Gads pasaulē un Latvijā kultūrā pagājis vienotā elpā. Procesi, kas notiek kaut kur Eiropā vai Amerikā, izrādās pietiekami aktuāli arī pie mums.
Viens romāns, viena pasaule
Tipisks piemērs šajā ziņā ir gadskārtējie trakumi ap kārtējo Dena Brauna jauno romānu. Pasaule šajā ziņā jūk prātā, neatkarīgi no platuma grādiem un pārējām koordinātām. To, cik ļoti esam tajā iekšā, spriediet paši. Dena Brauna Sākums oktobrī ar lielu pompu tika prezentēts vispirms neoficiāli Frankfurtes grāmatu mesē izredzētai publikai, kas bija gatava maksāt par tikšanos ar rakstnieku 30 eiro, bet pēc tam oficiāli - Barselonā, kur notika viņa darba pasaules atvēršana. Latvijā lasītāji iepriekšpārdošanā romānu varēja iegādāties kopš pavasara, bet viss oficiāli notika 15. decembrī, kad Sākums Dinas Kārkliņas tulkojumā nonāca pirmo grāmatnīcu plauktos. Jāpiebilst, ka pasaulē netrūkst arī lielāku valstu, kurās romāns vēl tikai gaida savu izdošanu. Latvieši to jau ir izdarījuši.
Publicitātes foto
Grammy cīņas
Nezin vai kāds reiz varēja iedomāties, ka latviešiem pienāks arī tādi laiki, kad par prestižajām Grammy mūzikas ierakstu balvām nominācijā Labākais orķestra sniegums savā starpā cīnīsies divi latviešu diriģenti. 2017. gadā tas tiešām tā notika, jo uz prestižo balvu pretendēja Mariss Jansons ar Amsterdamas Karalisko Concertgebouw orķestri un Sergeja Prokofjeva Piektās simfonijas ierakstu, kā arī Andris Nelsons ar Bostonas simfonisko orķestri un vairāku Šostakoviča simfoniju ierakstiem. Žēl, ka balva bija tikai viena, bet prieks, ka to ieguva Andris Nelsons kopā ar Bostonas mūziķu kolektīvu.
F64
Zuzānu kolekcijas izstāde
Vasaras karstumā Latvijas Nacionālais mākslas muzejs atgriezās pie saviem idejiskajiem pirmsākumiem. Jāatgādina, ka tā krājuma pamats meklējams aizgājušo gadsimtu Rīgas privāto kolekcionāru vākumā, kas laika gaitā nonāca pilsētas īpašumā. Šogad muzejs, kas pēdējos gados nevar lepoties ar bagātīgiem mākslas iepirkumiem, deva iespēju izstādīt savu vākumu mūsdienu kolekcionāriem. Bija, ko skatīties! Mecenātu Jāņa un Dinas Zuzānu kolekcijas izstāde TOP no top, neraugoties uz atvaļinājumu laiku, ik dienu pulcēja gandrīz 450 cilvēku, kuri labprāt gribēja redzēt Latvijas mākslas vēsturē nozīmīgu dažādu tautību autoru veikumu - gleznas, skulptūras, grafikas, fotogrāfijas, video un instalācijas - kopumā ap 200 mākslas darbu, kas tapuši no 19. gadsimta līdz pat 2017. gadam. Jāpiebilst, ka ne mazums izstādes apmeklētāju bija ārzemnieki, kuri Rīgā pavadīja atvaļinājumu.
