav bijis neviens tāds uzvedums, ko deju virsvadītājs Jānis Ērglis un Jānis Purviņš nebūtu izplānojis augstā līmenī. Arī šoreiz Intars domā, ka tas būs fantastiski! Vienīgi nesaprot, kāpēc pārtaisītas iepriekšējās fonogrammas. Esot pārmests, ka tās pārāk piepaceltas un «padomju stilā»! Tādām tām arī jābūt! Tās, kas tapušas tagad, esot pliekanas! Par dejām varot teikt - sākumā dažas neuzrunāja, bet tas nekad nevar būt atskaites punkts: nereti mēdz būt tā, ka tas, kas dejotājiem nepatīk, patīk skatītājiem un otrādi.
