Kultūra: Rakstniecei Regīnai Ezerai atklāts piemineklis Tomē Komentēt
 
Kultūra

Rakstniecei Regīnai Ezerai atklāts piemineklis Tomē

 
ATZINĪGI. «Visi, kas pazina Regīnu, zina, šis piemineklis atbilst viņas garam un arī sunītis rakstniecei allaž bija līdzās,» sprieda kundzes, kas pazinušas Regīnu Ezeru kā savu kaimiņieni, slavējot tēlnieka Aigara Zemīša veikumu – sunīti, kurš stāv aiz lielas akmens grāmatas / Arno Jundze

Vakar pēc svinīgas ceremonijas un to pavadošās baltā pārvalka noņemšanas pie Tomes muzeja (bijusī Tomes skola) tika atklāts Aigara Zemīša darinātais piemineklis rakstniecei Regīnai Ezerai.

Brīdī, kad audums noslīdēja no akmens tēla, bija grūti nepamanīt apmierinātus smaidus klātesošo sejās. Piemineklis tiešām pilnībā atbilst nosaukumam Cilvēkam vajag suni. Pirmais, kas tajā brīdī ieskrēja prātā, bija Regīnas Ezeras nedaudz dziedošā balss intonācija, kādā viņa reiz šo rindu autoram intervijā teica: «Kad eju ar Skonto (tā sauca R. Ezeras suni) staigāt pa mežu, man vienmēr ir kāds papīrs līdzi. Ja man iešaujas kāda doma prātā, kāds teikums, kāda frāze, tā jāpieraksta, citādi aizmirsīšu. Varbūt man to nemaz šai darbā nevajadzēs, bet kādā citā darbā tā var noderēt.»

Tas nebūs nekāds pārspīlējums apgalvot, ka rakstnieces suņi bija galvenie palīgi viņas radošajā procesā. Arī pieminētais Skonto uzticīgi sargāja savu saimnieci, pavadīja viņu garajās pastaigās pa Tomes mežiem, gulēja pie galda virtuvē, uz kura tapa izcila latviešu proza, un klausījās savā saimniecē.

Tomes muzejs pagaidām vēl ir tapšanas stadijā, tā vadītāja Ligita Ādamsone sola, ka tas tikšot atklāts pavasarī un būs veltīts diviem izciliem cilvēkiem, kas saistīti ar Tomi - rakstniecei Regīnai Ezerai un bērnu grāmatu pētniekam, autoram un izdevējam Jāzepam Osmanim. Pieļauju, ka tagad, salā, aukstumā un pa slideniem ceļiem nav vērts mesties aplūkot vienu pašu pieminekli. Pavasarī, kad viss būs līdz galam iekārtots, ekskursija uz Tomi gan varētu izvērsties par jauku un ģimenisku braucienu. Jāpiebilst, ka muzeja ideja ir pašu Tomes iedzīvotāju izlolota. Tas tapis ar Zemkopības ministrijas un Lauku atbalsta dienesta palīdzību. Kas attiecas uz Aigara Zemīša darbu, nebrīnītos, ja šis būs piemineklis, kuru apmeklētāji paijās ar vēl lielāku mīlestību nekā slaveno Teodora Zaļkalna Cūku. Savukārt Regīnai Ezerai dzimšanas diena ir pavisam drīz - 20. decembrī. To sagaidot, dažas no rakstnieces atziņām, ko viņa paudusi intervijā pirms apmēram 17 gadiem.

***

KLASIĶE. «Arī suņa sirdij ir savs sāpju mērs tāpat kā cilvēka sirdij, to kā glāzi var pieliet tikai līdz malām un ne vairāk, jo pārējais jau līst pāri un garām,» reiz teikusi rakstniece Regīna Ezera. Viņa un suņi bija nešķirami / Publicitātes foto, A. IĻJINA

Regīnas Ezeras atziņas

Par dzīvi padomju laikos:

«Nu, ziniet, tur nekā nevar darīt. Manai paaudzei tā faktiski bija lielākā dzīves daļa. Atkarībā no tā, kādu pozīciju tu pats ieņēmi, šodien ir izturēšanās. Manuprāt, tolaik partijas biedru vidū bija daudz gaišu cilvēku. Es arī pati biju. Man likās, kāpēc gan ne? Kas mainītos no tā, ja visi stāvētu malā, nekur nepiedalītos, neko neredzētu, neiejauktos, neietekmētu un pēc tam būtu tie svētie?»

Par latviešu valodu:

«Ar mani ir tā… Redziet, bieži vien, pat lielākoties, literāti atsaucas uz bērnības dienām, kādos apstākļos viņi dzīvojuši, cik ļoti no tautas valodas ietekmējušies. Bet es līdz piecu gadu vecumam nepratu latviešu valodu, man vienmēr likās, ka latviešu valoda ir kaut kas tāds, kas visu laiku jāmācās. (..)

Arī tagad es jums varu parādīt - man ir Sinonīmu vārdnīca. Tā ir mana visvairāk lasītā grāmata pasaulē. Viņa, starp citu, ir bez vākiem, bet ne tāpēc, ka es pret viņu izturētos slikti, plēsonīgi. Tie vāki apdega ugunsgrēkā. Tad, kad es strādāju, grāmata visu laiku ir man blakus. Pat neredzot es zinu, tai jābūt man tuvumā, un, ja man vajag - piemēram, vārds neder, jo tam ir divas zilbes, bet pēc ritma vajag trīs zilbes, pastiepju roku un meklēju, vai tam pašam apzīmējumam nav piemērots cits vārds ar trim zilbēm.»

Par reālismu:

«Pati apzinos, ja būtu darbojusies citādos apstākļos, būtu citādāka. Faktiski es neesmu nekāda superreāliste. Man prāts nesas uz visādām… teiksim, tādām prozas izdarībām un dulburībām. Tajos garajos darbos, kas rakstīti iepriekšējā periodā, mani ne sevišķi interesēja sociālais, faktiski esmu kā tāds psihologs, mani interesē patoloģija. Arī Zooloģiskajās novelēs.»

«Es nevarētu teikt, ka esmu tāda dižgudra. Bet par tolaik radīto priekšstatu, kādai jābūt pareizai literatūrai… Bija tā. Kad nu visur tika skandināts, tad tu galu galā daļēji sāki ticēt, ka tā jābūt, un daļēji to pieņēmi. Es nemaz neapšaubu, ka var būt tāds superreālisms, bet man, piemēram, vienu no lielākajiem iespaidiem, lasot latviešu literatūru, atstāja Jaunsudrabiņš. (..) Piemēram, savā laikā ļoti patika, un es daudz esmu lasījusi, varbūt pat mācījusies un ietekmējusies… Tas bija Mopasāns.»

Par rakstīšanu:

«Tā nevar, ka viens tagad domā - būšu rakstnieks, un viņš tāds ir. Tā nav! Es, piemēram, nevaru būt balerīna, lai kā to gribētu. Jo man nav tādu dotību. Nepietiek ar to, ka es gribu un būšu. Kāpēc tad ir jādomā, ka ar literatūru var tā - gribu un esmu? Ne katrs, kas skolā labi rakstījis sacerējumus, var būt rakstnieks. Diezgan daudzi jau raksta. Kaut ko.



Komentāri [0]
Nav pievienots neviens komentārs.
Pievienot komentāru
Vārds *
Komentārs *
 
Custom creative templates for DoubleClick for Publishers