Liepāja paņem lauvas tiesu
Droši vien, ja Spēlmaņu naktī tādu triumfu piedzīvotu kāds Rīgas teātris, mēs par to dzirdētu daudz un dikti, bet, neraugoties uz pasaules elpu, reizēm esam kā provincē, jo šoreiz uz Rīgu atbrauca un visas balvas pie sevis klusi aizveda Liepājas teātris. Krievijas viesrežisora Sergeja Zemļanska iestudētā kustību izrāde Precības pēc Nikolaja Gogoļa komēdijas motīviem savāca astoņas balvas - galvenās no tām Gada izrāde Latvijā, Gada lielās formas izrāde, Labākais režisors, Labākais horeogrāfs. Apbalvota tika arī izrādes scenogrāfija, kostīmi un gaismas. Varētu domāt, ka žūrija bijusi kādās sevišķās domās, tomēr ne - šis bija tas gadījums, kad principiāli sakrita divi krasti, kas nekad nesatiekas, - kritiķu un skatītāju viedoklis. Arī publikas balsojumā Precības ieguva skatītāju simpātiju balvu. Šis nu reiz atkal ir sasniegums, par kuru iespējams tikai pabrīnīties. Iedomājieties: Krievijas režisors un Krievijas scenogrāfs Liepājas teātrī iestudē krievu klasiķa lugu, kas ir nevis klasika, bet kustību izrāde, un šis darbs iegūst Latvijas teātra galveno balvu 2017. gadā. Un tas notiek tajā pašā gadā, kad aiz restēm Maskavā par apsūdzību līdzekļu izšķērdēšanā ieliek Krievijas režisoru Kirilu Serebreņņikovu, kurš, starp citu, arī saņēmis Spēlmaņu nakts balvu, tikai par darbu Latvijas Nacionālajā teātrī.
Publicitātes foto
Čekas maisi
Tad, kad vairāk nekā divdesmit gadu laikā tika nomuļļātas visas iespējamās loģiskās un saprātīgās ierosmes, tostarp likums par ilustrāciju, kā pavilkt svītru zem tās pagātnes mantojuma daļas, ko tautā dēvē par čekas maisiem, bijušās drošības komitejas kartotēka, kurā šajos gados tā vien šķiet saimniekojuši visi, kam bijušas pietiekamas iespējas un sakari, pazaudējot un vēl visādos veidos pazudinot ne vienu vien, iespējams, svarīgu lietu, VDK mantojums gluži kā tāda nevajadzīga atkritumu kule tika iesperta kultūras dārziņā. Čekas maisi, ar kuriem netika galā nedz vēsturnieki, nedz drošības dienesti, nu tikšot nodoti Kultūras ministrijas pārraudzībā esošajā valsts arhīvā. Var jau būt, ka pēc piederības? Kuluāros jau sen melš, ka maisos esot palikuši vienīgi pensionēti kultūras darbinieki, daži pat sauc viņu skaitu - 583. Varbūt uz šā fona par gada cilvēku Latvijā kļūs dzejnieks Jānis Rokpelnis, kas, negaidot nekādu maisu atvēršanu, pirms dažām dienām Neatkarīgajā atzina savu saistību ar VDK.
Ēķis un latviešu kino
Latviešu kino šogad rullē gandrīz kā senajās dienās. Tiesa gan, grūti pateikt, vai šī kino lielākie panākumi saistāmi ar Andreja Ēķa svingeriādi, kas nu jau iznākusi arī igauņu versijā un būšot pieejama arī ukraiņu, lietuviešu, norvēģu un somu versijās. Oriģinālie latviešu Svingeri, kas, tiesa, gan iznāca uz ekrāniem 2016. gada nogalē, šogad piesaistīja 108 000 skatītāju un pusmiljonu eiro kases ieņēmumu, ierindojot to pelnošāko spēlfilmu topa trešajā vietā Latvijas kino izrādīšanas vēsturē, un, likteņa ironija, šo kinostāstu uztver arī ārzemēs. Varbūt šo panākumu un kases ieņēmu ziņā Svingeriem sekos arī simtgades filmas, no kurām trīs savu pirmizrādi piedzīvoja tieši šogad. Vara Braslas spēlfilma ģimenei Vectēvs, kas bīstamāks par datoru tās izrādīšanas pirmajā mēnesī augustā piesaistīja 16 853 skatītājus. Lielu publikas interesi rosināja arī tēlniekam Kārlim Zālem veltītā Ilonas Brūveres dokumentālā filma Ievainotais jātnieks un Askolda Saulīša latviešu strēlniekiem veltītais dokumentālais darbs Astoņas zvaigznes.
