KULTŪRA: Verdi belkanto gaismā
ERNANI. Koncertiestudējums bija mazliet aizkavējusies Ziemassvētku dāvana melomāniem, kam tuvs belkanto. Lielāko pārsteigumu sagādāja operas orķestris, apgāžot priekšstatus par mūsu operas akustikas problēmām ©Publicitātes foto: Irbe Treile LNOB arhīvs

14. janvārī uz LNOB skatuves notika Verdi operas Ernani koncertuzvedums ar augstas mākslinieciskās raudzes viessolistiem galvenajās lomās, LNOB solistiem atbalstošajās partijās un vienu no mūsdienu izslavētākajiem maestro Verdi mūzikā – Danielu Orenu pie diriģenta pults.

Muzikāli tā bija kā mazliet aizkavējusies Ziemassvētku dāvana melomāniem, kam tuvs belkanto. Šis iestudētais agrīnais Verdi opuss (1844) ietver daudz atsauču uz «skaisto dziedāšanu» vokālās tehnikas aspektā - tas prasa nevainojamus legato, elegantus portamento, stingri artikulētu frāzējumu un virtuozu balss kustīgumu, kas rotājas uz krāšņas orķestrācijas fona.

Laikā, kad Verdi operu sacerēja, tā kļuva par neatņemamu Itālijas operteātru repertuāra sastāvdaļu. Rīgā Ernani pēdējoreiz dzirdēts 1931. gadā. Pasaulē šo operu iestudē reti, galvenokārt piemērotu balsu trūkuma dēļ. Vajadzīgs īsts tenore di forza - spinto tenors titullomai un tāds pats soprāns Elvīras lomai, kā arī t.s. Verdi baritons karaļa dona Karlosa tēlā. Šādu sastāvu grūti nokomplektēt, atbilstošā kvalitātē tas parasti ir arī dārgi. Nezinu apsvērumus, kas licis šo luksusu izvēlēties LNOB, taču Ernani muzikālais baudījums noteikti paliks atmiņā kā unikāla pieredze mūsu opernamā. Titullomu atveidoja kanādiešu tenors Liks Robērs, Elvīras lomā iejutās azerbaidžāņu soliste no Maskavas Lielā teātra Dināra Alijeva, dona Karlosa lomā mirdzēja itāļu baritons Franko Vasallo, Ruja Gomesa da Silvas tēlā - vācu bass Andreass Bauers. Zvaigžņu sastāvu kuplināja arī Riharda Mačanovska, Ilonas Bageles un Raimonda Bramaņa balsis.

Lielāko pārsteigumu koncertuzvedumā sagādāja operas orķestris, apgāžot priekšstatus par mūsu operas akustikas problēmām. Taisnības labad jāteic, ka šaubas par to, vai tiešām pie vainas ir LNOB zāles akustika, uzmākušās ne vienu reizi vien, klausoties, piemēram, Berlīnes filharmoniķus ar seru Saimonu Retlu, Santa Cecilia orķestri ar seru Antonio Papano, bet tā nav opera. Pagājušogad LNOB koncertuzvedumā ar operas orķestri izskanēja viena no Gaetāno Doniceti belkanto pērlēm - opera Norma ar Marinu Rebeku. To vadīja itāļu diriģents Gaetāno Despinoza, un toreiz nebija jūtama tik dramatiska atšķirība orķestra sniegumā. Daniela Orena Verdi lasījums pārsteidza ar koncentrētu ekspresiju un ļoti daudz piano. Tieši šis piano kā neatlaidīga, karsta liesma lika katliņam burbuļot, neļaujot nedz stīgām, nedz pūšaminstrumentiem iet pāri malām vai piedegt.

Runa nav par vārgu vai tikko dzirdamu orķestra skanējumu, bet pilnasinīgi atklātu Verdi bagātīgo orķestrāciju, jau sākot ar uvertīru, taču bez liekiem decibeliem un papildu apgrūtinājuma dziedātājiem, kuriem nereti nākas ar orķestri sacensties. Daniels Orens ir diriģents, kas pilnīgi skaidri zina, ko grib dzirdēt - ik frāzē, ik taktī, turklāt prot to panākt, lai arī viņa diriģēšanas stils no malas var šķist ekscentrisks. Kopējais skanējuma efekts ir tik pārsteidzošs, ka atgādina nostāstu par vīru, kurš, ilgstoši ēdis mātes piedegušo putru, garšojot sievas vārīto nepiededzināto, kļūst teju vai dusmīgs, ka nav ierastās piedeguma piegaršas. Ernani ausīm dzirdami pierādīja, ka LNOB orķestris var nebūt par skaļu ne pirmajās, ne pēdējās rindās, ja maestro pie pults atšifrē mīklu par kopējā skanējuma līdzsvaru, mēģinājumu procesā turklāt ņemot vērā tukšas un pilnas zāles akustiskās atšķirības. Tāpēc nav par daudz to pašu gaidīt no diriģentiem, kas šajā zālē strādā ikdienā. Ernani uzskatāmi parādīja, kā LNOB trūkst.

Kanādiešu tenora Lika Robēra vokāls valdzināja ar izlīdzinātu tembru visos reģistros un ar balss elastīgumu - neaizvietojami tēla dažādajos raksturos no galēji liriska līdz kareivīgi dramatiskam un pat ironiski tonētam, piemēram, duetā ar da Silvu, paziņojot, ka Elvīru iekāro arī karalis. Dināras Alijevas balsī jau kopš Leonoras Trubadūrā patīkami attīstās virstoņu skanējums. Tas arī piano skan pāri gan korim, gan orķestrim, turklāt dziedātājai piemīt Verdi dramatiskajām soprānu lomām nepieciešamā virtuozitāte un bagātīga tembrālo krāsu palete. Baritons Franko Vasallo savukārt sniedza belkanto paraugstundu īsti itāliskā manierē, demonstrējot izkoptu kantilēnu, grodus legato un portamento, kā arī meistarīgus grand seigneur rakstura kontrastus, spēlējoties ar balss krāsām dažādos reģistros. Dažbrīd ansambļos pat gados jaunākais bass Andreass Bauers izklausījās liriskāks par piesātināto Vasallo baritonu.

Diriģenta uzticīgums itāļu tradīcijai sekot solistam brīžam gan radīja iepauzēšanas efektu attiecībā uz mūzikas plūdumu, tomēr pārliecināja savā izturētībā. Pie skaistākajiem muzikālajiem ansambļa momentiem šajā koncertuzvedumā jāmin 1. cēliena trio (Ernani, Elvīra, Dons Karloss), Elvīras ārija un kabaleta, nelielais Elvīras un Ernani mīlas duets 2. cēlienā un Dona Karlosa ārija Gran Dio! Jāatzīmē arī kora sniegums, elastīgi atbildot diriģenta žestam un atdevīgi piedaloties tiešām niansēta, smalka skanējuma veidošanā.

Koncertuzvedumu operā klātesošā publika uzņēma ar vētrainām ovācijām un bravo saucieniem ne tikai izrādes izskaņā, bet arī paužot atzinību solistiem pēc ārijām. Šoreiz, vismaz parterā, praktiski nebija gulētāju, tik koncentrēta bija ne tikai mūziķu, bet arī publikas uzmanība. Tas bija pavisam citāds Verdi, nekā LNOB, ar atsevišķiem izņēmumiem, ierasts dzirdēt repertuāra izrādēs, un nevis tāpēc, ka Ernani ir agrīna opera, Nabuko, piemēram, sacerēts vēl pāris gadus agrāk.



 
Komentāri 1 Skatīt [1]
Skatīt komentārus [1]