Neatceros, kur un kas, bet reiz kāds mākslas eksperts nodēvēja Bruno Vasiļevski (1939–1990) par absolūto mākslinieku. Var debatēt, ko tas nozīmē, tomēr ārpus zinātāju loka, visticamāk, daudzi drīzāk pajautās – kas ir Bruno Vasiļevskis?
Par to nevajag vīpsnāt. Kopš gleznotāja dīvainās nāves Ķīšezera ūdeņos ir pagājuši gandrīz 30 gadi, un mākslas zinātnieces Helēnas Demakovas grāmata Gleznotāja Bruno Vasiļevska ideālā pasaule būs noderīgs ceļa rādītājs ne tikai viņa mākslas valstībā, bet arī lielisks izglītojošs ceļojums laikā. Atšķirībā no virknes citu Neputna izdevumu, kuras aplūkojot gribas teikt - varētu būt vairāk teksta, šeit tiešām ir ko lasīt un arī uzzināt ko jaunu.
PAR SVARĪGĀKO. Helēnas Demakovas grāmatā atklāts ne vien mākslinieka Bruno Vasiļevska gājums dzīvē un mākslā, bet arī būtiskas laikmeta iezīmes un personības attiecības ar padomju iekārt / Publicitātes foto
Helēna Demakova ir atteikusies no tradicionālā lineārā vēstījuma modeļa, to sola jau grāmatas satura rādītājs, kas runā par sociālo vidi, mākslas vidi, literatūru, glezniecību un tās teoriju. Šis fakts sākotnēji radīja bažas, vai lasot nenāksies sastapties ar mūžībā aizgājušā laikraksta Kultūras Forums ārkārtīgi sarežģīto un specifisko latviešu valodu, kas reizumis bez svešvārdu vārdnīcas palīdzības diezin vai bija saprotama pat pašiem tās autoriem. Tomēr nē, tekstā ir labi jūtams Helēnas Demakovas pasniedzējas tvēriens. Ja autore saka reālisms - viņa paskaidro, kas tas tāds par zvēru ir, ko tas nozīmē dažādu laikmetu glezniecībā un kā to saprata Bruno Vasiļevskis. Šādu lietišķi iztirzātu piemēru grāmatā var atrast daudz, tie liecina, ka Helēna Demakova ir domājusi par to, kā savu domu noraidīt lasītājam, kurš taču dabiski ir dažādu profesiju un sociālo slāņu pārstāvis - visi jau nevar būt mākslas eksperti.
Šī iemesla dēļ grāmatu ir patīkami lasīt. Autores prasme saskatīt dažādu mākslu saistību Bruno Vasiļevska glezniecības kontekstā, citāti no Gunta Bereļa līdz Jānim Stradiņam, kas ilustrē to vai citu parādību mākslā, skaidra latviešu valoda padara lasīšanu par izglītojošu dēku. Saprotams, ka šai dēkai ir arī bezkaislīgs pielikums: darba katalogs, gleznu, ilustrāciju un zīmējumu izlase, biogrāfijas dati un virkne citu rādītāju, kas atgādina Latvijai par gleznotāju Bruno Vasiļevski - cilvēku, kurš padomju laikā dzīvoja mākslas ideālajā pasaulē. Dabiski, ka pēc žanra noteikumiem grāmatas vērtētājam jābūt bezsirdīgam nelietim, kurš allaž meklē kam piesieties. Tad nu atļaušos norādīt arī uz kādu šarmantu Helēnas Demakovas kļūdu - 55. lappusē, runājot par padomju laika izmaiņām ainavā, autore radījusi jaunu ķieģeļu šķirni - silikona ķieģeļus. Laikam jau te būs domāti baltie silikātķieģeļi. Bet lasiet droši! Šo grāmatu tiešām ir vērts pastudēt - nebrīnītos, ka laika gaitā to «izvazās» pa citātiem un atsaucēm, jo darbs tiešām ir kaut kas vairāk par viena mākslinieka stāstu.
